Nulles bāzes budžetēšana: kāpēc beidzot jāsāk rēķināties ar realitāti
Gribēju šo viedokļu rakstu veltīt nākamā gada valsts budžetam, bet sapratu, ka tas tāpat neko nemainīs. Saeimā notiks tā kosmētiskas izmaiņas, kāds kaut ko izcīnīs savai partijai par labu, bet naudas tāpat būs par maz un daudz par maz, savukārt parāds kā pieaugs, tā arī turpinās pieaugt, turklāt strauji. Tāpēc šoreiz par nulles bāzes budžetēšanu, jo tikai tas var kaut ko mainīt esošajā kārtībā.
Jāatzīst, ka Latvija mīl vienu ļoti dārgu hobiju — pieņemt, ka katrs eiro valsts budžetā ir pašsaprotams. Ka viss, kas bija vakar, būs arī rīt. Un vēl mazliet vairāk. Rezultāts ir ciklisks un garlaicīgi paredzams: aug izdevumi, stagnē efektivitāte, un politiskā retorika aizvieto pārvaldību.
Nulles bāzes budžetēšana (Zero-Based Budgeting) būtu pretstats šai inercei. Tā būtu nevis “elpu aizraujoša reforma”, bet normāla prakse valstī, kas grib augt nevis imitēt attīstību. Tā sākas ar vienkāršu, neērtu jautājumu: Ja mēs šodien sāktu no nulles, vai šo funkciju, programmu, institūciju vispār būtu jēga finansēt?
Ne vairs mantojuma budžeti. Ne vairs “pagājušogad bija, tātad arī šogad būs”, bet gan budžets, kur katrs eiro ir jāpierāda un katrs uzdevums — jāattaisno.
Kā nulles bāzes budžetēšana strādā praksē
Teoriju var izklāstīt sarežģīti, bet būtība ir skaidra un ļoti pragmatiska. Process sastāv no trim būtiskākajiem soļiem:
1) Identificē funkcijas un “budžeta vienības”
Katra struktūrvienība, programma vai aktivitāte tiek sadalīta pa vienībām ar skaidru mērķi un rezultātu. Domā nevis “ministrija”, bet konkrētas programmas, pakalpojumi un rezultāti.
2) Katram jāsagatavo pamatojums no nulles
Katra vienība iesniedz pamatotu argumentu:
Kādēļ šī funkcija ir vajadzīga?
Kāds ir mērķis?
Kāds ir sagaidāmais rezultāts?
Kādi alternatīvie risinājumi pastāv (t.sk. privātā sektora iespējas)?
Kādas ir izmaksas katram alternatīvam scenārijam?
Kādi rādītāji tiks mērīti, lai pierādītu, ka šī funkcija tiešām ir nepieciešama?
3) Lēmums balstās kritērijos, ne politiskajā inercē:
Finansējums tiek piešķirts pēc:
mērķu skaidrības,
izmaksu efektivitātes,
alternatīvu izvērtēšanas,
reāla sabiedrības ieguvuma,
mērāmiem rezultātiem.
Un jā — daļa programmu beidzas, daļa pakalpojumi tiek pārtraukti, piemēram, nododot privātajam sektoram, ja tā ir izdevīgāk. Daļa pakalpojumu pilnībā pāriet uz digitālo vidi, tādejādi samazinot vismaz darbinieku skaitu, kas tos apkalpo. Un tas būt normāli valstī, kas grib attīstīties.
Ko tas dotu Latvijai?
No sistēmas uzturēšanas — uz rezultātu kultūru. Izbeigt “uzturēt ministriju kā tādu”. Finansēt mērķus, ne krēslus.
Resursu atbrīvošana reformām. Nauda beidzot vairāk nāktu no efektīvas darbības, ne ES fondiem vai aizņēmumiem. Protams, fondi paliek, aizņēmumi arī, bet tie būtiski tiek samazināti, lai mēs ik gadu nepārmaksātu simtiem miljonus procentmaksājumos.
Politiķi nevarētu slēpties aiz ierēdniecības. Ja nevari paskaidrot — nevadi.
Mazinās birokrātija. Katrs process ir jāpierāda. “Vienmēr bijis tā” vairs neder.
Sliktā ziņa
Nulles bāzes budžetēšana prasa:
drosmi
zināšanas
un to, kas Latvijā politiskajā pārvaldē visretāk sastopams — gribu un vēlmi mainīt ierasto lietu kārtību.
Bet labā ziņa ir tāda, ka tās ir lietas, ko var mainīt. Un sabiedrība to vēlas.
Un te jābūt godīgiem: nulles bāzes budžetēšana nav nekāds maģiskais risinājums, kuru var ieviest vienā gadā, bez sāpēm, bez konfliktiem un bez papildu darba. Šī pieeja ir darbietilpīga, prasīs ieguldījumus analītikā, cilvēkos, apmācībās, un vienkāršāk būtu turpināt pa vecam — salabot, pielāpīt, nogaidīt, aizņemties. Turklāt, svarīgi piebilst, nulles budžetēšana var būt ar dažādām konfigurācijām, var tikt izmantot dažādi koncepti, kur principi ir līdzīgi. Piemēram, Igaunija pēdējos gados ir mērķtiecīgi pārgājusi uz Performance Based Budgeting. Viņi to sauc par "tegevuspõhine eelarve" (burtiski – uz darbību balstīts budžets).
Jā, ieviešot šādu pieeju tas var izsist sistēmu no komforta zonas. Jā, ierēdņiem tas nozīmēs vairāk darba, vairāk atbildības un mazāk vietas frāzei “tā ir bijis vienmēr”. Jā, būs kļūdas un būs diskusijas par to, kur beidzas efektivitāte un sākas risks sabojāt institūciju kultūru vai kompetences.
Bet uzdodam sev vienu jautājumu: kāds ir alternatīvais scenārijs? Turpināt katru gadu imitēt kontroli pār valsts finansēm, līdz parādu procentu maksājumi apēd izglītību un veselību? Turpināt ticēt, ka esošā sistēma pēkšņi kļūs efektīva pati no sevis?
Nav alternatīvas. Nulles bāzes budžetēšana nav izvēle — tā ir vienīgā iespēja, ja gribam izaugsmi, ne stagnāciju ar labi sakārtotu prezentāciju fonā.
Pakāpeniska pieeja — kā tas izskatītos Latvijā
Nevajag reformēt visu valsti vienā gadā. Tas nekur pasaulē nav izdevies. Pareizā pieeja ir skaidra:
1) Izvēlamies prioritātes
Sākam ar jomām, kur rezultāts ir izmērāms un konkurence — reāla:
• veselības aprūpes administrācija
• digitālie pakalpojumi
• valsts iekšējie atbalsta dienesti (IT, HR, komunikācija)
• infrastruktūras uzturēšana
2) Nosakām mērķi skaidri un caurspīdīgi
Nevis “samazināt izmaksas”, bet:
– sasniegt konkrētus rādītājus
– pārskatīt programmas
– izvērtēt alternatīvus piegādes modeļus (t.sk. privāto konkurenci)
3) Testējam, mācāmies, paplašinām
Racionāla, nevis revolucionāra pieeja.
Šī nav ideja par brutālu taupīšanu. Tā ir ideja par vērtības radīšanu, nevis izdevumu uzturēšanu.
Kāpēc tas ir tā vērts
Nulles budžetēšanas būtība nav par “krutāku Excel tabulu”. Tā ir disciplīna, kas piespiež izvēlēties prioritātes, uzlabo pārvaldību, rada kultūru, kur katrs eiro strādā, nevis vienkārši eksistē. Un jā, politiski tas būs neērti. Bet valsts vairs nevar atļauties dzīvesveidu, kur ērtums ir svarīgāks par ilgtspēju.
Autors: Armands Broks
