Kaspars Dimiters skumst par PSRS sabrukumu un slavē padomju latviešus
Pāris dienas pirms vēsturiskā Baltijas ceļa 25. gadadienas „dziedošais bezdarbnieks” Kaspars Dimiters savā blogā ierakstījis, ka lepojas ar „padomju latviešiem”, kuri bija uz barikādēm un stāvēja Baltijas ceļā, kā arī izsaka nožēlu, ka ir sabrukusi Padomju Savienība un pauž, ka Latvija PSRS sastāvā būtu plaukusi.
Viņš piebilst, ka Atmodas laikā PSRS, protams, bija jāreformē, bet ne jālikvidē. Un to varēja izdarīt tie Latvijas cilvēki, kas stāvēja uz barikādēm un Baltijas ceļā, kurus Dimiters ar lepnumu sauc par „sovokiem” jeb padomju cilvēkiem. Pēc viņa uzskata, būt par „sovoku” ir daudz pagodinošāk nekā būt par demokrātu. Dimiters skumst par PSRS impērijas sabrukumu.
Jāpiebremzē ar padomju laiku kritizēšanu
Savās pārdomās, kurām dots virsraksts „Kas ir „sovoks””, Dimiters raksta:
„Par „sovokiem” (krieviski - совок) pēc inerces dēvē padomju dzīvesveida piekritējus, pasniedzot šo vārdu vienīgi ar negatīvu nozīmi. Līdzīgi, kā vienīgi ar pozitīvu nozīmi cenšas pasnieg vārdu „demokrātisks”, lai gan tieši šis vārds kļuvis par sinonīmu vārdiem „oligarhs”, „korupcija”, „okupācija”, „homoseksuālims”, „narkomānija”, „cilvēktirdzniecība”, „pedofilija”, „incests”, „dzimummaiņa”, „končita” un tā tālāk.
Man apzīmējums „sovoks” nozīmē tos latviešus (un ne tikai latviešus), kas visu LPSR laiku garumā nezaudēja nedz dzejspēju, nedz kultūrspēju, nedz folkspēju, nedz atmodspēju, nedz saticības spēju. „Sovoki” bija visi tie, kas slēdzās Baltijas ceļā, cēlās uz Barikādēm. Gan latvieši, gan nelatvieši. Tie, kurus uz Barikādēm aicinātāji pēc tam un līdz pat šim laikam nemitīgi „uzmet”, izdzen no savas zemes, zemi posta, ļaudis sarīda.
Es esmu „sovoks”, jo Atmodas ideāli manī joprojām ir dzīvi un es joprojām esmu gatavs kopā ar visu tautību Latvijas iedzīvotājiem no jauna slēgties roku rokā Baltijas ceļā un celties uz Barikādēm. Taču tikai saistībā ar dzejspēju, kultūrspēju, folkspēju, atmodspēju, nevis koruptspēju, nacismsspēju, gejspēju, genderspēju, eitanāzijspēju, marihuānspēju un tamlīdzīgi.”
Viņš „aicina pabremzēt ar asociācijām par to, cik šausmīgi bija padomju laiki” un piebilst, ka Baltijas ceļā stājās ļaudis, kuri „šos laikus panesa, nebēga pat tie, kuriem tāda iespēja bija, un saglabāja to, kas uzziedēja un uzgavilēja Atmodas naivi ticīgo pulka pacēluma laikā”. Arī viņš pats esot bijis tāds naivi ticīgais.
Pie šī „sovoku” pulka Dimiters pieskaita Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni, Imantu Kalniņu, Āriju Elksni, Jāni Pauļuku, Džemmu Skulmi, Viju Artmani, Regīnu Ezeru, Egonu Līvu, Andri Slapiņu, Juri Podnieku, Raimondu Paulu, Knutu Skujenieku, brāļus Kokarus un daudzus citus, kuri „cauri ideoloģiski grūtajiem laikiem spēja saglabāt latviešu tautas nepolitiskā ģēnija gara un kultūras kodu”.
„Padomju laiki mūsu tautai bija auglīgāki…”
Dimiters uzsver, ka padomju laiki „mūsu tautai bija auglīgāki, radoši un garīgi spēcinošāki, visus mūs savā starpā sadraudzinošāki”, nekā pašreizējā demokrātija. Viņš jautā un pats arī atbild:
„Vai bija jāsagrauj PSRS? Protams, ka nē.
Vai bija jāsaglabā PSRS par katru cenu un tāda, kāda tā bija? Protams, ka nē.
Vai bija jāatgriežas kapitālisma akmens laikmetā? Protams, ka nē.
Kas bija jādara? PSRS bija jāpārinstalē, visas zināmās nepilnības, „errorus” pilnīgojot un uzlabojot. Ja tas būtu izdarīts, nebūtu tik daudz jaunizpostītu valstu, arī Latvija nebūtu izpostīta. Būtu radīts jaudīgs, konkurētspējīgs sadarboties trenēts valstu bloks, kas neļautu rasties vienpola imperiālismam, pret kuru šobrīd cīņai mostas visa jēgtspēju nezaudējusī cilvēce – kā rietumos, tā austrumos.
Arī ASV Krievijas pierobežas štata „Latvija” latviski runājošo Eirozonas gūstekņu vidū vēl ir kādi 7 līdz 14 cilvēku, kas mostas”.
Pēc šī politiskā pamfleta izriet, ka viens no cilvēkiem, kas mostas šajā „štatā Latvija” varētu būt pats Dimiters.
