Latvijas kriminālā vēsture. Par garīdznieka zvērīgu slepkavību soda ar nāvi

Sakrālajās celtnēs nozagtajiem vai nolaupītajiem priekšmetiem, tajā skaitā ikonām jeb svētbildēm, bija un arī mūsdienās ir liela materiālā vērtība. Tolaik šīs lietas varēja realizēt, gūstot labu peļņu. Taču bija gadījumi, kad noziedznieki ne tikai laupīja, bet arī nogalināja.

Prāvesta slepkavība

1990. gada 9. janvārī Daugavpils novada Kalupē sadistiski tika noslepkavots Kalupes Romas katoļu draudzes prāvests Klements Apšs (17.03.1913.–9.01.1990.). Viņa līķi dievnama kalpotāji atrada draudzes mājā. Noziedznieki draudzes gana dzīvesvietu bija arī pamatīgi izlaupījuši.

Vietējos iedzīvotājos notikušais izraisīja gan izmisumu, gan sašutumu. Kurš varēja tik nežēlīgi izturēties pret sirmo garīdznieku? Daudzus no viņiem izmeklētāji pratināja, kas ļāva īsā laikā tikt uz pēdām noziedzniekiem. Atklājās, ka sadistiskās slepkavības motīvs bija banāla vēlme iedzīvoties, un ne par velti latviešiem ir sakāmvārds – par naudu sātans danco.

Uzticīgs Latgalei

Klements Apšs bija īsts latgalietis, turklāt savam novadam uzticīgs visa mūža garumā. Viņš piedzima 1913. gada pavasarī Malnavas pagasta Lielajā Zeļčevā jeb Lielajā Zeļčovā, kā šo apdzīvoto vietu dēvē vietējie.

1937. gadā nākamais garīdznieks absolvēja Kārsavas ģimnāziju un iestājās Rīgas katoļu Garīgajā seminārā, taču tur studēja vien līdz 2. kursam, jo bija izlēmis izglītošanos turpināt Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, kur uzreiz tika imatrikulēts 3. kursā. Studijas pabeidza 1941. gadā un kara laikā pelnīja sev iztiku, mācīdams vācu valodu.

Kā uzzināms pēc Ludzas bibliotēkas mājaslapā ievietotās informācijas, viņa vēlme turpināt katolisko izglītību nebija zudusi, tāpēc Apšs atgriezās Rīgas katoļu Garīgajā seminārā, kuru arī absolvēja. 1945. gada 2. februārī metropolīts Anto­nijs Springovičs viņu ordinēja Svētā Jēkaba katedrālē par prieste­ri.

Pirmā draudze, kur garīdznieks kalpoja vikāra amatā, bija Rēzeknes Jēzus Sirds baznīca, tur viņš aizvadīja divus gadus. Nākamie divi gadi, no 1947. līdz 1949. gadam, tolaik jau kā prāvestam pavadīti darbā divās lielās draudzēs – Kaunatā un Stoļerovā, kur kalpojis pēc labākās sirdsapziņas un ar lielu uzcītību, kas vairākiem vietējiem iedzīvotājiem nav paticis.

Padomju varas vajāts

Garīdzniekam negāja secen tas pats sāpju biķeris, kas daudziem Latvijas iedzīvotājiem, viņš 1949. gada 21. septembrī tika arestēts un tiesāts par “līdzdalību dzimtenes nodevībā”. Vishumānākā tiesa pasaulē, kā dažkārt ironiski dēvē padomju tiesu, garīdznieku sodīja ar brīvības atņemšanu uz desmit gadiem. Pirmā soda izciešanas vieta bija Latvijā, vēlāk to nomainīja pret ieslodzījuma vietu Krievijā. No tālienes rakstītajās vēstulēs viņš paudis lielas ilgas pēc Latvijas, ļoti alcis atgriezties mājās.

Dzimtenē Apšs atgriezās 1956. gadā, un par viņa nākamajām kalpošanas vietām kā prāvestam līdz 1961. gadam kļuva Briģu un Zilupes draudzes Ludzas novadā.

Arī atgriežoties no ieslodzījuma, kalpošanas laiks nebija viegls. Prāvestu tiesāja vēlreiz; šoreiz par bērnu mācīšanu ticības garā, par ko viņu sodīja, liekot strādāt noteiktu stundu skaitu sabiedrības labā. Pēcāk Apšu pārcēla kalpošanā uz Krāslavas novada Šķaunes draudzi.

Pēdējā pārcelšanas reize uz nākamo draudzi notika 1973. gadā, un tā bija Kalupes Vissvētākā Altāra Sakramenta Romas katoļu baznīca, kur prāvests kalpoja līdz savas nāves stundai. Kalupi un kalupiešus viņš bija ļoti iemīļojis, esot pat teicis, ka ar viņiem kopā būšot līdz pat pastarai dienai.

Kas zina, varbūt arī tā notiks... Apšu apbedīja 1990. gada 17. janvārī Kalupes baznīcas dārzā, piedaloties bīskapiem Vilhelmam Ņukšam un Kazimiram Duļbinskim.

Bīstamās baumas

Un tālāk sekos piemērs, cik bīstama var būt baumu, vēl jo vairāk – nepatiesu baumu izplatīšana. Nez kāpēc Jēkabpilī, kas no Kalupes atrodas krietni tālu, čigānu vidū izplatījās runas par kādu Kalupes katoļu prāvestu, kurš esot ļoti dāsni norēķinājies ar meistariem par veikto remontu savā draudzē. Šīs baumas bija piepušķotas ar izdomājumiem, ka šis mācītājs droši vien esot pagrīdes miljonārs un viņa dzīvesvietā atrodoties liels daudzums nenovērtējamu dārgumu.

Absurdās runas sasniedza dzirdīgas ausis – nesen no ieslodzījuma vietas Permas apgabalā atgriezušos 26 gadus veco Romanu G. Tā kā ne naudas, ne arī darba nebija ne viņam pašam, ne arī viņa nepilngadīgajam brālim, Preiļu rajona iedzīvotājam Nikolajam G., ātrumā radās plāns doties uz Kalupi, lai nolaupītu nenovērtējamās bagātības. Pa galvu, pa kaklu gatavojoties, tika pieļauta arī slepkavības iespēja, ja citādi pie dārglietām neizdosies tikt.

Palūdza sveces...

Galamērķī noziedznieki ieradās 1990. gada 9. janvāra pusdienlaikā. “Uzvilkuši ādas cimdus (līdz gumijas cimdiem lieta vēl nebija nonākusi), abi pieklauvēja pie Kalupes katoļu garīdznieka namiņa durvīm. Mācītājs bija mājās. Kā allaž labvēlīgs, negaidīja neko sliktu un tāpēc neaizsargāts. Tie palūdza viņam sveces (vajadzēja taču vismaz kādu ieganstu) un iegāja priekšnamā,” lasāms laikraksta "Kaujas Postenī" 1990. gada 1. februāra numurā (Nr. 5/1244).

Vēlāk krimināllietas dokumentos rakstīts: “Pēc iepriekšējas norunas Kostja ar dūres sitienu pa seju notrieca mācītāju no kājām. Viņš nokrita, ar galvu atsitoties pret kāpņu pakāpieniem, no pārsistās sejas sāka plūst asinis. Pārvarot sāpes, mācītājs Apšs uztrūkās kājās un metās uz blakus istabu – pie telefona. Taču jau pēc mirkļa abi brāļi viņu panāca un, salauzuši pa tvērienam atrodošos krēslu, sāka ar krēsla kājām sist upuri pa galvu, seju, ķermeni. Kad Apšs istabas vidū nespēkā pakrita, viņu gādīgi pārnesa uz dīvānu, aizvilka aizkarus. Brāļi – šie necilvēki – pieprasīja naudu. Izmocītais garīdznieks bija ar mieru to atdot, taču nauda glabājās baznīcas seifā. Uz dievnamu doties bija bīstami, tāpēc brāļi nolēma naudu meklēt tepat – mācītāja mājā. (..) Kostja izrāva telefona vadu, apmeta to ap upura kaklu un pievilka…

Taču rokas negribēja klausīt, un tad pie darba ķērās Romans. Pa abiem savelkot vadu līdz pēdējam, viņi atņēma dzīvību vienam no vismiermīlīgākajiem Kalupes iedzīvotājiem. Vads, neizturējis pārmērīgo slodzi, pārtrūka.”

Slepkavu guvums bija 700 rubļu, sīknauda konfekšu kastē, ķēdītes ar krustiņiem un vēl šis tas. Abi brāļi jutās vīlušies, viņi bija cerējuši uz daudzkārt lielāku guvumu, tāpēc, aizejot no nozieguma vietas, par piesardzību piemirsa.

Noslepkavoto prāvestu atrada nākamajā dienā. Viņa palīdze jeb baznīcas kalpotāja – kundze labākajos gados – kopā ar ērģelnieku. Kundzi uztrauca tas, ka iepriekšējās dienas pēcpusdienā Apšs nebija sazvanāms, turklāt prāvesta namiņa durvis vairākas dienas aizslēgtas, arī  uz klauvējieniem neviens nereaģēja. Ērģelnieks baznīcas pagrabā paņēma rezerves atslēgu, atslēdza durvis un atklāja, kas ar viņu garīdznieku ir izdarīts…

Atrisinājums meklējams Jēkabpilī

Prāvesta slepkavas aizturēja jau pēc trim dienām. Vispirms tika aptaujāti daudzi vietējie iedzīvotāji, kuri varbūt manījuši ko neparastu. Jau pavisam drīz bija uzklausīta lieciniece, kura 9. janvāra pēcpusdienā netālu no prāvesta namiņa esot redzējusi divus jaunus vīriešus, kas pēc sejas izskatījušies līdzīgi, tāpēc varētu domāt, ka viņi ir brāļi.

Slepkavības pēdas veda uz Jēkabpili, jo kāds taksometra šoferis sniedza liecības par diviem ļoti steidzīgiem čigāniem, kurus savā automašīnā esot uzņēmis netālu no Kalupes un vedis uz Jēkabpili. Šoferim bija palikusi prātā kāda frāze par Ziemeļiem, kā arī fakts, ka kaut ko abi pasažieri savā starpā pārrunājuši savā valodā. Jēkabpilī vīrieši izkāpuši pie konservu fabrikas un devušies savās gaitās.

LPRS prokuratūras, LPSR Iekšlietu ministrijas Kriminālmeklēšanas pārvaldes, Daugavpils rajona prokuratūras un Daugavpils rajona iekšlietu daļas starpresoru operatīvā izmeklēšanas grupa aizturēja Jēkabpilī dzīvojošos 1964. gadā dzimušo, trīsreiz sodīto Romanu G., kurš laikā, kad viņa dzīvesvietā ieradās likumsargi, ballējās diskotēkā, un 1973. gadā dzimušo Konstantīnu G.

Par to, ka brāļi varētu būt saistīti ar noziegumu, liecināja pie viņiem atrastie lietiskie pierādījumi, nolaupīti slepkavības vietā. Romans izturējās ļoti gudri, apdomīgi, viltīgi, taču viņa vēl nepieredzējušais jaunākais brālis apraudājies un visu izstāstījis.

Lielu ieguldījumu izmeklēšanā sniedza operatīvais pilnvarotais Roberts Šnepsts, kuram tolaik bijusi labi izveidota romu kartotēka un kurš perfekti pārzinājis Jēkabpili. Faktiski šis darbinieks abus slepkavas arī izskaitļoja. Tāpat lielu darbu nozieguma izmeklēšanā un atklāšanā ieguldīja kriminālmeklēšanas darbinieks Fatihs Mustajevs, Daugavpils milicijas Kriminālmeklēšanas daļas darbinieki J. Miglāns un N. Kovaļenko.

Vienam nāvessods, otram deviņi gadi

Latvijas Augstākās tiesas izbraukuma sēdē Daugavpilī 1990. gada maijā tika izskatīta Klementa Apša noslepkavošana. Romanu apsūdzēja pēc LPSR Kriminālkodeksa 99. panta 1. un 6. daļas, 141. panta 3. daļas. (Slepkavība ar iepriekšēju nodomu, un izdarīta sevišķi cietsirdīgi, kā arī nepilngadīgo iesaistīšana noziedzīgā darbībā.)

Likums par šiem noziegumiem paredzēja brīvības atņemšanu līdz 15 gadiem ar mantas konfiskāciju vai arī augstāko soda mēru – nošaušanu. Konstantīnu apsūdzēja pēc 99. panta 1. un 6. daļas. Iespējamais maksimālais sods – brīvības atņemšana līdz desmit gadiem.

Laikraksta “Kriminālvēstnesis” 1990. gada jūnija numurā (Nr. 3) rubrikā “Tiesu hronika” lasāms: “Negaidot šī tiesas sēde ieguva dramatiski pavērsienu, kad čigānu grupa ar spēku mēģināja atbrīvot no apsūdzības savus ciltsbrāļus. Milicija atjaunoja kārtību, taču telpai nodarīti lieli bojājumi.” (16. lpp.)

Ņemot vērā sevišķo nežēlību, ar kādu pastrādāts noziegums, tiesa Romanam piesprieda nāvessodu nošaujot, bet viņa brālim Konstantīnam – brīvības atņemšanu uz deviņiem gadiem ar mantas konfiskāciju.