Sāks izrādīt Viestura Kairiša dokumentālo filmu par dzīvi pēc Černobiļas katastrofas

Filma ir stāsts par dzīvi tā dēvētajā Černobiļas atsvešinājuma zonā, kur pirms 28 gadiem notika vēsturē lielākā kodolkatastrofa, kuras rezultāta radioaktīvie izmeši piesārņoja Ukrainu, Baltkrieviju, Krieviju un daļu Eiropas. No tuvākajām pilsētām un ciematiem tika evakuēti vairāk nekā 336 000 iedzīvotāju. Šobrīd zona ir atzīta par aizsargājamu teritoriju, tās daba ir maz pētīta, tiek uzskatīts, ka augiem un dzīvniekiem ir izstrādājies aizsargmehānisms pret radiāciju.

Filmas galvenais varonis Igors, trīsdesmitgadnieks ar divām augstākajām izglītībām, nelegāli dzīvo Černobiļas zonā jau septiņus gadus. Viņš vēlas atrast mieru un iespēju aizmukt no civilizācijas. Igoru nomāc daudzas psiholoģiskas problēmas - personiskās un globālās. Viņā vienlaicīgi ir gan harmonizējošs miers un pārlaicīga spriedze, gan eksistenciāls dzīves būtības noslēpums. Viņam apkārt ir Černobiļas ciemu vecie iedzīvotāji, kuri dzīvo dabas pilnības pārmāktos ciemos. Viņi dzīvo savu nereālo Atlantīdas dzīvi, no kuras pat karš Ukrainā liekas kā uz citas planētas notiekošs, filmā notiekošo ieskicēja Krivma.

Viņa pastāstīja, ka Igors ir apmeties uz dzīvi vienā no pamestajām mājām. Mūsdienu dzīves realitāte, sākot ar komfortu un beidzot ar politiku, šeit ir ļoti attālināta. Lai nodrošinātu savu eksistenci, viņš ir uzbūvējis primitīvu ģeneratoru, iet medībās un zvejo. Rūpju nomāktajam pilsētniekam šeit ir paradīze zemes virsū - visapkārt ir neskarta daba, kura gan, iespējams, sevī slēpj nāvējošo radiāciju. Filmā tiek mēģināts saprast, no kā bēg Igors šajā atsvešinājuma zonā, pakļaujot savu dzīvību riskam, - no civilizācijas, sabiedrības vai tuviniekiem.

Lai izpētītu, kāda ir dzīve pēc pasaules gala, pēc iznīcinošās katastrofas, filmēšanas grupa nelielā sastāvā četras reizes devās uz zonu, teritoriju, kas atrodas vistuvāk atomelektrostacijai. Zonu drīkst apmeklēt tikai ar oficiālu iestāžu atļauju, apmeklējuma laiks ir ierobežots, lai neapdraudētu veselību. Ekspedīciju laikā filmēšanas grupa sastapa "samoselus" - iemītniekus, kuri nelegāli dzīvo zonā. Pārsvarā tie ir gados veci ļaudis, kuri pēc katastrofas atteicās evakuēties, tiek lēsts, ka zonā ir ap 400 "samoselu". Zonas pārvaldes iestādes neoficiāli ir atļāvušas vecāka gadagājuma iedzīvotājiem palikt savās mājās, taču jauniem cilvēkiem šeit dzīvot nav atļauts.

Konflikts starp dabu un cilvēku ir filmas tuvplānā. Režisoram raksturīgajā manierē filmā ir atsauces uz operu, šajā stāstā tā ir par krievu "Parsifālu" dēvētā Nikolaja Rimska-Korsakova "Leģenda par neredzamo pilsētu Kitežu un jaunavu Fevroniju". Libreta pamatā ir divas teiksmas - par skaisto Fevroniju, kura dzīvoja mežā un uzskatīja dabu par Dieva templi, un par neredzamo pilsētu Kitežu, kuru atrast lemts tikai dvēselē patiesiem cilvēkiem. "Vai Igors ir šāds varonis, un vai viņš atradīs ceļu uz savu Kitežu?"

Filmas režisors un scenārija autors ir Kairišs, operatori - Gints Bērziņš un Andrejs Rudzāts, montāžas režisore - Andra Doršs, skaņu režisors - Aleksandrs Vaicahovskis un producents - Guntis Trekteris. Filmas garums - 68 minūtes. To finansiāli atbalstījusi ES "Media" programma, Nacionālais kino centrs un Valsts kultūrkapitāla fonds.