Kas ir TV raidījuma "Ciemos" atraktīvais vadītājs Kozmens?

Tavā runā jaušama latgaliskā dialekta ietekme. Tu esi no Latgales?

Nē, esmu dzimis Rīgā un uzaudzis Pierīgā – Carnikavā. Bet mani vecāki ir latgalieši, tāpēc arī sevi par tādu uzskatu, lai gan Latgalē esmu pavadījis tikai vasaras. Diendienā ļoti daudz runāju latgaliski, un man mājās ir Latgales karogs.

Tev Latgalē ir arī mājas?

Vecvecāku vairs nav, bet vectēva mājas ir – kādus 120 metrus no Krievijas robežas. Uz mūsu zemītes ir robežsardzes tornis. Latvijas Republikas robežsardzes tornis ir par trijiem metriem augstāks nekā Krievijas Federācijai! Pēc Abrenes atdošanas mūsu zemīte ir saglabājusies kā pussaliņa Krievijā. Man patīk būt Rīgā, bet šeit ārkārtīgi pietrūkst lauku vides. Labprāt sirsnīgi parunājos ar cilvēkiem. Laukos cilvēki ir atvērtāki un gaišāki.

Nē, vārds saistīts ar Lietuvas basketbola izlasi. Tas notika nejauši vēl skolas laikā. Pēc Latvijas–Lietuvas basketbola spēles nākamajā dienā visi sev domājām amizantus lietuviskus uzvārdus. Manējais laika gaitā transformējās, līdz izveidojās par Kozmenu. Redz, apkārt ir ļoti daudz Mārtiņu. Bet Kozmens esmu viens. Lai gan esmu dzirdējis ļaunas mēles melšam, ka esot vēl viens Mārtiņš Kozlovskis, kurš arī ir Kozmens!

Jā, zinu, viņš ir TV „sejas” Annas Rozītes kādreizējais dzīvesbiedrs un meitiņas tēvs.

Starp citu, par šo es arī dabūju apsveikumus no čomiem. O, malacis, beidzot ir! Ko? Kas? Beigās sapratu, ka ir vēl kāds Mārtiņš Kozlovskis...

Nē! (Samulst.) Tas, ka es ļoti gribu ģimeni, ir fakts. Maniem trijiem brāļiem ir, bet vecākais, gudrākais un skaistākais vēl to nedara...

Saki, ka nedzer kafiju, ja vien tā nav mammas vārīta miežu „kafeja”. Tā ir kā poza pret atkarību izraisošajām vielām?

Nē! Vienkārši pie īstās kafijas neesmu radis, bet miežu kafiju mamma vienmēr vārīja svētdienās. Par atkarībām runājot, es kādreiz smēķēju. Bet tad sapratu, ka smēķēšana man patīk tikai kompānijas pēc, jo tajā brīdī iespējams pārrunāt ko interesantu. Tāpēc izdomāju alternatīvu – termosu ar zāļu tēju. Visi stāv, „smoļī”, es pienāku ar termosu, ieleju sev karstu tēju – stāvu, pūšu dūmus reizē ar citiem, tērzēju. Tas ļoti labi darbojas! Protams, ir mīnusi – jānēsā līdzi liels termoss un bieži jāiet uz labierīcībām.

To Latvijā viesusi zināma subkultūra, ne es. (Smejas.) Man ūsas ir jau vairākus gadus – saistībā ar vecvectēvu Franci. Neesmu viņu nekad redzējis, tik bildē. Un tajā viņam ir milzīgas ūsas. Respect! Gribu vecvectēvu pārspēt!

Man ļoti patīk Viktoriānisma laikmets. Pelēcīgās žaketītes, attiecīgā etiķete. Jā, manas zināšanas par to ir virspusējas, toties ar tām operēju maksimāli, cik vien iespējams.

Piemēram, kā tas izpaužas?

Piemēram, ejot kopā ar sievieti, iešu gar ietves ārējo malu, kas skaitās bīstamākā daļa. Šim etiķetes punktam ir tikai viens izņēmums – gadījumā, ja pie sāna ir zobens. Tas nevienā mirklī nedrīkst būt starp kundzi un kavalieri. Atzīšos, ka esmu izmantojis šo atkāpi no normas.

Jā, ir. Es mēdzu... (Ilgi domā.)

... iziet ar zobenu?

Nu ne pārāk bieži. Esmu pa Rīgu izgājis. Tas ir skotu zobens, un attiecīgi man ir arī skotu tautastērps ar visu karogu. Kad bija referendums, man bija skumīgi, kad Skotija neieguva neatkarību. Jautājums, kāpēc es to gribēju? Nav! Nav nekādu racionālu iemeslu, man vienkārši gribējās, gaidīju to trīs gadus!

„Speķekrāns” man ir, jā. Zvaniem un „vacapam” izmantoju. Tviterim neredzu jēgu. Instagrammu gribētu lietot, bet aizmirstu, ka vajag fotografēt. (Čukstus.) Man ārkārtīgi riebjas rakstīt... Man patīk runāt vai rakstīt ar pildspalvu.

Esmu beidzis Carnikavas pamatskolu, pēc tam – Rīgas 84. vidusskolu. Un TAD aizsāku mācības vairākās vietās. Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē sāku studēt ģeoloģiju. Ārkārtīgi lepns biju, budžetā tiku. Vairāk neturpināju. Tad aizgāju uz vēsturi, jo sapratu, ka tā ir mana sirds lieta. Tad bija kultūras menedžments Kultūras koledžā, pēc tam atkal vēsture, vēlreiz vēsture un vēlreiz...

Tā esi palicis vēsturē?

Es reiz kļūšu par vēsturnieku! Un tā būs diena, kad iemācīšos rakstīt. Kad biju maziņš, gribēju kļūt par baznīckungu. Vecāmāte Latgalē mani veda uz baznīcu. Iznāk čalītis baznīcā priekšā. Metaforiski sakot: heavy metal!, un visas kundzītes – heavy metal! Par visu, ko saka baznīckungs, vecāmāte – jea, true, staff! Attiecīgi – ja vecāmāte bija mana autoritāte, bet vecaimātei autoritāte bija čalītis, es gribēju būt tas čalītis! Bet tad uzzināju, ka čalītis nevar precēties, un tā šim sapnim uzgriezu muguru.

Garīgās tēmas ir saistījušas visu laiku. Pirms kāda laika nokļuvu pie dievturiem, un viņu pārliecībā esmu atradis saskaņu ar savējo. Viņu vienīgais bauslis ir: esi krietns! Nekādas birokrātijas! Ja esi krietns, tu ne zodz, ne nokauj... elementāri!  

Vai rēta tavā vaigā ir no gājiena ar zobenu?

Man bija kādi četri pieci gadi, kad viesistabā situ bumbiņu. Spārdīju to, un notika brīnums – tā atrāvās no grīdas. Es sajutos kā īsts futbolists! Skrēju pēc bumbas, aizķēros aiz dīvāna un uzkritu radiatora asajam stūrim ar vaigu. Pēc dienām man tur izveidojās melns augonis, kas nepavisam nebija stilīgi. Tēvs izdomāja, ka vajag sīko ārstēt. Pēc sentēva metodes tika paņemts nokaitēts īlens un...

Nē, nav vis, klausies tālāk! Tēvs pārdūra augoni, taču tas nepārgāja. Tad viņš mani veda pie ārsta. Ķirurgi lika tēvam turēt manas kājas, lai augoni grieztu. Tēvs ir milzīga auguma, spēj pacelt traktora priekšpusi. Sadusmot tādu ļoti negribas... Kolīdz ārsti paņēma skalpeli un es izmisīgi lūdzos, lai neko man nedara, atskanēja, ka vajadzīgs ožamais spirts. Tēvs neizturēja...  Bet augoni nogrieza. Es ar tēvu nerunāju divas dienas. Tas ir pats ilgākais laika posms, ko neesmu runājis. Jo vāros vienā laidā...

Ieva Valtere, žurnāls „Rīgas Viļņi” / Foto: Aigars Hibneris, publicitātes foto