Pārdomas par Latvijas 2026.-2028. gada valsts budžetu un fiskālās politikas ietekmi uz tautsaimniecības attīstību
Latvijas 2026.–2028. gada valsts budžets veidots laikā, kad ekonomisko situāciju būtiski ietekmē drošības riski, ģeopolitiskā nestabilitāte un nepieciešamība sabalansēt fiskālo disciplīnu ar sociālo atbalstu un izaugsmes mērķiem. No publiskā telpā pieejamiem dokumentiem par valsts konsolidētā budžeta pamatprincipiem un tā prioritātēm izriet, ka 2026. gada valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi sasniegs 16,1 miljardu eiro, savukārt izdevumi – 17,9 miljardus eiro, veidojot 3,3% no IKP lielu deficītu. Šāds deficīts ir galvenokārt saistīts ar aizsardzības un drošības jomas prioritizēšanu, ko atļauj Eiropas Savienības fiskālie nosacījumi un izņēmuma klauzula, kas paredz īpašu pieeju drošības investīciju uzskaitē.
Pirmais jautājums rodas, vai mēs kā Latvijas sabiedrība un tautsaimniecība to varam atļauties vismaz ar skatījumu nevis uz 3 gadiem, bet 5, 7 un 10 gadiem.
Makroekonomiskās prognozes liecina par mērenu izaugsmi vidējā termiņā – IKP pieaugums tiek paredzēts 2,1%, inflācija stabilizējas 2,3% līmenī, bet bezdarba līmenis saglabājas 6,3% robežās. Otrais jautājums, cik reāli ir šie skaitļi, vai tie ir prognozēti izmantojot ekonometriskos prognozēšanas modeļus un Eiropas Komisijas ilgtermiņa prognozes vismaz līdz 2045. gadam. Šāda dinamika atspoguļo ekonomikas pakāpenisku normalizēšanos pēc inflācijas šoka un ārējās vides nestabilitātes.
Fiskālajai politikai šādā situācijā būtu jābūt pretcikliskai, veicinot ekonomikas potenciālās izlaides pieaugumu, taču budžets paredz būtiskus izdevumu samazinājumus – kopā 814,1 miljonu eiro apmērā trīs gadu periodā, optimizējot atlīdzības izdevumus, samazinot štata vietas un ierobežojot preču, pakalpojumu un kapitāla izdevumus. Protams šīs samazinājums (ietaupījums) ir svarīgs, bet uz kā rēķina, - mēs tajā pašā laikā plānojam palielināt izdevumus uz ārējā parāda apkalpošanu no 484 miljoniem līdz 722 miljoniem eiro 2028.gadā laikā, ka tiek daudz runāts aizdevumu likmju samazinājumu un inflācijas palalināšanos. No makroekonomikas teorijas tas nozīmē, ka tiek vājināta valsts fiskālā politika un tiek pastiprināts tā saucamais “crowding out” efekts. Jo diemžēl procentu maksājumi ir neproduktīvi izdevumi — tie neveicina ekonomisko aktivitāti, bet gan pretēji samazina fiskālo telpu prioritāriem ieguldījumiem un valsts parāda apkalpošana izspiež publiskās investīcijas izglītībā, pētniecībā, inovācijās un infrastruktūrā, kas būtiski palēnina ekonomikas potenciālo izaugsmi.
Valdības noteiktās prioritātes – aizsardzība, iekšējā drošība, demogrāfija un kvalitatīva izglītība – noteikt šodien atbilst sabiedrības vajadzībām, taču to finansējuma sadalījums ir ļoti asimetrisks. Drošības joma saņem 448,3 miljonus eiro lielu papildu finansējumu 2026. gadā, savukārt izglītība – tikai 45 miljonus eiro papildu līdzekļu finansēšanas modeļa “Programma skolā” īstenošanai . Tas rada jautājumu par to, vai valsts fiskālā politika pietiekami iegulda cilvēkkapitāla attīstībā un produktivitāti veicinošos faktoros, kas ir makroekonomiskās izaugsmes centrālais elements gan neoklasiskās izaugsmes teorijā.
Ir viennozīmīgi skaidrs, ka aizsardzības investīcijas šobrīd ir stratēģiski nepieciešamas, tomēr to pārmērīga īpatsvara palielināšana budžeta struktūrā vājina ieguldījumus produktivitātē, inovācijās un eksporta kapacitātē. Aizsardzība 2026. gadā saņems vairāk nekā sešas reizes lielāku papildu finansējumu nekā izglītība. Tas būtiski ierobežo fiskālo telpu ieguldījumiem cilvēkkapitāla stiprināšanā, valsts pārvaldes un privātā sektora digitālajā transformācijā, IKT attīstībā un drošībā (ieskaitot efektīvu un drošu MĪ integrāciju valsts un pašvaldību institūciju pārvaldes procesos), inženierzinātnēs, biomedicīnā un loģistikā. Saskaņā ar neoklasisko ekonomikas izaugsmes modeli šāda investīciju struktūra nākotnē var palēnināt kapitāla uzkrāšanas dinamiku un līdz ar to samazina potenciālās izaugsmes tempu, kas var arī nākotnē uzlikt valdībai un sabiedrībai turpināt palielināt ārējo parādu un audzēt procentu izdevumus. Budžeta plānošanas materiālos netiek izcelti pietiekami lieli ieguldījumi modernā infrastruktūrā (izņemot drošību - Sēlijas poligons un Rail Baltica), rūpniecības modernizācijā vai eksportspējīgu nozaru stimulēšanā, kas kavē pāreju uz zināšanām balstītu ekonomiku. Tādējādi investīciju portfelis kļūs izteikti defensīvs – tas nodrošina valsts stabilitāti, bet ne maksimālu tautsaimniecības izaugsmi pēc 2028.gada un Latvijas reģionālo un starptautisko konkurētspēju.
No makroekonomikas skatupunkta būtiski atzīmēt arī to, ka budžets skaidri neatvēl papildu finansējumu starptautiski konkurētspējīgai zinātnei un pētniecībai, lai gan šāds ieguldījums būtu tiešs stimuls eksporta pieaugumam un inovāciju ekosistēmas attīstībai. Budžeta plānošanas materiālos uzsvērts pedagogu atbalsts, taču netiek piedāvātas jaunas programmas, kas stiprinātu zinātnisko kapacitāti vai veicinātu augstas pievienotās vērtības produktu radīšanu ar Latvijas zinātnes atbalstu. Ņemot vērā Latvijas ekonomikas struktūru un nepieciešamību attīstīt tehnoloģiski ietilpīgas nozares, šis ir būtisks trūkums valsts fiskālās politikas kontekstā.
Aplūkojot budžeta plānošanas materiālus attiecībā uz satiksmes ministrijas prioritātēm, kas šobrīd galvenokārt koncentrējas uz mobilitāti, reģionālo pieejamību un digitalizāciju, neapšaubāmi uzlabo ikdienas transporta pakalpojumu kvalitāti un stiprina drošības infrastruktūru. Tomēr iztrūkst stratēģiskais ietvars eksporta loģistikas un tranzīta kapacitātes atjaunošanai šodien ģeopolitiskajos apstākļos, kas ir būtiski elementi tautsaimniecības produktivitātei un konkurētspējai. Tieši šeit fiskālajai politikai būtu jāspēlē aktīvāka loma, mērķtiecīgi piesaistot publiskās investīcijas un ES fondu līdzekļus un radot priekšnoteikumus, lai Latvijas transporta nozare spētu daudz straujāk adoptēties globālajām transporta un loģistikas tendencēm. Ar valsts un pašvaldību līdzdalību būtu jāveido moderna, sabiedrībai pieejama un reģionāli konkurētspējīga transporta un loģistikas infrastruktūra, kas ne tikai apmierinātu iekšējās vajadzības, bet arī kļūtu par nozīmīgu eksporta orientētu ekonomikas izaugsmes virzītājspēku.
Kopumā Latvijas 2026.–2028. gada valsts budžets nodrošina sociālo atbalstu, aizsardzības stiprināšanu un fiskālo disciplīnu, tomēr tas nerada pietiekami spēcīgus stimulus ilgtermiņa izaugsmei pēc 2028.gada. Lai gan budžets palīdz bremzēt demogrāfisko risku straujo ekspozīciju un aizsargāt sabiedrību iekšēji un ārēji, tajā trūkst līdzsvarota investīciju pieejas, kas pietiekami atbalstītu inovācijas, zinātni, eksportspējīgas nozares un cilvēkkapitāla kvalitāti. Tādējādi fiskālās politikas īstenošanā nākamajos gados būs būtiski pārskatīt izdevumu struktūru, lai nodrošinātu spēcīgāku un ilgtspējīgāku Latvijas tautsaimniecības un Latvijas sabiedrības attīstības trajektoriju ne tikai nākamos 3 gados bet gan pēc 5, 10 un pat 20 gadiem.
