Aktieris Vadims Bogdanovs: “Ne katrs krievvalodīgais ir ar “krievu pasauli” galvā”
Vadims Bogdanovs ir talantīgs Daugavpils teātra aktieris un režisors, taču viņš ir pazīstams ne tikai ar to. Vadims ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, nebaidās aizstāvēt savu valsti un nosoda Krievijas sarīkoto karu Ukrainā.
Bogdanovs ceļu uz aktiera profesiju sāka Jautro un atjautīgo klubā, ieguva izglītību Sanktpēterburgas Valsts teātra mākslas akadēmijā, spēlējis Samaras Maksima Gorkija Akadēmiskajā drāmas teātrī un Londonas krievu teātrī Xameleon, līdz pēc 11 gadu prombūtnes atgriezās Latvijā. Vēl pirms 2022. gada viņš uzskatīja sevi par pasaules pilsoni, bet pēc Krievijas uzsāktā kara kļuva, kā pats saka, par apzinātu Latvijas patriotu. Jau kovida laikā Vadims izveidoja TikTok kontu, kur runā par svarīgiem tematiem, atspēko dezinformāciju, kritizē politiķus, Daugavpils mērs viņu pat nobloķēja soctīklos.
Jūs esat no Daugavpils, bet daudzus gadus mācījāties un strādājāt Krievijā. Kāpēc atgriezāties dzimtajā pilsētā?
Nu, tas ir garš stāsts, jo no Krievijas es vispirms aizbraucu uz Angliju. Tur nodzīvoju gadu un tikai pēc tam atgriezos Latvijā. Anglijā sākumā strādāju restorānā, bet pēc diviem trim mēnešiem atradu tur krievu teātri un sāku tajā strādāt. Tas nebija repertuāra teātris, mēs vienkārši sanācām, kaut ko mēģinājām. Tajā brīdī jau sapratu, ka vēlos atgriezties profesijā nopietni, bet repertuāra teātri, kuriem vajadzīgi krievvalodīgie aktieri, atrodas arī Latvijā.
Kā jūtas teātris Daugavpilī? Tagad sociālajos tīklos bieži var lasīt, ka pilsēta tukša, cilvēku nav, viss slikti. Vai skatītāji ir?
Skatītāji, protams, ir. Pie mums bieži nav iespējams nopirkt biļetes un tikt uz izrādi. Zāles nekad nav pustukšas, lielā mērā pateicoties direktoram Oļegam Šapošņikovam, kurš iepūta teātrī jaunu elpu. Tagad mēs braucam viesizrādēs, piedalāmies festivālos, pie mums atbrauc festivāli un interesanti režisori. Dzīve šajā ziņā kūsā.
Daudziem nepatīk jūsu sociālā aktivitāte. Precīzāk – jūsu pozīcija. Vai nav grūti ar šādu nostāju dzīvot Daugavpilī, kur vairāk nekā puse iedzīvotāju ir krievvalodīgie?
Nu, klausieties, ne katrs krievvalodīgais ir ar “krievu pasauli” galvā. Arī latviešu sabiedrībā ir cilvēki, kuri ne līdz galam saprot, kas notiek, piemēram, Daugavpilī. Tas, kas notiek internetā, es domāju, komentāros, – mēs nevaram apgalvot, cik tie ir īsti cilvēki, cik ir boti, nezinu. Bet reālajā dzīvē pie manis uz ielas pienāk gan krievi, gan latvieši un saka man siltus, labus vārdus.
Un visā šajā laikā, gandrīz četru gadu garumā, man bija tikai viens gadījums, un pavisam nesen, kad pie manis pienāca cilvēks un neagresīvi, samērā mierīgi pajautāja, kāpēc es nemīlu Daugavpili, kāpēc esmu pret Krieviju. Tas bija vienīgais gadījums reālajā dzīvē. Tāpēc es neteiktu, ka mani visa pilsēta ienīst. Katrā ziņā es cenšos ticēt citam un cerēt.
Vai pēc kara sākuma pilsētā, cilvēku vidū, noskaņojums ir mainījies? Vai ir parādījies kas jauns?
Drīzāk nē, bet bija gadījums, kas mani ļoti pārsteidza. Tas bija 28. augustā, tajā dienā man bija izrāde “Cilvēks un Tirāns”. Uz izrādi atnāca jau ne ļoti jauns vīrietis, ap piecdesmit. Viņš pienāca pie manis pēc izrādes ar kolēģi. Viņi teica, ka viņiem darbā ir ap divdesmit cilvēku un tikai trīs ir adekvāti. Visi pārējie – rašisti, gan latvieši, gan krievi. Mēs parunājām, un viens no viņiem pastāstīja, ka līdz 2020. gadam viņam bija prokrieviski uzskati. Bet 2020. gadā, kad notika protesti Baltkrievijā, viņš sāka skatīties uz situāciju citādi, sāka interesēties un mainīja nostāju.
Savukārt otrs līdz 2022. gadam bija absolūts putinists – es tagad viņu pašu citēju. Viņam pat bija kalendāri ar Putinu. Nu, pienāca 2022. gads, un viņš pārskatīja visu, ko zināja, un saprata. Tagad viņam ir pavisam citi uzskati. Ja viņi man nemeloja, bet es neredzu, kāpēc viņiem to darīt, tad manā priekšā bija divi reāli gadījumi, kad cilvēki mainīja savu pozīciju.
Nesen bija publicēts pētījums par krievvalodīgo attieksmi pret notikumiem Ukrainā. Izrādījās, ka lielākā daļa krievvalodīgo Latvijā it kā paslēpušies no kara tādā kā kokonā. Viņu vidū šobrīd dominē nostāja: “Neatbalstām ne Krieviju, ne Ukrainu.” Vai piekrītat šim novērojumam?
Pilnīgi. Es tikai šodien, burtiski pirms stundas, ieliku sociālajos tīklos video tieši par to. “Šis karš mūs neskar,” – tas ir tieši viņu lozungs. Un patiešām, tas ļoti līdzinās tam, ka viņi paslēpušies. Šiem cilvēkiem karš vispār it kā neeksistē. Kad viņi redz jaunus likumus vai valdības rīcību, viņi to uztver bez notiekošā konteksta. It kā nekas nenotiktu, nekāda kara nav, tikai mums cenas aug. Tas tāpēc, ka viņi grib mūs aplaupīt, tāpēc, ka viņi slikti. Bet ne tāpēc, ka tam ir iemesli.
Vai jūsu aktīvā darbība netraucē darbam kā aktierim?
Es neteiktu, ka traucē. Teātrī es neesmu pārslogots. Man nav tik daudz izrāžu, turklāt tagad kā režisors iestudēju lugas. Pagājušajā sezonā man bija režijas debija, šajā sezonā man arī būs režijas darbs. Un tas, ko daru sociālajos tīklos, – nezinu, kā tur man ir vairāk: vairāk nopietnu video vai vairāk sarkastisku skeču. Tas arī ir mans veids, kā paust savu nostāju, nevis politiskas ambīcijas.
Covid-19 pandēmijas laikā sāku izmēģināt sevi video formātā un izteikties tikai par to, kas mani patiesi satrauc. Tās bija sazvērestību teorijas ap Covid-19, mūsu pašvaldības darbība. Es veidoju skečus par deputātiem utt. Bet, kad sākās karš, kas var būt asāks? Protams, es nevarēju to ignorēt. Man vajadzēja ar to kaut ko darīt – ar sevi vispirms. Tā ir terapija lojālajiem, tiem, kas ar mani solidarizējas, un arī man pašam.
Kad sastopaties ar cilvēkiem, kuri atbalsta karu, ko viņiem sakāt? Vai jau esat noguris kaut ko skaidrot?
Pirmkārt, neviens no viņiem neteiks, ka atbalsta karu. Viņi mani apsūdzēs, ka es esmu par karu. Kad ar tādiem satiekos tiešsaistē, sociālajos tīklos, uz šādiem komentāriem ļoti reti atbildu.
Ja tā ir tiešraide, es tās vadu arī “TikTok”, tad, ja tur ar viņiem sastopos, mēģinu kaut ko argumentēt, izejot no tā, ko zinu. Protams, nezinu visu, bet, par laimi, man pie rokas ir “Google”. Un varu uzreiz pārbaudīt šos parasti viltus apgalvojumus. Bet dzīvē jau sen gandrīz nav šādu sarunu. Visi sapratuši, ka tas ne pie kā laba nenovedīs, visi jau ir izteikušies, tāpēc vienkārši apejam šīs tēmas. Viņi par mani zina, ka man ir tāda nostāja, es par viņiem zinu, ka viņiem tāda nostāja, tāpēc vai nu nesarunājamies, vai samazinām sarunas līdz minimumam, bet, ja nav kur likties, tad vienkārši to neapspriežam.
Man ir viens “fans”, kurš mani nepārtraukti sauc par “mūsu valdības propagandistu”. Tas ir ļoti interesanti. Man ir viens video, kas sākas ar jautājumu, kāpēc es nerunāju par problēmām Latvijā. Īsā atbilde: tāpēc, ka pirmā problēma, kas mani iztrauc, ir tā sabiedrības daļa, kas atbalsta Krieviju, kas vēlas un gaida šeit “krievu pasauli”. Es lieliski zinu, kas ir “krievu pasaule”, un es to šeit negribu.
Tiklīdz ar to tiksim galā, tiklīdz būšu mierīgs, ka tas vairs nerada nekādu apdraudējumu, tad varēšu atgriezties un mierīgi runāt par citām lietām, kas mani satrauc un nepatīk.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Aktieris Vadims Bogdanovs: “Ne katrs krievvalodīgais ir ar “krievu pasauli” galvā”” saturu atbild “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.
