Liepājas muzejā stāstīs un rādīs filmu par aitu cirpšanu un aušanu
Liepājas muzeja jaunajā ekspozīcijā „Dienvidkurzemes ļaudis, dzīve un darbs”, kas būs skatāma no 20. decembra, viena no tēmām ir vilnas apstrādes process no aitu cirpšanas līdz aušanai. Muzeja apmeklētāji varēs vērot etnogrāfisku filmu par senajām aušanas tradīcijām.
Lai papildinātu jauno muzeja ekspozīciju un vairotu izpratni par sarežģīto auduma veidošanas procesu, sadarbībā ar TV „Kurzeme” Rucavas etnogrāfiskajā mājā „Zvanītāji” tapis sižets par aušanu, Kasjauns.lv informēja Liepājas muzeja muzejpedagoģe Astra Dzērve.
Muzeja apmeklētāji varēs ne tikai vērot aušanu, bet arī paši piesēsties pie stellēm
Rucavas etnogrāfiskās mājas „Zvanītājos” autentiskā vidē audēja Velta Pričina rāda, kā vecā parauga trizuļu stellēs auž lupatu deķi. Audēja stāsta par steļļu iekārtošanu un aušanu. Noskaņas radīšanai audēja ir tērpusies Rucavas tautastērpā.
Aitu vilnas pārstrāde saistīta ar garu un laikietilpīgu procesu, kas savukārt sadalāms vairākos posmos. Tos darīja dažādu paaudžu saimes sievietes, darbos tika iesaistīti arī bērni un pusaudži. Katrs veica kādu savām prasmēm atbilstošu darbu. Vilnas pārstrādei parasti atlicināja laiku gada tumšākajos mēnešos. Visi darbi, kas šajos posmos tiek veikti, ir saistīti ar roku darbu un vienkāršiem darbarīkiem.
Liepājas muzeja jaunajā ekspozīcijā stelles iekārtojusi pieredzējusī Tautas lietišķās mākslas studijas „Liepava” meistare Ilze Škuberte. Stellēs ievilkts Pērkones brunču audums un apmeklētājiem pašiem būs iespēja izmēģināt aust.
Iekārtojot jauno ekspozīciju, muzejs kā dāvinājumu no Ilgas Leimanes saņēma trizuļu stelles. Ekspozīcijas pilnveidošanai bija nepieciešami vairāki specifiski priekšmeti, kādi līdz šim muzeja krājumā nebija. Niedru šķietus un saivas sagādāja studijas „Liepava” dalībnieces. Lielu atbalstu sniedza Gaviezes senlietu krātuves „Atmiņu pūrs” un Vērgales pagasta muzeja kolektīvi, deponējot ekspozīcijai nepieciešamās senlietas.
No aitas līdz lupatdeķim
Aitas cirpa divas reizes gadā, un tas nereti tika veikts, sapulcējot vienkopus vairākas sievietes un lielākos bērnus kā palīgus. Aitas cirpa ar šim nolūkam pie kalēja izgatavotām dzirklēm. Vienas aitas cirpšanai ar mehāniskajām dzirklēm vajadzēja vismaz stundu.
Nocirptā vilna tika mazgāta, lai atbrīvotu no aitu sviedriem, netīrumiem, saķērušiem augiem. Tālāk sekoja vilnas plūkšana – vilnas šķiedras sadalīja, nošķirot smalkās no rupjajām. Vilnu atbrīvoja no augu valsts piejaukumiem un gružiem.
Vilnas kāršanas laikā nelielu šķiedras daudzumu – šķipsnas dažādos virzienos rūpīgi izķemmēja ar rokas kārstuvju palīdzību. Tā vilnas šķiedras tika sakārtotas plānās plīvurveida šķipsnās, no kurām tālāk varēja veidot jēldziju, kas bija sava veida sagatave nākamajam solim – sagrodota vilnas pavediena ieguvei. Rūpīgi kārsto vilnu savērpa ar vērpjamo ratiņu. Rupjāku vilnas dziju ieguva, sašķetinot kopā vairākus savērptos pavedienus.
Tālāk jau sekoja sarežģītā un darbietilpīgā auduma iekārtošana un steļļu sagatavošana aušanai. No dziju kamoliem dzijas uztina (uzmeta) uz tītavām – velku kokiem un sagatavoja velku materiālu iekārtošanai stellēs. Pielietojot palīgierīci riekumu, velkus iestiprināja stellēs. Velku materiālu ievilka stellēs, uztinot to uz steļļu ruļļa. Šo darbu, kas ir visatbildīgākais sagatavošanās procesā, vienlaicīgi un saskaņoti veica trīs cilvēki. Ievilktos velkus rūpīgi sanītī atbilstoši iecerētajam auduma pinumam. Lai audums veidotos blīvs un vienmērīgs, veic velku šķietošanu – katra velku pavediena izvilkšanu caur atbilstoša šķieta acīm.
Velku galus iestiprina stelles priekšpuses rullī. Piesien stelles paminas un noregulē šķīrienu. Stelles aušanai ir sagatavotas. Sagatavo audu dzijas – satin dziju saivās un ievieto atspolēs. Un aušana var sākties.
* * *
Jaunā ekspozīcija apmeklētājiem būs pieejama no 20. decembra. Ekspozīcijā „Dienvidkurzemes ļaudis, dzīve un darbs” paredzēts parādīt Dienvidkurzemes sētu ar tai raksturīgajām ēkām, tradīcijām un īpatnībām. Apmeklētājiem būs iespēja ielūkoties Dienvidkurzemes sētā, pirtī, klētī, rijā, smēdē. Iepazīties ar vilnas apstrādi, zudušo Rucavas podniecību un godu tradīcijām Nīcā, Bārtā un Rucavā.
