Daži birokrātiskie mīti, kuri mums ļoti patīk
Laika gaitā sabiedrības un politiķu priekšstatos ir izveidojušies mīti par birokrātiju un valsts pārvaldi. Turklāt Latvijā ir sevišķi izteikts tas, ka jēdzienus “birokrātija”, “valsts pārvalde” un ierēdniecība” samet viena katlā un lieto citu cita vietā. Mīti daļēji ir radušies tādēļ, ka kādam no mums ir bijusi negatīva pieredze saskarsmē ar iestādēm un mūsu pieredze tālāk apaugusi ar spriedumiem un vērtējumiem.
1. mīts. Birokrātija ir “pēc noklusējuma” neefektīva vai Publiskā pārvalde ir neefektīvākā nekā privātais sektors
Šis ir klasisks, vismaz 150 gadu vecs mīts, ka jebkura birokrātiskā organizācija ir laika un resursu tērētāja.
Patiesībā termins “birokrātiska organizācija” nozīmē to, ka šajā organizācijā ir standartizēti procesi, precīzi noteiktas atbildības jomas un skaidrs rīcības algoritms. Standartizēti procesi un precīzi noteiktas atbildības jomas ir arī privātajā sektorā, jo neviens lielveikals vai loģistikas centrs nevarētu veiksmīgi darboties haosā. Mīts vairāk ir saistāms ar to, ka nav skaidru efektivitātes izvērtēšanas kritēriju, kā mērīt, kad valsts iestādes veiktās darbības ir efektīvas. Papildus publiskajās politikās ir jomas, kurās resursu ir krietni par maz, lai tās izpildītu visus pienākumus, un ir jomas, kurās resursu savukārt ir vairāk nekā nepieciešams. Tas veicina jomu (un arī iestāžu) cīņu par resursiem. Turklāt publiskajam sektoram un privātajam sektoram ir atšķirīgi mērķi, kas abu salīdzināšanu efektivitātes kategorijās padara par bezjēdzīgu. Tomēr tas nenozīmē, ka nav jāanalizē publiskā sektora veikto darbību lietderība un mērķu sasniegšana.
2. mīts. Birokrātija palielinās nemitīgi un nekontrolēti
Šajā mītā ir ietverts priekšstats, ka iestāžu skaits un prasību skaits pieaug, tātad kopējā birokrātija palielinās.
Patiesībā jebkuras izmaiņas publiskajā pārvaldē (iestāžu un nodarbināto skaitā) vispirms nosaka politiskie lēmumi, jaunu rīcībpolitiku attīstība (piemēram, digitālā transformācija vai e-komercija) un arī sabiedrības gaidas, kas ir moderna valsts pārvalde. Darbinieku skaits var palielināties tāpēc, ka normatīvajos aktos tiek uzliktas jaunas prasības vai funkcijas. Piemēram, Pašvaldību likuma 77. pants nosaka – lai nodrošinātu efektīvu darbību, pārvaldības, risku vadības un kontroles novērtēšanai pašvaldībās izveido iekšējā audita sistēmu. Tas, visticamāk, novedīs pie tā, ka vai nu pašvaldībās būs iekšējā audita struktūrvienības ar vismaz vienu darbinieku, vai arī audits tiks pirkts kā ārpakalpojums.
3. mīts. Birokrāti valda un visu izlemj
Mīts balstās uz pieņēmumu, ka birokrāti raksta likumus, visu lemj un vēl paši likumus ievieš. Patiesībā ir tā, ka Latvijā liela daļa likumprojektu, kas tiek izskatīti Saeimā, ir sagatavoti un uzrakstīti ministrijās, un to autori ir ministriju darbinieki – tātad birokrāti. Piemēram, 14. Saeimas rudens sesijas statistika[1] skaidri parāda, ka no 160 likumdošanas iniciatīvām 120 bija Ministru kabineta iniciatīvas, respektīvi, 75 % likumdošanas iniciatīvu nāca no izpildvaras. Tas var radīt ilūziju par birokrātu ietekmi, bet publiskajai pārvaldei ir zināšanas, pieredze un arī resursi, lai sagatavotu normatīvos aktu projektus. Latvijā publiskās pārvaldes sagatavotos likumprojektus vētī, analizē, izskata deputāti Saeimā, kuri likumprojektu var uzlabot vai pat noraidīt. Turklāt deputāti, gan apstiprinot valsts budžetu, gan apstiprinot jauno valdību, var pieņemt arī lēmumu par ministriju skaita samazināšanu un budžeta izdevumu samazināšanu.
4. mīts. Birokrāti neatbild ne par ko
Ļoti populārs mīts, ko iecienījuši populisti, lai pamatotu publiskās pārvaldes reformas savas popularitātes vārdā. Tiesa gan, visbiežāk populistiem nav redzējuma par reformu virzību, procesu un mērķiem.
Patiesībā atbildības shēma valsts pārvaldē sastāv no vairākiem līmeņiem: likumā noteiktā atbildība par darbībām (un arī bezdarbībām), administratīvā uzraudzība, kas iebūvēta hierarhijā, kā arī administratīvas process. Papildus ļoti daudzām profesijām ir noteikti profesionālās atbildības principi un profesionālā ētika, piemēram, ārstniecības personām, grāmatvežiem, auditoriem. Visbeidzot, publisko pārvaldi uzrauga arī politiski – ministri un Saeima.
5. mīts. Likumi aizsargā birokrātus, nevis iedzīvotājus
Šis ir sabiedrībā izplatīts mīts un balstīts faktā, ka procedūras iestādē tiek veidotas tā, lai iedzīvotājs neko nepanāktu un birokrāts tiktu cauri sveikā, lai arī ko sadarījis.
Patiesībā šis mīts ir radies tāpēc, ka visbiežāk iedzīvotājiem nav laika un spēka iedziļināties dažādās procedūrās un norisēs iestāžu iekšienē. Turklāt administratīvās procedūras ir veidotas, lai nodrošinātu vienādu un vienlīdzīgu attieksmi pret visiem iedzīvotājiem, kas var nozīmēt to, ka kāds iedzīvotājs saņem negatīvu lēmumu no iestādes, bet kāds cits – pozitīvu lēmumu.
Secinājumi
Nobeigumā neliela recepte birokrātijas pārmaiņām:
- Birokrātijas samazināšanā jālūkojas divos virzienos – samazinām darbinieku skaitu vai arī automatizējam darbības. Likumprojektu rakstīšanu nevar uzticēt mākslīgajam intelektam, bet datu analīzi gan. Tiesa, nevajadzētu aplami cerēt, ka tas samazinās birokrātu skaitu lielos apjomos.
- Valsts budžeta naudas tērēšanai būtu nepieciešama lielākā kontrole un uzraudzība, lai sabiedrība nejūtas bezspēcīga, dzirdot par kārtējo liela apjoma projektu, kur nauda ir pagaisusi tālēs.
- Iedzīvotāju izglītošana par administratīvām procedūrām un administratīvo procesu varētu samazināt viņu vilšanos. Turklāt jāatceras, ka cīņā pret iestādēm iedzīvotāji var lūgt palīdzību Tiesībsarga birojam.
- Funkciju auditi ir vajadzīgi, un tie ir noderīgi, ja tos veic regulāri ik pēc pāris gadiem. Funkciju audits reizi desmit gados var nesniegt gaidīto efektu.
Bertelsmana fondam ir pārvaldības indekss[2], kas mēra pārvaldības kvalitāti 10 punktu skalā, kur 10 ir vislabākais sniegums. 2024. gadā Latvija pārvaldības indeksā saņēma vērtējumu 7,22, Igaunija – 7,35, Lietuva – 7,45. Visu trīs Baltijas valstu sniegums ir novērtēts vienā kategorijā “ļoti labi”. Tas vedina domāt, ka Latvijas publiskā pārvalde nav nedz sliktāka, nedz labāka kā Igaunijā vai Lietuvā.
