Izgudrots divriteņu auto. Kultūršoks Ventspilī. Pirms 100 gadiem...

Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.

Autoindustrija arī pirms simts gadiem sabiedrību pārsteidza ar jauniem spēkratu modeļiem, kuri izcēlās uz ierindas tautas auto fona. Viens no tādiem bija divriteņu limuzīns. Šodien gan neviens mums tādus nepiedāvā un grūti iztēloties, kādus tehniskus knifus šoferi pielietoja pirms gadsimta, ka divriteņu auto bija daudz drošāki nekā pierastie četrriteņu rati. Par jaunā automodeli plaši rakstīja arī tālaika avīzes:

„Jauna veida automobilis pēdējās dienās izmēģināts ar lieliem panākumiem. Šais ratos, kam tikai divi riteņi, vieta 6 personām. Dzinējaparāts, izdarīdams līdz 1000 apgriezieniem minūtē, kā arī kompensācijas vēzeklis, ratu notura līdzsvarā, apgāšanās pavisam nedomājama. Tālāks labums tas, ka rati labi lietojami arī braukšanai pa sliktiem un kalnainiem ceļiem un riepas nolietojas mazākā mērā. Izgudrotājs ir krievu inženiers Peters Šilovskis.”

 („Dzimtenes Vēstnesis” (Rīga) 1914. gada 30. maijā)

Pirmā adventistu draudze Latvijā tika nodibināta 1896. gadā un iesākumā adventistu darbība bija visnotaļ ierobežota. Lielākā daļa sabiedrības uz viņiem skatījās kā uz nevēlamiem dīvainīšiem, kuri svētdienas vietā grib svētīt sestdienu, bet viņu garīdzniekus saukāja par cūku priesteriem. Tagad adventistus jau uzskatām par vienu no Latvijas tradicionālajām konfesijām, bet pirms simts gadiem viņus trenkāja un apsaukāja:

„No Popes. Sektantisma briesmas. To, ko sabiedriskie darbinieki ar izglītības un apziņas pacelšanu mūsu tumšajā stūrītī cenšas uzcelt, to sektantisma pravieši ar savām „sludināšanām” cenšas noārdīt. Pēdējā laikā še radušies savādi „adventistu” jeb „šabistu” apustuļi, kuri visādiem līdzekļiem cenšas vientiesīgākos ļaudis piedabūt pie savas sektes. Nupat šai sektei piegriezti divi E. ciema saimnieki, P. un B., ar visām savām ģimenēm. Sektes dibinātājs ir kāds vācietis, kurš speciāli priekā tam še atbraucis no citurienes. Ar Bībeli rokā viņš apstaigā ciemus un sludina, ka viņa jaunā sekte tā īstākā ticība un ka tai vienīgi tiks piešķirta nozīme. Paradīzē tikšot tikai tie, kas piekrīt viņa mācībām. Un tās mācības ir, ka nevajag ēst cūkas gaļu un vajag svētīt nevis svētdienu, kā līdz šim, bet gan sestdienu, kā to dara jūdi. Sektes piekritēji nu iekļuvuši neveiklā stāvoklī. Lauku cilvēkam, kā zināms, galvenā vasaras pārtika ir cūkgaļa, kas pa ziemu izžāvēta un izsālīta, tāpat cūku tauki ir vaj vienīgais putras aizdars. Vēl neglītāka parādība ir sestdienas svētīšana un strādāšana pa svētdienām. Daži no „šabistiem” tomēr audzina un baro cūkas, jo „priesters” tiem to žēlīgi atļāvis. Viena „šabista” cūkai atnesās 10 sivēni, no kuriem vienu paņēma „priesters”. Tādēļ vietējie iedzīvotāji, kuri šādas sektes neatzīst, šos priesterus sauc par „cūku priesteriem”.

Arī laulību sektinieki netura nekādā vērtē. Tāpat mazu bērnu kristību un sv. vakariņu (vakarēdienu) viņu atmetuši, jo tas esot noticis pagāniski, Tādēļ laulības dzīvē viņi patura sev „brīvas rokas” un dzīvo kā vien pagadās.

Varēja cerēt, ka sektinieki vedīs klusu un noslēgtu dzīvi, bet kas to deva! Labprāt dzer „drapes” un pabļaustās. Sektanti – saimnieki pret saviem kalpiem nebūt neizturas ar cilvēka mīlestību. Viņiem tiem nolieguši ganīt lopus savās ganībās un laukos, un kalpi spiesti ganīt slepus kaimiņu pļavās. Un visas šis sektes padarīšanas ir viena liela nejēdzība.”

(„Jaunā Dienas Lapa” (Rīga), 1914. gada 4. jūnijā)

Ventspils puses ļaudīm pirms 100 gadiem īstu kultūršoku radīja ne tikai vācu adventisti, bet arī tatāru viesstrādnieki, kuri visu priekšā kāva un ēda lopus:

„No Ventspils. Zirga bēres. Čikstiņciemniekus svētdien uztrauca sieviešu balsis: lai nākot, lai steidzoties palīgā. Izrādījās, ka bij salauzta kāja Čikstiņa ērzelim. Sakropļoto lopu uz ātru roku par 10 r. nopirka elevatora sargi – tatāri un visu sapulcējušos acu priekšā nobeidza un nodīrāja, bet gaļu gatavoja ēšanai. Daža māmiņa par šādu padarīšanu nobirdināja pa krietnai asarai. Tad ieradās uradņiks un ciema pārzinis, kuri lika tatāriem aizvākties. Šis „notikums” sacēla lielas spriedelēšanas mūsu miegainajā ciemā.”

(„Jaunā Dienas Lapa” (Rīga), 1914. gada 4. jūnijā)

Prokrieviskie spēki, kuri vēlējās ukraiņu zemi pievienot Krievijai, uzdarbojās arī pirms 100 gadiem un valsts vara cīnījās pret seperātistiem. Jau toreiz pilnā sparā darbojās Krievijas propagandas mašīna, kura klāstīja, ka zemes, kuras apdzīvoja ukraiņi, pienākas Krievijas impērijai. 1914. gadā Ļvovā (tolaik - Galīcijas galvaspilsēta, kura atradās Austroungārijas sastāvā) tiesāja krievus, kuri pieprasīja Galīciju pievienot Krievijai. Tomēr Rietumu tiesiskās demokrātijas principi nepieļāva notiesāt krievu radikāļus, kuri vienkārši izmantoja savas tiesības uz vārda brīvību:

„Austroungārija. Ļvovā nupat nobeigta prāva pret Galīcijas krieviem Bendasjuku un citiem, kuri bij apsūdzēti par tēvijas nodošanu jeb par propagandu un rīkošanos uz Galīcijas atkrišanu no Austro-Ungārijas un pievienošanu Krievijai. Šai prāvā minēja arī dažus Krievijas vispārības darbiniekus, piem. grāfu Bobrinsku. Bet apsūdzība stāvēja uz vājiem pamatiem un priekš pāra dienām ziņoja šai lietā šādu spriedumu: „Priekšsēdētājs nolasīja zvērināto spriedumu Bendasjuka un biedru prāvā. Uz visiem uzstādītiem jautājumiem vienbalsīgi dota attaisnojoša atbilde, izņemot papildu jautājumu par ticības apvainošanu no Zandoviča puses. Šai jautājumā divas balsis nodotas par apvaisnošanu, bet 10 pret apvainošanu. Tādēļ priekšsēdētājs paziņo, ka visi apsūdzētie attaisnoti.”

(„Latviešu Avīzes” (Jelgava) 1914. gada 30. maijā)

Šodien „Latvijas dzelzceļš” rīko dažādas sociālās kampaņas, lai cilvēkus mudinātu uzmanīties šķērsojot sliežu ceļus. Tikai rezultāti varēja būt labāki – ik pa brīdim uz dzelzceļa notiek kāda traģēdija. Tagad baida ar bargiem naudas sodiem, ja sliedes šķērso tam neparedzētā vietā. 1914. gadā par to varēja nokļūt pat aiz restēm, bet cilvēkus tas neatbaidīja. Izskatās, ka tā ir gluži vai cīņa ar vējdzirnavām:

„Dzelzceļu lietas. Staigāšana pa dzelzceļa līnijām bez sevišķas vajadzības privātai publikai stingri noliegta. Tomēr daudzi šos noteikumus neievēro un nemaz neiedomājas, cik lielu uztraukumu tie dažu labu rezi sagādā vielcienu vadītājiem – mašīnistiem. Tiem jāizlieto visi līdzekļi, lai apturētu vilcienu un novērstu nelaimes gadījumus, par kuriem bieži vien jācieš 2 sodi – dzelzceļa administrācijas un tiesas. Bez tam ar katru tādu apturēšanu ceļas vilcienu nosebojumi, kas ne visai pa prātam pasažieriem. Veci mašīnisti stāsta, ka uztraukumi, kurus tiem sagādā staigātāji pa līnijām, sabojājot viņu nervus vairāk, kā nekas cits šai dienestā. Ir zināmi nami pat psihiskas saslimšanas gadījumi u.t.t. – Arī nupat pa svētku laiku gandrūz uz visiem Baltijas dzelzceļiem atgadījušies vilcienu apturēšanas gadījumi. Tā 27. maijā netālu no Jelgavas stacijas bez maz nogalināja kādu vīrieti un sievieti, kuri gāja pa līniju un nepiegriezza vērību pat lokomotīves signāliem; vilcienu izdevies apturēt tikai kādas 2 asis (ap četriem metriem) no pārdrošniekiem. Viņus apcietināja un nodeva Jelgavas stacijā žandarmam.”

(„Dzimtenes Vēstnesis” (Rīga) 1914. gada 30. maijā)

Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1914. gada rakstības stils.