Latvijā notikusi pāreja uz vasaras laiku

Pāreja uz vasaras laiku notika plkst. 3.00 naktī, tikmēr pāreja atpakaļ no vasaras laika notiks šā gada 25. oktobrī plkst. 4.00. Pāreju uz vasaras laiku un atpakaļ Latvijā nosaka 2010. gada 26. oktobra Ministru kabineta noteikumi "Par pāreju uz vasaras laiku". Savukārt Eiropas Savienībā (ES) pāreju uz vasaras laiku nosaka Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 19. janvāra direktīva par noteikumiem attiecībā uz vasaras laiku. Direktīva nosaka vasaras laika sākumu un beigas vienoti visām ES dalībvalstīm.

Kurš pirmais ierosināja pāreju uz vasaras laiku un kur pirmo reizi to ieviesa?

Tiek uzskatīts, ka ideju par pāreju uz vasaras laiku mūsdienu izpratnē pirmais publiski pauda Jaunzēlandes entomologs Džordžs Hadsons. Brīvajā laikā viņš nodarbojās ar kukaiņu vākšanu,  tādējādi augstu vērtēja pēc darba spīdošo saulīti. 1895. gada 16. oktobrī (dienvidu puslodē tobrīd bija pavasaris) viņš prezentēja ziņojumu Velingtonas Filozofiskajā biedrībā, piedāvājot vasarā pulksteņrādītājus pagriezt divas stundas uz priekšu, taču daudzi biedrības locekļi izsmēja viņa ideju. Tomēr interese par viņa ideju saglabājās, līdz 1927. gadā Jaunzēlandē sekmīgi tika izmēģināta pāreja vienu stundu uz priekšu.

Pirmo reizi pasaulē vasaras laiku ieviesa Kanādā, bet konkrēti divās Ontārio provinces “dvīņu pilsētās” Portarturā un Fortviljamā 1908. gada 1. maijā. Jāpiebilst, ka šīs divas pilsētas kopā ar vēl divām citām mazākām 1970. gadā izveidoja mūsdienās pazīstamo Tanderbeju Augšezera krastā.

Savukārt pirmās valstis bija ķeizariskā Vācija un tās sabiedrotā Austroungārija, kuras Pirmā pasaules kara apstākļos saskārās ar akūtu enerģētikas problēmu un ar pāreju uz vasaras laiku 1916. gada 30. aprīlī centās taupīt kritiski nepieciešamās ogles. Drīz viņu piemēram sekoja pretinieces — jau 21. maijā šāda pāreja notika Lielbritānijā, 14. jūnijā Francijā, Krievija to izdarīja tikai pēc cara režīma krišanas, pagaidu valdībai šo pāreju īstenojot 1917. gada 1. jūlijā, bet ASV vēl vēlāk — 1918. gada 31. martā. Daudzas valstis pēc Pirmā pasaules kara beigām atteicās no vasaras laika, lai pie tā atgrieztos jau Otrā pasaules kara laikā, un atkal atteiktos pēc kara beigām. Enerģijas krīzes sešdesmito gadu beigās un septiņdesmitajos gados lika atgriezties pie idejas par vasaras laika atjaunošanu.