Gads ar vīru komā. Elīnas Zālītes-Saulrietes skaudrais stāsts

Pirms pusotra gada ar uzņēmēju un "Lielā koncerta" rīkotāju Olafu Saulrietu notika nelaime - snovojot Slovākijas kalnos, viņš guva galvas traumu. 13 mēnešus pavadījis komā, 7. februārī, īsi pēc savas 51. dzimšanas dienas, Olafs devās mūžībā. Un Elīna palika viena ar diviem pusaugu dēliem, diviem suņiem un Olafa iesāktajiem darbiem. Šis ir stāsts par drosmīgu un spēcīgu sievieti. Citi, iespējams, tādā situācijā sabruktu, bet Elīna, rūpējoties par komā esošo vīru un cerot uz brīnumu, metās iekšā nezināmajā, lai īstenotu Olafa vērienīgo projektu.

Saziņa citā līmenī

Tā bija aizpērnā ziema, kad Olafs ar kolēģiem devās uz kalniem slēpot. “Notika negadījums. Ne pārgalvīga rīcība, ne nevajadzīgs risks, ne milzu ātrums, bet ievērojot drošību, lietojot ķiveri. Vienkārši - nelaimes gadījums. Slimnīcā mums teica, ka stāvoklis ir ļoti smags, ka lielas cerības netiek dotas, taču visādi brīnumi mēdzot notikt,” sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" atceras Elīna.

Vai bija cerības, ka Olafs varētu atgriezties pie apziņas? “Jā! Bija. Medicīniski tās bija diezgan mazas, bet tajā pašā laikā bija arī situācijas uzlabojumi. Mēs arī darījām pilnīgi visu iespējamo, nodrošinājām maksimāli labākos apstākļus. Tajā skaitā papildu smadzeņu operācijas, fizioterapeits katru dienu... Taču līdz rehabilitācijai netikām, jo tā iespējama, ja cilvēks ir pie apziņas, taču Olafs pie pilnas apziņas tā arī neatgriezās. Bet tajā pašā laikā mēs ar viņu komunicējām. Es daudz ar viņu runāju, vaicāju pēc padoma un saņēmu arī no viņa atbildes. Es nevaru izskaidrot, kā, bet... Es tās jutu! Te viņš sāka straujāk elpot, te pamirkšķināja acis, te izmainījās skatiens. Protams, tas nav šīs pasaules saprašanā, protams, tas ir mans subjektīvais viedoklis, taču man šķiet, ka tomēr varēju ar viņu komunicēt,” stāsta Elīna.

Šādi pagāja 13 mēneši. Tikmēr F1 bijušais čempions Mihaels Šūmahers komā ir jau 12 gadu. Cik ilgi Elīna bija gatava tādai situācijai? “Cik ilgi vajadzētu! Tāpēc jau tā ir laulība, tāpēc jau mēs viens otram solījām viens par otru rūpēties gan priekos, gan bēdās. Un, kamēr vien būtu nepieciešams, es būtu viņam blakus.

Jā, un arī bija uzlabojumi. Un tad varēja saprast, ka viss – viņš ir izdarījis izvēli, viņš ir gatavs doties projām. Tajā brīdī, kad cilvēks ir gatavs aiziet, atliek vien to pieņemt, nevis par katru cenu cīnīties par pretējo. Dienu pirms viņa nāves tā arī viņam teicu: “Jā, tu vari iet, mēs tiksim galā, dari to, kas tev jādara.” Ja viņš apzinājās, kādā dzīves kvalitātē varētu atgriezties, un, ja viņu pašu tas neapmierināja, tad kāpēc mums spiest viņu palikt? Vienkārši ir jāpalaiž prom. Bet es biju gatava arī gaidīt uz brīnumu,” atbild Elīna, piebilstot: “Es vienmēr esmu ticējusi, ka pēc nāves nekas nebeidzas. Ticu, ka pēc nāves mēs nonākam citā pasaulē, un arī tur dzīve ir skaista. Man svarīgāk ir nevis Olafu šobrīd just sev blakus, bet gan apziņa, ka viņam tur ir patiešām forši! Ka viņam viss ir kārtībā. Ja viņam tur ir forši un labi, tad es izdarīšu to, kas no manis atkarīgs, lai šeit mums viss būtu kārtībā.”

Gadu uztver kā dāvanu

Trīspadsmit mēnešus pavadīt situācijā, kad tavs tuvākais cilvēks ir tādā stāvoklī, – kā to vispār var izturēt? Šo neziņu, šīs gaidas un cerības uz brīnumu... “Patiesībā šo gadu uztveru kā ļoti lielu dāvanu no viņa. To, ka mums viņu neatņēma vienā mirklī, bet vēl tika dots tik ilgs laiks būt kopā. Mēs arī ar bērniem par to runājām... Olafs visu šo laiku tik un tā bija mums blakus. Ar šo gadu viņš mums palīdzēja vieglāk samierināties ar notikušo. Jā, tā mums bija ļoti liela dāvana, ka viņš gadu vēl spēja uzturēties tur, kur bija – tajā vidus posmā –, un būt ar mums kopā,” uzskata Elīna Zālīte-Saulriete.

Kā šo situāciju uzņēma bērni? Olafa un Elīnas laulībā dzimuši divi dēli – Gustam ir 14, Hugo 17 gadu. “Viņi ir ļoti pieauguši. Varbūt viņu vecumam pat pārāk pieauguši. Viņi samierinājās un saprata. Protams, pusaudžu vecumā tas ir smagi – šī neziņa. Tāpēc labā ziņa ir tā, ka viss sliktais jau ir aiz muguras,” nopūšas Olafa atraitne, izstāstot, ka notikušais bijis arī liels trieciens viņu diviem suņiem: “Lielais suns bija ļoti pieķēries Olafam, viņš ļoti ilgi gaidīja pie durvīm Olafu atnākam mājās. Arī pastaigās uz ielas, pa gabalu ieraugot kādu Olafam līdzīgu vīrieti, sastinga un skatījās viņa virzienā. Tad nomainījām dzīvesvietu, un suņiem kaut kā pazuda tā ikdienas sēdēšana un gaidīšana pie durvīm. Dzīvesvietu nomainījām praktisku iemeslu dēļ. Dzīvojām Pierīgā, divatā ar Olafu bijām izstrādājuši sistēmu, kā izvadāt bērnus pa skolām un treniņiem, bet vienai pašai tas vairs nebija iespējams. Tāpēc pagājušajā vasarā pārcēlāmies uz Rīgu.”

Kā nesajukt prātā?

Elīnai un Olafam katram bija gan savi biznesi, gan kopīgi projekti. “Viņam viens no vērienīgākajiem bija "Lielais koncerts", un tajā brīdī, kad ar Olafu tas notika, bija jāsāk intensīvi strādāt, lai koncerts notiktu. Nebija variantu, tam projektam bija jāturpinās! Un jābūt tieši tādam, kādu Olafs to bija iedomājies. Protams, Olafam jau bija savākta spēcīga komanda, un, pateicoties viņiem, kā arī, iespējams, tam, ka es tajā brīdī nenobijos iesaistīties, mēs sapratām, ka, saliekot galvas kopā, projektu tomēr izdosies turpināt,” stāsta Elīna, kurai līdz tam pat vispār nebija pieredzes pasākumu organizēšanā.

Viņa tika galā, "3. Lielais koncerts" notika. Protams, Elīna varēja neko nedarīt, pasaudzēt sevi, savu mentālo veselību. “Bet nebija pat domas, ka varētu paiet malā, noslēgties sevī. Un nevienā mirklī nejutos viena. Tas ir ļoti svarīgi. Man ir bērni, ģimene, man ir kolosāli draugi, darbā ir lieliska komanda, kas vajadzīgā brīdī sniedza atbalstu. Esot vienam, to nebūtu iespējams izturēt. Un tas bija viens no Olafa talantiem – viņš spēja sev apkārt sapulcināt kolosālus cilvēkus, kas vajadzīgā brīdī sniedz arī atbalstu. Protams, bija smaguma brīži, kad nolaidās rokas, protams, lija arī asaras. Un joprojām ik pa laikam jāparaud. Mēs taču kopā nodzīvojām 27 gadus! Bijām kopā no skolas laikiem, kopā pieaugām. Kad ar Olafu tas notika, man nācās no jauna mācīties dzīvot. Jo es taču lielāko daļu mūža biju kopā ar viņu…”

Tomēr katram cilvēkam ir robežas, tā taču var izdegt un pavisam sabrukt. “Te jāatbild manas draudzenes vārdiem, kura saka: “Tu, Elīn, laikam esi no citas planētas!” Un man pašai arī tā brīžiem šķiet. Jā, protams, varēju nolaist rokas un grimt dzelmē, bet es pat gribēdama to nevaru atļauties. Jo man taču ir atbildība pret bērniem, pret to, kas paliek. Roku nolaišana ir vieglākais veids, tā ir sevis žēlošana. Atceros, kad reiz Olafs ar draugiem devās pa Indiju ceļot ar motocikliem, es viņam teicu: “Dullais, vai apzinies, ka ar tevi kaut kas var notikt, un ko man darīt, ja neatgriezīsies? Es taču netikšu ar to visu viena galā!” Viņš uz mani paskatījās un attrauca: “Tu, un netiksi galā?! Kādas muļķības!” Šie viņa vārdi man ir iespiedušies atmiņā,” nosaka Elīna.

Turpinot vizionāra iesākto

Par savu vīru Elīna teic, ka viņš bijis ļoti drosmīgs, ļoti uzņēmīgs cilvēks ar pārdrošām idejām. Tādām, par kurām citi teica, ka tās nav iespējams īstenot. “Kaut vai ideja par restorānu Andrejsalā. Līdz tam tur bija tikai laivu nojume, Andrejsala nebija attīstīta, un cilvēkiem, kuriem viņš stāstīja savu ideju, šķita, ka tā ir pilnīgi nereāla, ka tādā vietā nekas nenotiks. Arī Liepājas restorānam viņš atrada vietu absolūti neapgūtā teritorijā, kas nu kļuvusi par vienu no populārākajām kultūras dzīves vietām Liepājā. Viņš bija vizionārs. Arī "Lielais koncerts" pilnībā bija Olafa ideja. Mēs savās ballītēs daudz dziedājām latviešu dziesmas, rīkojām karaoke vakarus, un reiz Olafam radās doma par vērienīgu koncertu ar latviešu mūziķiem, ar dziesmām, kurām visi var dziedāt līdzi, tā nododot šo mūsu kultūras mantojumu nākamajām paaudzēm, saliedējot paaudzes ar latviešu mūziku. Daudzi uz šo viņa ideju skatījās skeptiski, bet nu Lielais koncerts pierādījis, cik tas ir svarīgs visai Latvijai,” uzsver Elīna.

Tagad viņa ar komandu ir pabeigusi darbu pie "4. Lielā koncerta", kas notiks 31. maijā Mežaparka estrādē. Darbs pie tā norisinājās visu šo laiku, arī tad, kad Olafs devās mūžībā. Kāds varbūt padomās – traka sieviete, vīrs nomiris, jāorganizē bēres, bet viņa strādā... “Taču tā ir vislielākā cieņa pret Olafu! Tieši tā viņš pats dzīvoja, un acīmredzami mēs arī tik ilgi bijām kopā, jo domājām līdzīgi,” saka Elīna.