Brīvprātīgais darbs - iespēja jauniešiem vai bezmaksas izkalpināšana?

Protams, brīvprātīgais darbs arī tiešā nozīmē ir darbs, ko pilda pēc brīvas gribas, taču ir neskaitāmi gadījumi, kad uzņēmumi sola milzīgu pieredzi un tālākas karjeras iespējas uzņēmumā, kas daudziem ir kā vilinājums brīvprātīgā darba pieredzi tomēr gūt. Citādi gan, ja beigu beigās solījumi izplēn kā nebijuši, jo uzņēmums jaunieša darba spējas ir izmantojis, un kad tas vairs nav nepieciešams, sadarbība tiek pārtraukta. Vienkārši – ne līgums, ne rakstiskas vienošanās. Un runa nav par brīvprātīgo darbu sabiedrības labā, kas tiek veikts cēlu mērķu vārdā, bet gan par darbu bez samaksas, strādājot dažādos uzņēmumos.

Koks ar diviem galiem

Visas šīs iestādes piedāvā jauniešiem fantastisku darba pieredzi un labākajā gadījumā atmaksātas pusdienas vai transporta kompensāciju, taču kā bez vecāku atbalsta iespējams izdzīvot bez jebkādiem ienākumiem? Kā gan celt Latvijas ekonomiku, ja jaunieši vecumā līdz 25 gadiem strādā bezmaksas darbu, pārtiekot no vecāku līdzekļiem?

Tomēr savu risku uzņemas arī iestādes, kas brīvprātīgā darba veicējus nodarbina – darbs var netikt izpildīts vajadzīgajā līmenī, un brīvprātīgais vai praktikants var aiziet jebkurā mirklī, atstājot uzņēmumu pašā atbildīgākajā brīdī.

Liāna (24) stāsta, ka brīvprātīgo darbu strādā jau pusgadu. Motivācija – cerības, ka iestāde novērtēs centienus un pieņems patstāvīgā darbā. Jāteic gan, Liānas pieredze liecina – neviens nekur nesteidzas. Ja darbu dari labi, bet pats neesi uzstājīgs, brīvprātīgā darba vai prakses devējs par samaksu nedomās.

„Es biju ļoti priecīga, ka vispār guvu iespēju strādāt iestādē, kurā šobrīd darbojos, jo tā joma ir mans aicinājums, bet, ja sākumā tik tiešām smēlos pieredzes bagātību, tad tagad sāku aptvert – mani nostrādina piecas dienas nedēļā, bet nesamaksā ne centa. Pēc pusgada pavadīšanas kā praktikantam uzskatu, ka man pienāktos vismaz minimālā, Latvijā noteiktā samaksa,” teic Liāna. Viņa uzsver, ka vairākkārt mēģinājusi brīvprātīgā darba attiecības izbeigt, taču iestāde turpinājusi vilināt ar solījumiem, kuri, laikam ejot, tāpat izpildīti netika.

Vai tiešām tik liela vēlme strādāt bez samaksas?

Brīvprātīgajam darbam piesakās arvien vairāk jauniešu – reāls darba trūkums valstī vai izmisīga vēlme strādāt bez samaksas? Kā portālam Kasjauns.lv stāsta brīvprātīgo biedrības esilabs.lv pārstāve Linda Vāgnere, lielākā motivācija, kāpēc jaunieši piesakās brīvprātīgo darbā, ir iespēja apgūt jaunas zināšanas un pieredzi, iespēja gūt jaunus draugus un kontaktus. Arī laika limita šādā darbā nav – to var veikt ik dienas, palīdzot līdzcilvēkiem, gan piedaloties vienas dienas pasākumos. Tajā pašā laikā brīvprātīgie varot strādāt arī ilgstoši.

Bet par to, ka uzņēmumi šādā veidā varētu jauniešus vienkārši izmantot, Vāgnere stāsta, ka, strādājot ilgtermiņā, tāpat ir jāparaksta kāds līgums, tieši tāpat kā apmaksātā darbā. „Tur arī jābūt atrunātam par samaksu, taču prakses parasti tiek apmaksātas tikai tad, ja iepriekš noslēgta tāda vienošanās. Ja ir solīts tikai mutiski, jā, uzņēmums var arī krāpties. Tāpēc jauniešiem uzmanīgi jāseko līdzi. Bet brīvprātīgajā darbā netiek maksāta alga, līdz ar to nepastāv tāda lieta kā „solīts, bet nesamaksāja”,” teic Vāgnere.

Viņa arī piemetina, ka jauniešiem vajadzētu izvērtēt uzņēmumus un projektus, kuros iesaistīties, izpētīt viņu iepriekšējos projektus un palasīt atsauksmes.

Arī uzņēmums riskē, pieņemot brīvprātīgos

Kā portālam Kasjauns.lv stāsta portāla prakse.lv valdes priekšsēdētājs Jānis Logins, prakses un brīvprātīgā darba iespējas ir lielisks pieredzes gūšanas veids, jo nav noslēpums – reti kur jaunieti darbā ņems bez jebkādas pieredzes, taču tas ir risks no abām iesaistītajām pusēm.

Uzņēmums var jaunieša darbarokas tikai izmantot, bet arī pats brīvprātīgā darba veicējs var uzņēmumu pievilt negaidītākajā brīdī. Taču tādu uzņēmumu, kas pieņemtu praksē jauniešus, lai izmantotu kā bezmaksas darbaspēku, esot maz. „Praktikantus pārsvarā meklē uzņēmumi, kuri pēcāk būs gatavi ņemt šos jauniešus arī darbā. Prakse nepieciešama, lai saprastu, ko jaunietis spēj. Tendence, ka jauniešu entuziasmu tikai izmantotu, ir maza. Tādi gadījumi ir, bet tie nav pārsvarā, jo arī uzņēmumam ir kaut kādas izmaksas, lai šo praktikantu apmācītu,” stāsta Logins.

Viņš arī atzīst, ka uzņēmumi viennozīmīgi uzņemas risku, nodarbinot brīvprātīgos, tāpēc arī ražošanas sfērā šī tendence neesot attīstīta, jo, lai praktikantu nosēdinātu pie virpas, ir jāiegulda izmaksas, lai to apmācītu. Prakses iespējas pārsvarā piedāvājot nozares, kurās nav tik lieli iespējamie riski. Logins arī atzīst, ka no riska, ka praktikants pēkšņi aizies no prakses vietas, atstājot darbus neizpildītus, neviens nav pasargāts, bet uzņēmumiem ir jārēķinās: ja tie neko nespēs piedāvāt, praktikanti no turienes vienkārši aizies.

Arī Vāgnere atzīst, ka uzņēmējam, kurš darbā pieņem brīvprātīgo, ir jārēķinās, ka kādā brīdī brīvprātīgajam var pietrūkt motivācijas, bet lielākie uzņēmumi, organizācijas un iestādes, kas jau gadiem ar to nodarbojas, izvērtē katru brīvprātīgo. „Katra organizācija uzņemas sava veida risku, bet no otras puses- brīvprātīgajiem netiek uzticēti uzņēmuma vadītāju pienākumi, bet gan mazāki, vienkāršāki darbi,” teic Vāgnere.

Nemaksāt uzņēmums drīkst tikai mācību prakses laikā

Latvijas Darba devēju konfederācijas Izglītības un nodarbinātības eksperte Anita Līce stāsta, ka vajadzētu saprast atšķirību starp brīvprātīgā darbu, ko saskaņā ar Jaunatnes likumu var pildīt tikai biedrībās, organizācijās un valsts/pašvaldības iestādēs, un bezmaksas darbu uzņēmumos. „Brīvprātīgā darbu uzņēmumi nedrīkst izmantot peļņas gūšanas nolūkā. Jaunietis uzņēmumā var strādāt bez darba līguma un atalgojuma tikai mācību prakses laikā. Taču arī tad jābūt noslēgtam trīspusējam līgumam starp prakses vietu, praktikantu un izglītības iestādi. Mācību prakses uzņēmumiem drīzāk rada zaudējumus, jo prakses izdevumi netiek kompensēti,” stāsta Līce.

Taču gadījumi, kad uzņēmumi izmanto bezmaksas darbaspēku, lai nodarbinātu jaunieti, par padarīto neko nemaksājot, ir pielīdzināmi nelegālai nodarbināšanai, kas nav atbalstāma.

Kādam brīvprātīgais darbs – dzīves aicinājums

Protams, brīvprātīgā darbs paver arī daudz dažādu iespēju, un, ja zini – tas tiek veikts sabiedrības labā, tad, cēlu mērķu vadīts, par samaksu pat nedomā. Ir cilvēki, kuriem brīvprātīgā darbs ir dzīves aicinājums.

Arī brīvprātīgā darba organizācijas brivpratigais.lv pārstāve Dace Mauliņa stāsta – „Ir izplatīts uzskats – ja cilvēkam par to nemaksā, tad neko no viņa nevar prasīt, un vēl jo mazāk sagaidīt. Taču atalgojums nav ne tuvu būtiskākais motivators arī algotā darbā strādājošajiem. Ir ļoti daudz citu faktoru, kas mūs mudina no rīta celties un iet uz darbu vai veikt brīvprātīgā darba pienākumus.”

Brīvprātīgā darba veicēja Līga stāsta, ka par brīvprātīgo kļuva, lai zinātu, ko īsti nozīmē šāds darbs. „Pieteicos brīvprātīgā darbā jauniešu centrā, jo saista saskarsme ar cilvēkiem. Apspriežoties ar vecākiem, nolēmām, ka kādu laiku varu strādāt bez atalgojuma – vecāki atbalstīs. Motivācija bija arī sertifikāts, ko beigās saņēmu par brīvprātīgā darba veikšanu, to nu varu uzrādīt CV. Kā brīvprātīgā strādāju gadu un ne mirkli to nenožēloju. Būtu gatava atkārtot vēlreiz, ja vien pašlaik jau nestrādātu atmaksātā darbā.”

Līgas darba ikdiena kā brīvprātīgajai bija jauniešu pasākumu organizēšana. Viņa atzīst, ka gūtā pieredze šobrīd noder pašreizējā darba vietā, un ne mirkli nav bijusi sajūta – mani tur kāds izmanto. Gluži otrādi, brīvprātīgo darbu Līga uztvērusi kā iespēju.

Citur Eiropā atšķirīga prakse

Brīvprātīgā darbs ir attīstīts daudzās Eiropas valstīs, taču citur ir nedaudz atšķirīga pieredze, proti, par darbu brīvprātīgā kārtā netiek maksāta alga, bet atmaksāti uzturēšanās izdevumi, pārtika. Ir kompānijas, kuras atmaksā arī ceļa izdevumus, ja brīvprātīgajā darbā dodies no citas valsts.

Atkarībā no brīvprātīgā darba nodrošinātāja, ārvalstīs var pavadīt pat gadu, iemācoties gan valodu, gan gūstot neatsveramu pieredzi. Lai arī tas ir bezpeļņas darbs, 90% apmērā tiek apmaksāti ceļa izdevumi, uzturēšanās, apdrošināšanas un pat valodu kursu izdevumi. Papildus tam tiek saņemta arī neliela kabatas nauda, kas esot atkarīgs no valsts, uz kuru dodies.

Šādi apstākļi rada labvēlīgu vidi brīvprātīgā darba veicējam, taču Latvijā, kur uzņēmumi, kas piedāvā prakses un brīvprātīgā darba iespējas, aug kā sēnes pēc lietus, nekādas īpašās bonusa sistēmas vis nenodrošina. Arī Prakse.lv viceprezidents Logins atzīst, ka Latvijā diemžēl nav izplatīta parādība maksāt praktikantam, taču nākotnē uz to vajadzētu iet.

Kasjauns.lv/ Foto: All Over Press