"Ir bailes, ar kurām latvieši vēl nav tikuši galā" - par laikmetīgās dejas izrādi "Savējā un svešā”, kas uzdod dziļus jautājumus (FOTO)

Laikmetīgās dejas izrāde "Savējā un svešā" šonedēļ, 16. aprīlī, Ģertrūdes ielas teātrī tiks izrādīta pēdējo reizi šajā sezonā. Tā ir horeogrāfes Marijas Saveiko personiska refleksija par identitātes meklējumiem laikā un telpā, kur krustojas dažādi skatījumi un kultūras. Izrādē horeogrāfe dalās savā pieredzē par to, kā latviešu un krievu kultūras mijiedarbojas un kopā veido viņas identitāti, it īpaši šajā ģeopolitiski sarežģītajā laikā.

Kāda bija metode – kā sākās radīšanas process? No atmiņām? No sajūtām? No kustībām? 

Marija Saveiko: Karš bija impulss, kas manī raisīja daudz jautājumu – kas es esmu? 2022. gadā tapa pirmā skice, bet 2024. gada janvārī es pieaicināju Anniju.

Annija Broniča: Marija mani uzrunāja tieši tādēļ, lai, pirmkārt, ar kādu par to sāktu runāt un lai mēģinātu saprast, formulēt to tematiku. Nākamais atspēriena punkts bija – pagājušā gada jūnijā mēs tikām uz rezidenci Aizputē (laikmetīgās dejas programma “Horos”).

Marija Saveiko: Desmit dienas mēs turpinājām pētīt, runāt, dejot, kustēties, daudz ko atcerēties, pierakstīt. Izveidojās tāda jau konkrētāka skicīte.

Annija Broniča: Tā skice gan ļoti, ļoti atšķīrās no tā, kāda izrāde ir galā. Bet tad, kad izrāde jau bija gatava, mēs sapratām, ka kaut kādi elementi – ļoti, ļoti izkaisīti – tajā izrādē kaut kur no tās skices ir klātesoši.

Kādi bija šķēršļi, kurus nācās pārvarēt dejas izrādes veidošanas laikā? 

Annija Broniča: Mēs viena otru pazīstam jau diezgan ilgi. Studiju laikā bijām daudz ko kopā darījušas, bet bija pagājis ļoti ilgs laiks. Lai atkal strādātu kopā, pieķertos kādam tiešām profesionālam, nopietnam darbam klāt – tas, droši vien, bija pirmais izaicinājums. Kā sabalansēt tās lomas? Kad ir draudzība, un kad Marija ir horeogrāfe, dejotāja, idejas autore, un es esmu dramaturģe? Līdz ar to mēs norādījām: “Tagad mēs sarunājamies kā draudzenes, un tagad, kā profesionāļi.” 

Ir arī daudz plusi tajā, ka mēs viena otru pazīstam. Mēs zinām, kā mēs domājam, kur varbūt ir tie sāpīgākie punkti, kurus jāņem vērā un nespiest vairāk nekā vajag. Bet, jā, reizēm arī rodas jautājums – vai mākslas procesā nevajag to cilvēku, kuru tu nepazīsti? Ja tu cilvēku nepazīsti, varbūt tu brīvāk ļaujies kaut kādiem impulsiem – tieši, lai tas darbs taptu.

Marija Saveiko: Strādājot pie šīs izrādes, es nevaru iztēloties, ka man būtu bijis kāds cits dramaturgs, kurš mani nepazīst. Es uzskatu, ka izrāde ir tāda, kāda tā ir sanākusi, tieši tāpēc, ka mēs pazīstam viena otru. Man tas ļoti palīdzēja un atbalstīja. Ja būtu bijis kāds svešs cilvēks, varbūt viņš arī spētu no manis iegūt kaut ko, bet šeit bija ļoti svarīgi, ka blakus ir tuvs cilvēks – draugs un profesionālis.

Annija Broniča: Šķērslis ir arī tā pati tēma, ņemot vērā, ka karš Ukrainā joprojām notiek, un krievu–latviešu jautājums tikai un vienīgi saasinās arī pie mums. Līdz ar to pašām savā starpā par to runāt bija mirkļi, kad tas bija izaicinoši. Man ir arī savi priekšstati, savas sajūtas kā latvietei, un, dzirdot sava drauga stāstu, pieredzi, ne vienmēr ir tā, ka es visu saprotu.

Mums ir ieaudzināti stereotipi, priekšstati, kaut kādas bailes, ar ko paši latvieši vēl nav tikuši galā, un skaidrs, ka karš Ukrainā to visu uzsit uz augšu. Līdz ar to – kā nonākt pie tādas jēdzīgas, cieņpilnas komunikācijas, bet vienlaikus neizvairoties no tēmām, kas ir sāpīgas un kuras nevar ignorēt?

Marija Saveiko: Man jau liekas, ka tas arī ir izrādes vēstījums – tas, kam mēs pievēršam uzmanību. Mēs varam runāt par daudz un dažādām tēmām, bet pats svarīgākais ir tas cilvēks pretī un kā mēs spējam cieņpilni komunicēt savā starpā. Palikt cilvēcīgiem. Pat ja mūsu viedokļi nesakrīt, varbūt, parunājot dziļāk, spējot kaut kā saslēgties, tomēr mums kaut kas sakritīs beigās. Komunikācija ir tas svarīgākais.

Annija Broniča: Jā, jo mēs katrs pieredzam savu dzīvi no cita skatu punkta, un, ja tam nāk virsū vēl kultūras uzslāņojumi, identificējot sevi kā latvieti, es redzu viena veida stāstu, Marija, savukārt…

Marija Saveiko: Es ilgu laiku sevi identificēju kā krievieti, un līdz ar to tie uzskati man bija izveidojušies tādi, kādi tie bija, jo katrai kultūrai ir savs naratīvs, un tad mēs vienkārši pārņemam to, augam ar to un ejam tālāk dzīvē. Katram ir atbildība mainīt savus uzskatus, paust vēlmi mainīties, paskatīties plašāk, nekā tev tika kādreiz pastāstīts un iedots.

Kādus šķēršļus nākas pārvarēt katru reizi uzstājoties?

Marija Saveiko: Man liekas, ka nav nekādu šķēršļu. Pēdējoreiz, kad uzstājos un izgāju uz skatuves, es noķeru to sajūtu, ka vēroju sevi no malas. Es vienkārši daru to, kas ir, protams, salikts un izveidots, bet es pati ļoti baudu šo procesu.

Annija Broniča: Uz skatuves ir arī Kārlis Matīss Zitmanis, kurš spēlē dzīvo mūziku, un viņam ir diezgan sarežģīta partitūra. Skatoties no malas, man liekas, ka izaicinoši ir visu paspēt izdarīt tieši tad, kad tas ir jāizdara. Tā, lai tehniski viss izdodas un sakrīt. Bet, ja notiek kāda problēma, tajā brīdī vairs nav laika skatīties uz to kā šķērsli. Tu vienkārši izmanto to kā situāciju.

Izrāde jau ir notikusi divas reizes. Ko cilvēki runā, kādas ir atsauksmes, ko esat dzirdējušas, vai tā doma nolasās, tas, ko gribējāt parādīt?  

Marija Saveiko: Jā! Daudzi ir teikuši, ka doma nolasās. Ir pat cilvēki, kuri nekad nebija redzējuši laikmetīgo deju un pēc izrādes pienāca klāt, sakot: “Es visu sapratu!” Ir teikuši, ka tieši šis formāts ir uzrunājis cilvēkus, un viņi vēlas redzēt vēl kaut ko no laikmetīgās dejas. Tas ir ārkārtīgi forši. Saņēmu arī atsauksmes par to, ka cilvēki redzēja sevi, skatoties uz mani – kā iekļauties, kā būt atšķirīgam un kā būt starp divām pasaulītēm, kultūrtelpām.

Annija Broniča: Ir cilvēki, kuri saka, ka grib atnākt uz izrādi otro reizi. Un ir tie, kuri uz izrādi ir bijuši divas reizes.

Vai esat domājušas par turpinājumu šai izrādei? Kaut kas vēl palicis nepateikts, ko noteikti gribētos parādīt skatītājiem?

Marija Saveiko: Jā, man ir izveidojusies viena sajūta par konkrētu tēlu no izrādes, kurš netika atklāts. 

Annija Broniča: Mēs sapratām, ka ar šo izrādi mēs pasakām tikai daļu, tas ir virsslānis, bet var iet vēl dziļāk. Mums katram ir savas personīgās ēnas un neapzinātās daļas - par to arī būtu interesanti izveidot nākamo darbu.

Marija Saveiko: Bet nav tā, ka mums vajadzēja iespringt, domāt vai nebaidīties to iekļaut. Jo, manuprāt, es ar šīs izrādes palīdzību jau esmu pārvarējusi bailes, kļuvusi precīzāka un konkrētāka tajā, ko vēlos pateikt un kā vēlos to pateikt. Līdz ar to šis ir vienkārši viens solis, un, re, tagad mums jau ir sajūta par to, kādam jābūt nākamajam solim.

Vai izrādes tapšanas process un katra reize uzstājoties ir palīdzējusi arī tev, Marija, atrast atbildes, kuras esi meklējusi, vai pavirzīties tuvāk tām? Vai piederības sajūta vēl joprojām ir tāda? Vai kaut kas ir atklājies arī par sevi?

Marija Saveiko: Izrādes tapšanas laikā daudzi cilvēki bija pretimnākoši, ieklausījās, iesaistījās, atbalstīja, līdz ar to šis process iedeva padziļinātāku piederības sajūtu. Arī skatītāji, kuri bija palikuši pēc izrādēm uz sarunu, jo mums pēc katras izrādes ir saruna ar skatītājiem, klausījās un uzdeva jautājumus. Tas liek nojaust, ka cilvēkiem nav vienalga. Es to skatos arī tādā personīgajā līmenī, ka viņiem nav vienalga par mani. Skaidrs, ka viņi ikdienā par mani nedomā, un tas ir pilnīgi normāli, bet viņi ir atnākuši, atbalstījuši, palikuši, sūtījuši ziņas, runājuši. Tas man liek justies, ka neesmu viena pati, ir vēl citi cilvēki, kuriem rūp, kuri grib saprast, kuri grib iedziļināties, nevis pavirši uz to noskatīties. Mēs esam saistīti. Mēs visi esam šeit. Mēs domājam par vienām un tām pašām lietām.

Un Tev, Annija, vai radās kādas atklāsmes?

Annija Broniča: Es neapšaubu, no kurienes esmu nākusi, bet tāpat tas lika man pajautāt, piemēram, ko man nozīmē būt latvietei? Kā es izjūtu un kas ir tas latviskais? Vai tiešām viss, no kā es sastāvu, ir tikai latviskais? Tādi, ļoti lieli, dziļi jautājumi. Protams, mums bija tā privilēģija sev šos jautājumus uzdot katrā mēģinājumā. 

Ko skatītājs var sagaidīt no izrādes, kādus elementus? Varbūt mūziku?

Marija Saveiko: Mūzika ir ļoti svarīgs elements šajā izrādē. Man šī bija pirmā pieredze, strādājot ar mūziķi. Mums ir ļoti paveicies ar Kārli. Viņš ir superīgs un profesionāls mūziķis, ļoti empātisks. Mēs pateicām viņam to sajūtu, ko vēlamies iegūt, un viņš izveidoja materiālu. Tas bija brīnišķīgi un apbrīnojami.

Mūzika noteikti palīdz tiem skatītājiem šajā izrādē, kuri varbūt nav tik ļoti lieli laikmetīgās dejas cienītāji vai vispār nekad nav bijuši uz laikmetīgas dejas izrādi, tad mūzika ir tas elements, kas palīdz savienoties, manuprāt. Dzīvais izpildījums uz skatuves piepilda telpu pilnīgi citādāk nekā, ja mūzika tiktu atskaņota no tumbām, jo tās visas vibrācijas grib vai negribi, apzināti vai neapzināti, bet tu jūti savā ķermenī.

Annija Broniča: Daudzi saka, ka izrāde ir vizuāla. Māksliniece Kaiva Kumerova ir arī pielikusi savu roku šajā, līdz ar to es teiktu, ka izrādei ir vizuāli elementi, pie kuriem skatītājs var pieķerties, varbūt var palīdzēt apjaust, kas, ko nozīmē, simboli.

Marija Saveiko: Tie ir lakoniski izvēlēti. Tur nav nekas daudz, bet tie ir ļoti konkrēti.

Annija Broniča: Tas, ko vienmēr gribas pateikt, ir, ka nav jābaidās. Protams, ir vienmēr bailīgi atnākt. Kādam varbūt tā ir pirmā reize Ģertrūdes ielas teātrī vai pirmā laikmetīgās dejas pieredze. Skatītājiem nav nekas jāuzmin, jāatrod pareizā atbilde vai ļoti konkrēti jāsaprot, ko tieši mēs ar šo gribējām pateikt. Galvenais ir atnākt un ļauties tam, ko redz.

Marija Saveiko: Mēs aicinām vienkārši atnākt un pabūt, pieredzēt to ar visām maņām, ne tik ļoti ar to prātu, jo cik var viņu nodarbināt. Pajautāt sev, ko es jūtu? Varbūt tā ir kāda emocija, varbūt tā ir kāda ķermeniska reakcija un pievērsties tai sajūtai.