Sāli iegūst gan raktuvēs (seno jūru nogulu akmeņsāls), gan savācot un kaltējot izžūstošu sālsezeru vai jūras sāli. Kopš seniem laikiem slaveni ir daži sāls veidi un, protams, arī daudzas reizes dārgāki par parasto sāli.
Uzskata par otru tīrāko un veselīgāko sāli pēc Himalaju sāls. To iegūst Bretaņā, Francijā, no Atlantijas jūras ūdens pēc seno ķeltu metodes, neļaujot tam saskarties ar metālu. Ūdens pa koka renēm saplūst māla dīķos, kur dabiski saulē žūst un vējā vēdinās, un sāls savākšanai izmanto koka darbarīkus. Sastāvā ir visi jūras ūdens mikroelementi.
* Jūraszāļu sāls Amabito No Moshio
Japāņi šo sāli sāka gatavot pirms 2500 gadiem, iztvaicējot jūras ūdeni. Šim nolūkam ūdeni ar visām jūraszālēm vārīja milzīgos māla katlos, līdz dibenā palika tikai sāls un pelni ar zāļu atliekām. Sālim ir specifisks aromāts un eļļaina konsistence, kā arī augsts joda saturs. Tagad to pēc senās receptes gatavo Kami-Kamagari salā.
Šim Filipīnas sālim ir spilgti izteikta sugpo garneļu garša un smarža, kā arī tikko manāms sārts tonis. Sāli var iegūt tikai dažus mēnešus gadā – no decembra līdz maijam, kad nav lietus sezona. Iegūst fermās, kur audzē tīģergarneles, seklās vannās saulē tvaicējot jūras ūdeni; sāls kristālus ar rokām savāc pītos grozos un sasmalcina.
* Indiešu melnais sāls Kala namak
Sarkanbrūnos kristālus iegūst sēra ezeros Indijā un Pakistānā. Sālim ir olu garša un stipra puvušu olu smaka, tomēr, neskatoties uz to, tā ir viena no indiešu pamatgaršvielām, kā arī ājurvēdas līdzeklis. Liels pluss – tas viegli izvadās no organisma.
Nerafinēts jūras sāls no Havajām, sarkano krāsu ieguvis no sarkanā vulkāniskā māla – alae – piemaisījuma. Alae sarkani brūno krāsu nosaka dzelzs oksīds, kas bagātīgi ir tā sastāvā. Satur daudz minerālvielu.
* Franču gardēžu sāļi
Francija ir vairāku sāls veidu dzimtene, un bez tiem nevar iztikt sevi cienošs šefpavārs. Fleur de sel (sāls zieds) – pa speciāliem kanāliem tīrs Atlantijas jūras ūdens tiek ieplūdināts dīķos, kur notiek tā tvaicēšana. Ar rokām savāc tikai virsējos sāls kristālus, pirms tie nogrimst dibenā, tā no 40 kg neattīrītu kristālu iegūst tikai puskilogramu Fleur de sel. Šī sāls īpatnība ir tāda, ka ar to nevar pārsālīt.
Fumee de sel gatavo Bretaņā ar rokām. Sausu sāli mēnesi tur ozola mucās, kuras vismaz 5–6 gadus kalpojušas kā Chardonnay vīna mucas – sāls iegūst ozola un vīna aromātu, kā arī brūnganu toni.
Merlot sāls – purpura krāsas sāli iegūst, to tvaicējot Merlot sarkanvīnā.
Krievijā jau senos laikos bija paradums Zaļajā ceturtdienā Lieldienās gatavot īpašu sāli: rupjo sāli sajauca ar kvasa biezumiem, kāpostu lapām, rudzu miltiem un savvaļas augiem un tad lika krāsnī apdegt līdz oglei. Pēc tam sāli sasmalcināja piestā un žāvēja. Pēc apdegšanas sāls bagātinājās ar jodu, kāliju, kalciju un cinku.
