Izdomātā realitāte - kā Krievijas armija zīmē uzvaras, kuru nav
Viens no Ukrainas kara jautājumiem, kas parādās ik reizi, kad Vladimirs Putins vai viņa ģenerāļi publiski runā par krievu sasniegumiem frontē, ir – vai viņi paši tic tam, ko saka, vai arī tā ir smalka manipulācija, lai noticētu visi citi? Kāpēc visa pārējā pasaule, ieskaitot krievu kara “korespondentus”, redz citu bildi?
Krievijas neatkarīgajam medijam “Mediazona” izdevies saņemt izsmeļošas atbildes uz šiem jautājumiem. Ar redakciju sazinājies Krievijas armijas dezertieris, kurš pats ar savām rokām zīmējis kartes, ko vēlāk savai analīzei izmantoja okupantu armijas un valsts vadība. Varētu šķist, ka mūsdienu karā, kurā dominē droni un satelītizlūkošana, noslēpt patieso frontes stāvokli no savas vadības ir neiespējami, tomēr bijušā Krievijas armijas kartogrāfa Vjačeslava Bojarinceva stāsts pierāda pretējo – tieši tehnoloģiju un birokrātijas apvienojums ir radījis vidi, kurā ģenerāļi dzīvo paši savā izdomātā pasaulē. Bojarincevs, kurš dienēja divīzijas vadības punktā netālu no Avdijivkas, nebija vienkāršs ierindnieks ierakumos – viņš bija cilvēks, kurš fiziski turēja rokā “ģenerāļa planšeti” un ar digitālo irbuli zīmēja karu tādu, kādu to gribēja redzēt Maskavā.
Birokrātiskā “mežjoslu” matemātika
Bojarinceva ikdiena pagāja pazemes bunkurā – ar dēļiem apšūtā zemnīcā, kuras garums sasniedza vairākus simtus metru. Viņa uzdevums bija apkopot informāciju no pulkiem un uzlikt to uz kartēm. Tieši šeit atklājas pirmā un visizplatītākā falsifikācijas metode, kas balstās uz primitīvu ģeometriju.
Bojarincevs skaidro cinisko loģiku, kā tiek ieņemta kilometru gara josla. “Frontes kartes ir sadalītas kvadrātos un mežjoslās. Pietiek, ja divi krievu karavīri paslēpjas joslas sākumā un divi tās beigās. Ar to pietiek, lai ziņojumā uz augšu tiktu nodots, ka visa teritorija ir kontrolēta. Kartogrāfs saņem koordinātas un iekrāso visu kvadrātu kā “atbrīvotu”, lai gan realitātē 800–900 metru pa vidu ir tukši vai, vēl ļaunāk, mīnēti un pretinieka apšaudīti. Nostiprināšanās šajās pozīcijās nav, bet kartē tās jau spīd kā Krievijas Federācijas kontrolēta zona.”
Fenomens: iekrāsošana uz kredīta
Sistēmas stūrakmens ir parādība, ko paši virsnieki savā starpā sauc par iekrāsošanu uz kredīta (закрасы в кредит). Tā nav kļūda, tā ir apzināta stratēģija. Pulku komandieri, baidoties no represijām vai tīkojot pēc apbalvojumiem, ziņo divīzijas štābam, ka apdzīvota vieta ir ieņemta, lai gan kaujas vēl tikai notiek tās nomalē.
Bojarincevs atceras konkrētus piemērus ar apdzīvotām vietām Rusinjaru un Poltavku. Pulki nodod datus: “Mēs esam pilnībā ieņēmuši ciemu.” Kartogrāfs veic savu darbu un iekrāso ciemu sarkanā krāsā. Taču vakaros, kad bija iespēja piekļūt internetam, viņš salīdzināja savu darbu ar neatkarīgo analītiķu datiem. “Es atveru Maikla Naki apskatu, skatos “DeepState” karti un redzu, ka visa Rusinjara atrodas pelēkajā zonā.”
Šī pretruna nebija noslēpums arī pašiem virsniekiem. Bojarincevs tieši komunicēja ar štābu priekšniekiem, kuri atklātās sarunās neslēpa izmisumu. “Tas ir p... Tas, ko mēs nododam kā virzību, ir pilnīgs ārprāts, mēs nevaram tur būt.” Tomēr oficiālajos ziņojumos turpinājās meli.
Melu kaskāde: jo augstāk, jo tālāk no patiesības
Viens no pārsteidzošākajiem Bojarinceva atklājumiem bija tas, ka meli, kas rodas apakšā, tiek pastiprināti katrā komandķēdes posmā. Pulks mazliet samelo divīzijai, divīzija šos datus uzlabo un nodod armijai. Armijas štābs, kas atrodas vēl tālāk no frontes, šos datus falsificē vēl vairāk.
Kartogrāfam bija pieeja elektroniskajām aizpildīšanas kartēm, kas nāca atpakaļ no armijas līmeņa štāba. “Es personīgi redzēju, ka tur ir nereāli skaitļi,” liecina Bojarincevs. “Tas iekrāsojums, ko man dod pulku komandieri, par pusotru līdz diviem kilometriem atšķiras no tā, kas atnāk no armijas. Tas atšķiras neprātīgi.” Tādējādi veidojas situācija, kad augstākā vadība izmanto ar karti, kas rāda frontes līniju divus kilometrus dziļāk pretinieka teritorijā, nekā tā ir patiesībā.
Gerasimova Potjomkina sādža
Šīs sistēmas absurda kulminācija tika sasniegta brīdī, kad fronti apmeklēja Krievijas ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs; šajā epizodē noslēdzās melu aplis. Ģenerālštābs no Maskavas atsūtīja uz divīziju savu redzējumu par situāciju frontē – elektronisku failu ar sarkanu aizpildījumu.
Bojarincevam tika dota pavēle sagatavot un izdrukāt kartes Gerasimova vizītei, izmantojot tieši šos no Maskavas atsūtītos datus, nevis reālo situāciju uz vietas. “Tur bija tādi murgi... Krievi nevarēja būt tajā zonā, kur tas bija parādīts kartē,” atceras kartogrāfs. Un augstākajam militārajam vadītājam tika prezentētas kartes, kuras viņa paša padotie bija uzzīmējuši Maskavā, pilnībā ignorējot realitāti Avdijivkas pievārtē. Tas tika darīts, lai nerastos lieki jautājumi par to, kāpēc realitāte nesakrīt ar ziņojumiem.
“Glamuriki” un nāve uz skrejriteņiem
Viltotās kartes nav tikai nekaitīgs papīrs – tās kļūst par pamatu nāvējošiem lēmumiem. Uz šo karšu pamata tiek zīmēti nākotnes uzbrukuma plāni. Virzieni un mērķi tiek iezīmēti ar skaistām bultiņām, ko štābā iesaukuši par “glamurikiem”. Zem katra “glamurika” ir datums un pulka nosaukums, piemēram, “līdz 10. datumam jābūt šeit, līdz 12. datumam – tur”.
Tā kā sākuma punkts kartē jau ir viltots (iekrāsots uz kredīta), tad arī mērķi ir nesasniedzami. “Pavēlniecība dod nereālas nostādnes... Piecās dienās jānoiet 18 kilometri,” stāsta Bojarincevs. Viņš sūdzas, ka, lai izpildītu šīs fantāzijas, karavīri tiek dzīti bezjēdzīgos triecienos. Bojarincevs apraksta 2024. gada oktobra uzbrukumu, kurā piedalījās 33., 57. un 242. pulks. Šis uzbrukums, kura mērķis bija attaisnot uzzīmētās bultiņas, viņiem beidzās traģiski. Tehnikas trūkuma dēļ krievu karavīri aiz izmisuma uzbrukumā devās pat ar elektroskrejriteņiem. “Tas bija vienkārši šausmīgi... Visu tehniku sadedzināja, gāja bojā ļoti daudz cilvēku. Bezjēdzīgs uzbrukums,” rezumē bijušais karavīrs.
Kad karte kļūst svarīgāka par dzīvību
Šāda sistēma apēd pati sevi. Tā kā kartē teritorija ir iezīmēta kā mūsējā, komandieri sūta turp papildspēkus, uzskatot, ka tā ir droša aizmugure. Realitātē viņi sūta cilvēkus tieši slazdā. Bojarincevs atceras gadījumu pie Poltavkas, kur mežā bija aptuveni 40–50 karavīru no katra pulka, gatavojoties uzbrukumam. Tā kā vadība uzskatīja šo zonu par drošu, bet ukraiņi to redzēja kā mērķi, notika neizbēgamais. “Atlidoja bezpilota lidaparāti un pusi pulka izpļāva,” stāsta Bojarincevs, atsaucoties uz 57. pulka štāba priekšnieka vietnieka vārdiem; viņš bijis histērijā, domājot, ka viņus nodevuši savējie.
Arī zaudējumi netiek godīgi atspoguļoti. Bojarincevs par tiem uzzināja tikai netieši – kad nākamajā dienā no kartes pēkšņi pazuda pozīcijas, kas tur bija iezīmētas iepriekš. “Ja pozīcijas atjaunotajos datos nebija, es varēju saprast, ka, visticamāk, tie ir zaudējumi,” viņš skaidro.
Tā ir kara realitāte, kurā cilvēku dzīvības kļūst par īslaicīgām atzīmēm ģenerāļa planšetē, kuras var viegli izdzēst un pārzīmēt, lai aina atkal izskatītos glamūrīga.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Izdomātā realitāte – kā Krievijas armija zīmē uzvaras, kuru nav" saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.
