Imants Lancmanis skaidro, kāpēc par 10 000 eiro tomēr nopirka "viltoto" sudraba kannu

Patiesībā kļūdu vajadzēja labot Ķelnes izsoļu namam „Lempertz”, kura katalogā sagrozītās informācijas dēļ baušķenieki pēc Lancmaņa ieteikuma arī nopirka kannu. Tomēr Rundāles pils muzeja direktors vēlējās atgūt sirdsmieru un dzīvot ar apziņu, ka spēj labot savas kļūdas. Tādēļ viņš kopā ar savu māsu, Rundāles Pils ansambļa nodaļas vadītāju Laumu, nolēma nevis cīnīties ar izsoļu namu, bet gan kannu atpirkt un to kā Ziemassvētku dāvanu pasniegt Rundāles pilij.

Kasjauns.lv jau rakstīja, ka novembrī Bauskas novada pašvaldība Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzeja ekspozīcijas vajadzībām par 10 000 eiro Ķelnes izsoļu namā „Lempertz” nopirka it kā Bauskas zeltkaļu cunftes meistara Heinriha Timmes jaunākā 17. gadsimtā darināto sudraba kannu. Par apdrošināšanu un kurjera pakalpojumiem pašvaldība samaksāja vēl 2936 eiro. Līdz ar to Bauskas pašvaldība kannas iegādei iztērēja 12 936 eiro. Lai savāktu naudu kannas iegādei pašvaldība sāka vākt ziedojumus. Nepilna mēneša laikā kannas iegādei tika saziedoti vairāk nekā 4000 eiro. Kā pirmais no ziedotājiem bija Bauskas novada mērs Raitis Ābelnieks, viņam sekoja arī citi deputāti, vietējie uzņēmēji un citi iedzīvotāji. Kad kanna nonāca Bauskā, atklājās, ka tā tomēr nav Bauskas zeltkaļa darinājums.

Kannu nopirkt bija ierosinājis Rundāles pils muzeja direktors, kurš par to bija izlasījis „Lempertz” katalogā. Tikai kataloga vācu versijā bija minēts, ka kanna vienīgi varētu būt Bauskas zeltkaļa darinājums, bet angļu versijā – ka tā tik tiešām ir Bauskas zeltkaļa darinājums. Lancmanis bija lasījis katalogu tikai angļu valodā un viņam radās pārliecība, ka tas ir unikāls liecinājums par Bauskas „zelta laikmetu” un Bauskas muzejam ieteica nopirkt šo kannu. Tagad Lancmanis kā šī pirkuma „vaininieks” un kā godavīrs kannu atpircis un to kā Ziemassvētku dāvanu uzdāvinājis Rundāles pils muzejam.

Imants Lancmanis: „Nepatīkami, ka daudzi domā, ka esmu traks vai arī ļoti bagāts”

Kasjauns.lv Lancmanim jautāja, vai viņš nav apsvēris domu, ka šī „nelaimīgā kanna” atpakaļ būtu jāatpērk nevis viņam, bet gan Ķelnes izsoļu namam „Lempertz”, jo kannu baušķenieki taču nosolīja izsoļu nama vainas dēļ, kurš nebija norādījis patiesu informāciju. Lancmanis šo lietu Kasjauns.lv skaidroja šādi:

„Šis gadījums man pašam sagādājis nopietnu pārdomu brīžus un pašpārmetumus par savu piesardzības trūkumu. Firma „Lempertz”, ar kuru sazinājos, kannu nevēlas paņemt atpakaļ, taču ir ar mieru to no jauna ņemt atkārtotai izsolei. Taču to es savukārt nevēlos, man gribas pielikt punktu šim atgadījumam un dzīvot tālāk ar mācību, ka viss ir ļoti, ļoti, ļoti jāapšauba un jāpārbauda. Mēs ar māsu Laumu, kura arī pielika savu naudu, priecājamies, ka šo apstākļu rezultātā iznākusi skaista, kaut arī padārga Ziemassvētku dāvana Rundāles pilij, kur tā tiks pievienota baroka sudraba priekšmetu grupai ekspozīcijā „No gotikas līdz jūgendstilam”.

Nepatīkami vienīgi tas, ka daudzi cilvēki nesaprot manu motivāciju un domā, ka es vai nu esmu traks jeb arī ļoti bagāts. Patiesībā - ne viens, ne otrs. Man ir nepieciešams dzīvot ar sajūtu, ka esmu rīkojies principiāli un ka esmu spējīgs savas kļūdas labot. Lai atgūtu šo apziņu un sirdsmieru, naudu nedrīkst žēlot”.

Sensacionālās „Latviešu kannas ar vāku” stāsts

Imants Lancmanis arī sīki izstāsta 17. darinātās kannas vēsturi, kā tā nonāca līdz Bauskai un pēc tam līdz Rundālei:

„Kad 1686. gadā kāds zeltkalis pabeidza darināt kāzu gadījumam domātu dāvanu – kannu ar vāku, tolaik ļoti iecienītu greznuma priekšmetu, viņš nevarēja pat iedomāties, ka 328 gadus vēlāk šis priekšmets Latvijā kļūs par sava veida sensāciju, apstaigās masu saziņas līdzekļus un sociālos tīklus.

Bet vai kanna tiešām tika pabeigta 1686. gadā, vai tomēr agrāk, vai to bija taisījis Bauskas meistars vai kāds no daudzajiem Ziemeļvācijas zeltkaļiem?

Neskaidrās atbildes uz šiem jautājumiem noteica notikumus, kas savērpās ap šo skaisto baroka stila priekšmetu. Kanna parādījās Ķelnes izsoļu nama „Lempertz” 14. novembrī rīkotās izsoles katalogā ar 460. numuru. Tā bija pieteikta diezgan ekstravaganti – „Latviešu (!) kanna ar vāku” (Lettischer  Deckelhumpen). Kanna tika pierakstīta Bauskas meistaram Heinriham Timmem Jaunākajam, kurš dzīvojis no 1630. līdz 1683. gadam un turpinājis vadīt sava tēva darbnīcu.

Bija pievienota pat norāde uz 1904. gada publikāciju, kur minēta Heinriha Timmes biogrāfija. Jāpiezīmē, ka „Lempertz” izsoļu nams ir ļoti solīda iestāde, ar lielu ekspertu štatu un parasti uzņemas atbildību par savu atribūciju vai datējumu pareizību. Līdz ar to radās pārliecība, ka „Lempertz” rīcībā ir kādi papildus materiāli, kas likuši domāt, ka kannu darinājis tieši Bauskas meistars Heinrihs Timme, jo zeltkaļus ar iniciāļiem HT Ziemeļeiropā tolaik varēja atrast ne vienu vien. 1990. gadā Rundāles pils muzejā bija sarīkota izstāde „Sudrabs Latvijas lietišķajā mākslā 5. - 20. gs.”. Izstāde ne tikai saveda vienuviet daudzus Latvijā gadsimtu gaitā darinātus lietišķās mākslas priekšmetus no muzejiem, baznīcām, bet arī no Ļeņingradas un Maskavas, to pavadīja katalogs divās daļās. Ja pirmā daļa ietvēra izstādē apskatāmos priekšmetus, tad 1993. gadā iznākusī otrā daļa „Latvijas sudrabkaļi. Darbi un meistaru zīmes” apkopoja visas iespējamās ziņas par meistariem, kas strādājuši Latvijas teritorijā. Visas meistaru zīmes un pilsētu zīmes tika pārzīmētas tieši no oriģināliem. Bauskas meistara Heinriha Timmes biogrāfiju gan izdevās papildināt ar arhīvu materiāliem, tomēr neviens viņa darināts priekšmets netika identificēts. Tāpēc jo vērtīgāks šķita piedāvājums Ķelnē”.

Rodas vairāki neskaidri jautājumi. Aizdomas apstiprinās

„31. oktobrī Bauskas pilī notika sanāksme par Bauskas vecpilsētas restaurācijas jautājumiem, kuras gaitā izteicu savu viedokli par Rātslaukuma problēmām un noslēgumā arī parādīju lapu no „Lempertz” kataloga ar kannu. Izteicu domu, ka būtu labi to iegādāties Bauskas pilsētai kā liecību no 17. gadsimta pilsētas uzplaukuma laika, kad Bauskā darbojās hercoga Frīdriha apstiprināts zeltkaļu amats. Kanna lieliski iederētos atjaunotajā Bauskas rātsnamā.

Šai informācijai izrādījās tālejošas sekas – Bauskas novada domes deputāti pieņēma lēmumu piedalīties izsolē un pozitīvā gadījumā sākt ziedojumu vākšanu šīs summas atgūšanai novada budžetā. Mani lūdza dot rekomendāciju šai iegādei, ko arī darīju, ņemot vērā to informāciju, kas bija dota katalogā, jo paplašinātu izziņu pieprasīšanai un saņemšanai no Ķelnes vairs nebija laika.

Izsole izrādījās sekmīga, bet kannas cena izsoles gaitā pieauga. Novērtējums bija 6000 – 7000 eiro, bet „āmura cena” izrādījās augstāka – 10 000 eiro, kam Bauskas muzejs piekrita.

Pēc tam, kad kanna ieradās Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā, pacēlās vairāki jautājumi. Pirmkārt, uz kannas vāka izrādījās iegravēts gada skaitlis 1686, kas nebija minēts izsoles katalogā. Meistars Timme bija miris jau 1683. gadā, bet gada skaitļa gravējums ir komponēts kopā ar dekoratīvo apmali un izskatās veikts vienlaicīgi ar kannas izgatavošanu.

Otrkārt, meistara zīme HT, kuras attēls arī nebija dots katalogā, nav raksturīga Latvijas zeltkaļu zīmēm, kur burti ir platāki un iekļauti platākā apmalē, kas veidota kā taisnstūris, ovāls vai neliels vairodziņš. Kā norādīja mākslas vēsturnieks Dainis Bruģis, šāda zīme varētu būt pierakstāma Brēmenes meistaram Hermanim Topfam. Lūgums firmai „Lempertz” sniegt papildus ziņas par apsvērumiem, kas viņiem likuši veikt šādu atribūciju, nedeva rezultātus. Viņi nevarēja paskaidrot, kāpēc kannu pierakstījuši Timmem, kāpēc katalogā nav uzrādījuši iegravēto gada skaitli un kāpēc nav devuši meistara zīmes attēlu. Līdz ar to šaubu procents kļuva pārāk liels un nebija iespējams turpināt apgalvot, ka ticis iegādāts tieši Bauskas meistara Hermaņa Timmes darbs, kas savukārt bija galvenais un izšķirošais faktors visai akcijai”.

„Eiropas mākslas tirgum jāpieiet kritiski”

„Ņemot vērā, ka tieši uz manas rekomendācijas pamata Bauskas novada domes deputāti bija izšķīrušies piedalīties izsolē, redzot, ka izsoļu nams „Lempertz nevēlas uzņemties atbildību par katalogā sniegto atribūciju un nepilnīgo informāciju, es neredzēju citu korektu izeju no radušās situācijas, kā uzņemties pilnu atbildību par šo gadījumu un atpirkt kannu no Bauskas novada domes, respēktīvi Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja.

Kannas cena kopā ar izsoļu nama prēmiju veidoja 12 856 eiro.  Pārskaitījums tika veikts 12. decembrī, bet 15. decembrī šis risinājums tika izskatīts Bauskas novada domes priekšsēdētāja Raita Ābelnieka sasauktajā sanāksmē, kurā piedalījās tie cilvēki, kuri bija atsaukušies uz novada domes aicinājumu ziedot naudu kannas iegādei. Viņiem bija iespējams izšķirties, vai savu ziedojumu saņemt atpakaļ jeb arī to atstāt fondā, kas izveidojams Bauskas vecajam rātsnamam paredzētu mākslas priekšmetu iegādei, kas saistīti ar pilsētas vēsturi tās uzplaukuma laikā 17. gadsimtā un 18. gadsimta pirmajā pusē.

Kopā ar māsu Laumu, kura arī pievienojās kannas pirkumam, mēs abi tagad dāvinām šo kannu Rundāles pils muzejam, kur tā tiks iekļauta pastāvīgās dekoratīvās mākslas ekspozīcijā „No gotikas līdz jūgendstilam”.

Informācija par šīs sudraba kannas iegādes peripetijām apstaigāja avīzes un tika apspriesta sociālajos tīklos. Gribu izteikt pateicību visiem, kas to uztvēra saprotoši un labvēlīgi, kas bija gatavi palīdzēt pat finansiāli. Paldies, tas nav nepieciešams, bet šim gadījuma jākalpo par mācību tam, ka Eiropas mākslas tirgum jāpieiet kritiski, uzmanīgi jāpārbauda informācija un jāprasa papildus ziņas. Taču tas nenozīmē, ka būtu jāpārtrauc iepirkumi. Patreizējā situācija antikvārā pasaulē rāda aizvien pieaugošu cenu kritumu kopā ar aizvien lielāku piedāvājumu, kas dod iespēju Latvijas nacionālo muzeju krājumu papildināt ar vērtīgiem mākslas darbiem, kā arī atgriezt Latvijā tās kultūrvēsturiskās vērtības, kas savulaik ir no mums aizceļojušas”.