Uzstājīgi policisti nakts laikā rīdziniekam atved pazaudēto maku
Parasti cilvēki cenšas no policistiem turēties pa gabalu un pie viņiem vēršas tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Vēl jo mazāk ar policistiem vēlas sastapties mazliet iereibis cilvēks ap pusnakti uz Čaka ielas. Tomēr viss dažu minūšu laikā var mainīties.
Rīdzinieks Arvīds, kurš dzīvo Matīsa ielā, Kasjauns.lv atklāja ikdienišķu, bet gluži vai neticamu stāstu par saskarsmi ar pašvaldības policiju. Sākumā viņš policistus pasūtīja vienu māju tālāk, bet vēlāk tos sāka uzskatīt par saviem draugiem. Arvīds stāsta:
„Sestdien vēlu vakarā pa Čaka ielu steidzos uz mājām, brīžiem pāri krustojumiem arī pieliku soli un pāri ielai pārskrēju. Droši vien kādā šo šādiem „pārskrējieniem” man no kabatas izkrita maks, ko nepamanīju. Makā jau daudz naudas nebija, bet bija čupiņa ar dokumentiem – autovadītāja tiesības, darba apliecība, bankas karte. Pārnācu mājās ar pārliecību, ka maks ir kabatā.
Pēc kādas pusstundas man piezvanīja no pašvaldības policijas un jautāja, vai esmu pazaudējis maku. Biju mazliet iedzēris un šāds policista zvans teju pusnaktī mani saniknoja. Nemaz nepārbaudot, vai man kabatā ir maks, es policistu pasūtīju vienu māju tālāk un strikti paziņoju, ka visi mani maki ir mājās.
Pēc pārdesmit minūtēm atkal atskanēja zvans. Šoreiz zvanīja mana mamma no Cēsīm. Viņa paziņoja: tikko zvanījusi pašvaldības policija no Rīgas un pavēstījusi, ka es – viņas dēls – esmu pazaudējis maku un policisti vēloties man to atdot. Mamma tūlīt pat bija gatava traukties no Cēsīm uz Rīgu pēc mana maka. Es mammu nomierināju un teicu, ka pats piezvanīšu policijai un lietu nokārtošu. Tūlīt arī pārbaudīju savas kabatas un somu un konstatēju, ka maka tomēr nav. Tātad tas tomēr bija pazudis.
Nu ķēros klāt telefonam un zvanīju policistam, kuru pirms dažām desmit minūtēm biju pasūtījis vienu māju tālāk. Atvainojos un atzinos, ka tomēr maku esmu pazaudējis.
Vēl pēc kādām desmit minūtēm manas mājas pagalmā ieripoja policijas ekipāža. Pagalmā izskrēja turpat dzīvojošais sētnieks, lai atslēgtu kāpņu telpas durvis un policistus pavadītu līdz manām durvīm. Tā nu trīs braši policisti nakts vidū man – vīrietim pašos spēka gados - atveda maku, kuru savā bezprātā biju pagaisinājis skrienot pa ielu.
Ja līdz šim centos pa gabalu turēties no policijas, tad tagad policistus saucu par saviem draugiem. Nebiju iedomājies, ka policisti nakts laikā cauri pilsētai var trenkāt trīs cilvēku ekipāžu, lai atdotu maku izklaidīgam pilsonim, kurš pirms tam policiju bija pasūtījis vienu māju tālāk.”
Kā policisti var uzzināt mūsu telefona numuru?
Arvīdam, protams, ir prieks par atgūto maku, bet viņš bija pārsteigts par to, kā policija nakts varēja uzzināt viņa mobilā telefona numuru. Datu valsts inspekcija (DVI) Kasjauns.lv paskaidroja:
„Personas dzīves vietas adrese un telefona numurs ir personas dati, bet nav sensitīvi personas dati Fizisko personu datu aizsardzības likuma izpratnē.
Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7. pantā noteikts, ka personas datu apstrāde ir atļauta tikai tad, ja likumā nav noteikts citādi un ja ir vismaz viens no šādiem nosacījumiem:
1) ir datu subjekta piekrišana;
2) datu apstrāde izriet no datu subjekta līgumsaistībām vai, ievērojot datu subjekta lūgumu, datu apstrāde nepieciešama, lai noslēgtu attiecīgu līgumu;
3) datu apstrāde nepieciešama pārzinim likumā noteikto pienākumu veikšanai;
4) datu apstrāde nepieciešama, lai aizsargātu datu subjekta vitāli svarīgas intereses, tajā skaitā dzīvību un veselību;
5) datu apstrāde nepieciešama, lai nodrošinātu sabiedrības interešu ievērošanu vai realizētu publiskās varas uzdevumus, kuru veikšanai personas dati ir nodoti pārzinim vai pārraidīti trešajai personai;
6) datu apstrāde ir nepieciešama, lai, ievērojot datu subjekta pamattiesības un brīvības, realizētu pārziņa vai tās trešās personas likumiskās intereses, kurai personas dati atklāti.
Tātad, ikvienā gadījumā, kad pārzinis (piemēram, valsts un pašvaldības iestādes, dažādi uzņēmumi) veic personas datu apstrādi, ir jābūt tiesiskam pamatam un mērķim.”
No šī izriet, ka personas telefona numuru, lai policija atdotu viņas pazaudēto maku, varēja kārtības sargi varēja pieprasīt, lai aizsargātu viņa intereses un atdotu viņam personisko dokumentus. DVI arī uzsver, ka „policijai, kā tiesībaizsardzības institūcijai, ir tiesības pieprasīt personas datus arī no privātā sektora, ja tas nepieciešams savu pienākumu izpildei”, piebilstot, ka „pašvaldības policijai, kā ikvienam citam pārzinim, nepieciešams nodrošināt godprātīgu un likumīgu personas datu apstrādi, turklāt nodrošinot personas datu apstrādi tikai atbilstoši paredzētajam mērķim un tam nepieciešamajā apjomā.”
Elmārs Barkāns/Foto: Edijs Pālens/LETA
