Mūžu velta, līdzcilvēku atbalstīšanai - brašā jelgavniece Ruta Kļaviņa šogad svin 90!

Tā bija Latvijā pirmā šāda veida organizācija un Rutas kundzes izauklēta darbojās ilgus 25 gadus. Pati viņa smej, ka mūžs bijis raibs kā dzeņa vēders, bet vislielākais dzīves gandarījums – ka izdevies rūpju bērnus izvest saulītē. Tas neesot lepnums, bet gandarījums. Ruta Kļaviņa par šo sava mūža darbu guvusi atzinības – ir Trīs Zvaigžņu ordeņa kavaliere, saņēmusi arī Sabiedrības integrācijas fonda Sabiedrības vienotības balvu. Taču, kā viņa pati atzīst, balvas nav galvenais, svarīgākais viņas dzīvē vienmēr bijis cilvēks. 

Mēs gaidām no jums brīnumu

“Nāku no Viļakas puses, bet Jelgavā esmu kopš 1949. gada 2. maija. Atceros, kad atbraucu šurp, pilsēta bija vienās drupās. Otrā pasaules kara briesmīgās sekas. Gājām pa taciņām, un lielākoties cilvēki toreiz dzīvoja pagrabos. Nebija viegli laiki,” nosaka Rutas kundze, pastāstot, ka arī viņas mamma bijusi skolotāja.

“Mans vectēvs mācījies lasīt no baznīcas grāmatām, bet visi astoņi bērni tiecās uz izglītību. Mana mamma 1922. gadā pabeidza Rēzeknes pedagoģisko skolu, kas viņai deva tiesības mācīt bērnus no 1. līdz 4. klasei. Mammas brālis bija pat toreizējā Abrenes apriņķa izglītības nozares galvenais vadītājs un, ievērojis, ka visapkārt bērni nemācās, savā personīgajā mājā Viļakas pusē 1922. gadā atvēra pagasta skolu. Mana mamma pirmo gadu tur nostrādāja viena pati ar 94 bērniem,” ģimenes vēstures faktus pastāsta sieviete, sakot, ka pati vienmēr bijusi aktīva un sportiska meitene.  

“Fizkultūras skolotājas pamatiemaņas apguvu Rīgas Pedagoģiskajā institūtā, kur Bioloģijas fakultātē darbojās nodaļa, kurā sagatavoja šāda novirziena speciālistus. Es šo fakultāti pabeidzu un arī 55 gadus savā profesijā esmu nostrādājusi,” palepojas jelgavniece. Visilgāk viņa nostrādājusi pilsētas 4. vidusskolā par sporta skolotāju, tad 1. internātskolā par ārstnieciskās vingrošanas skolotāju. 

“1987. gadā atklājās, ka manam vīram Zigurdam, kurš bija basketbola treneris, ir vēzis. Viņš trijos mēnešos burtiski “sadega”. Oktobra beigās slimību atklāja, bet jau 24. janvārī viņš “aizmiga”. Pēc vīra aiziešanas visi mani uzrunāja, un es izturēju līdz pavasarim. Tad teicu, ka vairāk nevaru izturēt, man ir ļoti grūti.  Tobrīd internātskolu pārveidoja par mācībiestādi bērniem ar kustību un stājas traucējumiem. Skolas direktors man teica: mums ir 180 ārstnieciskās vingrošanas stundas, nāc šurp strādāt! No sākuma nesapratu, no kura gala īsti sākt. Mācībiestādē mācījās bērni no visas Latvijas, un tad mūsu valstī nodibināja organizāciju “Rūpju bērns”. Nodaļas bija daudzviet, arī Jelgavā, un tādējādi lielāka uzmanība tika pievērsta īpašajiem bērniem. Šķiet, tas bija 1990. gadā, kad pie skolas direktora atnāca divas mammas: vai nevarot ar viņu bērniem arī pavingrot? Latvijā tolaik vienīgā mācībiestāde bērniem ar kustību traucējumiem atradās Raiskumā, un šīs mammas savas atvases bija izņēmušas no turienes, lai bērni varētu zinības apgūt mājmācībā. Direktors mani palūdza ar īpašajiem bērniem darboties, bet, kā zināms, “padomijas” laikā taču invalīdu vispār nebija! Bērnu mammas un skolas direktors lūdza: nu pamēģiniet, lūdzu, lūdzu! Mēs gaidām no jums brīnumu. Un tad tu sāc domāt, kas ir laime. Jādodas uz Rīgu, uz ārstnieciskās vingrošanas kursiem! Nodomāju: divas nedēļas pamēģināšu, paskatīšos, kas būs. Kad sāku vadīt ārstnieciskās vingrošanas nodarbības, bērni nāca uz tām divreiz nedēļā. Piemēram, Ruslana, kurš no dzimšanas sirga ar cerebrālo bērnu trieku, mamma salika rokas, lūdzot: mīļā, skolotāj, tikai, lūdzu, nesakiet, ka jūs mūsu bērnus neņemsiet! Viņi tik ļoti gaida jūsu nodarbības!” ar asarām acīs atceras Rutas kundze. Pēc mammas iniciatīvas ar rūpju bērniem strādā arī viņas meita Aija, kura izveidojusi Latvijas Bērnu un jauniešu invalīdu sporta federāciju. Gan meita, gan dēls Juris beiguši arī Sporta akadēmiju. 

Moto: es kāpt gribu kalnā visaugstākā!

Rutas Kļaviņas dzīvē īpašs datums ir 1993. gada 3. oktobris, kad tapa Jelgavas invalīdu sporta un rehabilitācijas klubs “Cerība”. Mērķis – lauzt bērnu un jauniešu nevarības kompleksu. 

“Manā dzīvē svarīgākais vienmēr bijis cilvēks. Mans galvenais uzdevums bija pierādīt, ka arī cilvēki ar īpašām vajadzībām var sasniegt daudz. Mūsu moto bija: Es kāpt gribu kalnā visaugstākā! Kluba adrese bija manas mājas adrese. Nolēmām arī, ka katra jūnija pirmajā sestdienā rīkosim Latvijas bērnu invalīdu sporta dienu, jo Jelgavā darbojās arī bērnu invalīdu klubs “Aura” un līdzīgas organizācijas bija arī citās Latvijas pilsētās. Atceros, ka uz pirmo sporta dienu atbrauca daži bērni ar vecākiem no Rīgas un Daugavpils. Notika ļoti vienkāršas darbības – uzkāpt, nokāpt no sola, paiet pa vingrošanas solu, kurš spēj uzlēkt uz paklāja. Elementāras darbības,” atceras aizrautīgā jelgavniece.  

Runājot par darbošanos klubā “Cerība”, Rutas kundze klāsta, ka darbojušies ne tikai mazi bērni, bet arī 25 gadus veci jaunieši. Ne tikai ar kustību traucējumiem, arī ar garīga rakstura slimībām. 

Kopš 1996. gada kluba sportisti Latviju pārstāvējuši sešās paraolimpiskajās spēlēs, daudzos Eiropas čempionātos un ne reizi vien plūkuši laurus. Rutas kundze īpaši lepojas ar savu audzēkni Jāni Jankovski, pirmo “cerībnieku”, kurš piedalījies pasaules čempionātā. Arī ar savējiem Aivaru Sidorovu, Ingrīdu Priedi, Maiju Emulovu-Kiricu, Edgaru Bergu.  Rutas Kļaviņas rūpju bērni piedalījušies un plūkuši laurus dažādās sporta sacensībās un olimpiādēs dažādās pasaules valstīs – Grieķijā, Īrijā, Dānijā, Francijā, Polijā, Nīderlandē, Čehijā, Vācijā, Lielbritānijā, Somijā, Lietuvā, Ķīnā, Itālijā, pat Jaunzēlandē, Austrālijā, Taizemē un ASV.

“Amerikas latviešu grupas “Čikāgas piecīši” dalībnieki arī savulaik mūsu klubam “Cerība” dāvinājuši basketbola bumbas un našķus, kādi tolaik šeit nebija dabūjami. Mana meita Aija arī uzaicināta uz ASV, lai iepazītu, kas šai jomā tur notiek. Man par padarīto ir ļoti liels gandarījums. Tas nav lepnums. Mums kaut kā paveicās, ka mūsu darbu novērtēja,” nosaka Ruta Kļaviņa. “Svarīgākais bija tas, ka cilvēkus, kuri darbojās mūsu klubā, aizrāvu ar savu enerģiju un zināšanām. Jautājums: kas viņi būtu bijuši, ja es nepagadītos dzīves ceļā? Tādas dzīves nejaušības. 

Es sākumā trīsreiz nedēļā darbojos ar garīga rakstura slimībām sirgstošajiem, jo tādu bija visvairāk. Bijis pat tā, ka cilvēkbērns rāpus un ar “štokiem” pa istabu staigājis, bet pēc tam tos pametis. Šofera tiesības ieguva, ar auto brauca. Apprecējies, ir bērni. Daudzi pozitīvi gadījumi. Imants Balodis no Vācijas, Minsteres, man pat ierosināja organizēt Latvijā “ratiņbasketbolu”: ja es to neuzsākšot, tad mūsu valstī šāds sporta veids nebūs. Un tapa! Toreiz principā nebija naudas, bet viss notika. 10 gadus pēc kārtas Ozolniekos 1. jūnijā mūsu rīkotajos sporta svētkos piedalījās ap 500 dalībnieku. 

Man par katru no saviem audzēkņiem ir prieks, kuri strādā, darbojas savu iespēju robežās un daudzi ir apprecējušies. Viņi man saka: Ruta, tu mums atvēri vārtus uz pasauli! Mēs pirms tam dzīvojām aiz vārtiem,” teic sirmā jelgavniece.

Vaicāta par pašas mundruma un veselības recepti, Rutas kundze atklāj: ”Es katru rītu vingroju, jo zinu, ka manu dzīvi neviens cits nedzīvos. Katru dienu arī staigāju. Pati sev gatavoju ēdienu. Man garšo viss dabīgais. Brokastīs man garšo auzu pārslu putra ar saspaidītu banānu un aveņu ievārījumu. Protams, mundruma dzēriens kafija. Citreiz pagatavoju siera salātus ar olu, burkānu un ķiplokiem. Pusdienās man garšo gaļa ar kartupeļiem un dažādiem salātiem. Pabaudu arī saldējumu, putukrējumu labāk nē. Pie mājas man ir dažas dobes, kuras apkopju pati, bet dēls Juris nopļauj zāles mauriņu,” savu ikdienu atklāj Ruta Kļaviņa.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Mūžu velta, līdzcilvēku atbalstīšanai – brašā jelgavniece Ruta Kļaviņa šogad svin 90!" saturu atbild "Izdevniecība Rīgas Viļņi".