"Šie 16 gadi ir labākais, kas ar mani noticis." Liepājnieks Dagnijs atklāti stāsta, kā uzvarējis alkoholismu

“Man bijusi briesmīga dzīve,” atzīst Dagnijs. Alkoholiķa karjeru viņš sācis ar vīniem, bet beidzis ar odekolonu un politūru. Dzeršanas periodā mainījis darbus biežāk nekā zeķes. Pavisam bijušas 45 darbavietas. “Pēdējos sešpadsmit skaidrības gadus es pieņemu kā Dieva dāvanu. Tas ir pats labākais, kas ar mani noticis,” rezumē Dagnijs.

Aizraušanās ar alkoholu viņam sākusies lēnām un pamazām. “Četrpadsmit gadu vecumā man ar vienaudžiem izveidojās tāds kā pīpmaņu klubs. Sākām ar pīpēšanu māju bēniņos, un drīz vien parādījās pirmie vīniņi. Toreiz tas bija diezgan nevainīgi, nekas neliecināja par problēmām. Es sāku diezgan agri strādāt – jau piecpadsmit gadu vecumā. Mans pirmais darbs bija Liepājas remonta celtniecības kantorī, galdnieku cehā par palīgstrādnieku. Darbā bija paradums atzīmēt algas dienas. Lielajiem večiem bija sava, mums, jauniešiem, sava kompānija. Un algas dienas mēs atzīmējām atsevišķi. Vēlāk sāku iet uz ballītēm, kur nebija ne runas, ka varētu iztikt bez vīna. Vispirms vīniņš, pēc tam – dejas. Un tā es nemanot aizrāvos. Kad vēlāk māte pārmeta, ka es par daudz dzeru, vienmēr attaisnojos, ka citi dzer vairāk. Un tā bija taisnība. Es zināju daudzus, kas par mani lietoja vairāk. Interesanti, ka laika gaitā kļuva arvien grūtāk piemeklēt šos dzīvos piemērus, kas par mani dzertu vairāk. Sākumā sevi mierināju, ka neesmu dzērājs, jo īsti dzērāji ir tie, kas lieto visādas ļergas. Gāja laiks, un arī pats ķēros pie ļergas. Tad pie sevis spriedu, ka tomēr neesmu īsts dzērājs, jo tie dzer odekolonus un politūru. Pēc kāda laika arī es nonācu līdz stadijai, kad dzēru visādu ķīmiju. Mana dzīve gāja uz leju.”

Jau divdesmit gadu vecumā viņš ticis ieslodzījumā. “Jaunības periodā es sevi nemaz nesaudzēju un dzīvoju diezgan bezatbildīgi. Protams, nokļūšana cietumā bija saistīta ar dzeršanu. Iepriekšējā dienā ar pudeles brāļiem dzērām kādas sievietes dzīvoklī, bet nākamajā dienā atcerējāmies, ka tur palikusi puspudele šņabja. Sieviete jau bija aizgājusi uz darbu, bet mēs ielīdām dzīvoklī pa logu. Mūs aizturēja un tiesāja par zādzību. Man iedeva divus gadus nosacīti. Diemžēl to neuztvēru kā brīdinājumu, tāpēc drīz vien sekoja nākamā epizode. Lai sagādātu sev dzeramo, ielīdām manas mātes drauga dzīvoklī. Toreiz mans dzeršanas kompanjons bija rūdīts recidīvists. Mani tiesāja, un, ņemot vērā iepriekšējo sodāmību, iedeva četrus gadus. Tos pavadīju 9. lēģerī, kas bija iekārtots tagadējā Liepājas metalurga teritorijā. Ieslodzījumā veicām visādas celtniecības darbus – cēlām gan pašu Metalurgu, gan citus pilsētas objektus. Cietumā biju no 1962. līdz 1966. gadam. Kad iznācu ārā, mans paziņu loks veidojās diezgan krimināls. Tur lielākoties bija tādi, kas jau bija sēdējuši.”

Dagnijs atceras, ka vislielākās dzeršanas parasti sākušās algas dienās. “Kad kārtējo reizi biju nodzēris visu algu, es sevi parasti mierināju, ka nākamreiz būšu gudrāks. Bet diemžēl nekas nemainījās. Dzērumā bieži sataisīju visādas nepatikšanas un skandālus. Agrāk padomju laikā bija populāra tā sauktā sutku sistēma, kad par sīkiem pārkāpumiem piesprieda vairāku diennakšu piespiedu darbu sabiedrības labā. Pavisam sutkās biju septiņas reizes. Es tiku sodīts lielākoties par aurēšanu. Kad biju piedzēries, vienmēr patika cīnīties par taisnību un noskaidrot attiecības. Es kliedzu un auroju. Ja man kaut ko aizrādīju, vienmēr bļāvu pretī. Kad nokļuvu sutkās, man nodzina matus un sūtīja strādāt uz dažādiem objektiem. Tie bija remontdarbi dažādos objektos un teritorijas sakopšana. Man piesprieda lielākoties desmit un piecpadsmit diennakšu termiņus. Reiz iedeva divas reizes pa piecpadsmit diennaktīm. Atrodoties sutkās, mūs aizsūtīja uz kārtējo objektu strādāt, bet mēs nopirkām vīniņus un piedzērāmies. Par to dabūju klāt vēl piecpadsmit diennaktis.”

1967. gadā Dagnijs aizsūtīts uz Olaines ārstniecisko darba profilaktoriju. “Par to parūpējas mana darbavieta – Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, kur biju sācis strādāt par podnieka mācekli. Kolēģi redzēja, ka dzeros nost, un nolēma mani aizsūtīt uz Olaini. Vispār uz profilaktoriju sūtīja ar tiesas lēmumu, bet vienmēr bija kāds ierosinātājs – darbavieta, kaimiņi vai radinieki. Olainē iepazinos ar piemērotiem kompanjoniem – dzērājiem un recidīvistiem. Starp citu, tur neviens negribēja atzīt, ka ir alkoholiķis.

Mēs visi spriedām, ka neesam nekādi dzērāji un nesaprotam, par ko esam uz šejieni atsūtīti. Sevi uzskatījām par upuriem, kas cietuši sabiedrības netaisnības dēļ. Vienu bija atsūtījusi darbavieta, otru – sieva, trešo – sievasmāte. Olaines profilaktorijs bija tāds kā atvieglota režīma lēģeris. Kaut režīms bija vieglāks nekā citās ieslodzījuma vietās, tā vienalga bija nebrīve. Mums deva medikamentus, kas it kā izraisīja riebumu pret alkoholu, bet tiem nebija efekta. Visu cieņu dakterim Brokānam, kas centās mani ārstēt ar hipnozi, bet arī tā neko nedeva.”

Olaines profilaktorijā Dagnijs bijis trīs reizes, tur pavadījis pavisam četrus gadus. “Divas reizes pa vienam, reizi – divus gadus. Tam profilaktorijam nebija nekādas jēgas. Es tur nesastapu nevienu, kam ārstēšana būtu palīdzējusi. Nosūtīšanu uz Olaini visi uztvēra kā sodu. Neviens tur neieradās brīvprātīgi, nevienam nebija nodoma izārstēties. Mūs tur iesaistīja dažādos darbos. Teritorijā naglojām koka kastes un piedalījāmies celtniecības darbos gan Rīgā, gan Vecrīgā. Par padarīto saņēmām 30 procentus no izpeļņas, nopelnīto mums izsniedza atbrīvošanas dienā.”

Ievērības cienīgs bija Dagnija biežais atskurbtuves apmeklējums. “Ja tā padomā – 85 reizes – gandrīz vai astronomisks skaitlis,” spriež Dagnijs. “Kad uz Olaines profilaktoriju mani gribēja sūtīt vēl ceturto reizi, tad arī uzskaitīja šos 85 atskurbtuves apmeklējumus. Tomēr ceturto reizi uz Olaini mani neaizsūtīja, jo profilaktorija vadība atteicās mani pieņemt. Agrāk tur biju rīkojis bada streikus, un viņiem tāds nemiera cēlājs nebija vajadzīgs. Agrāk es badojos nevis protesta, bet gan citu iemeslu dēļ. Kad trešo reizi atrados Olainē, žurnālā Ogoņok izlasīju rakstu par ārstniecisko badošanos. Rakstā bija apgalvots, ka badojoties attīrās organisms. Mani tas saintriģēja, nolēmu pamēģināt. Aizgāju pie priekšnieka un teicu, lai iesloga mani karcerī. Protams, viņš bija ļoti izbrīnīts par tādu vēlmi un atteicās. Kad piesolīju izsist logus, viņš man piesprieda piecas sutkas. Nokļūstot karcerī, uzreiz pieteicu badastreiku. Tur pirmās trīs dienas ļāva badoties, bet ceturtajā piesprādzēja pie speciāla galda un veica mākslīgo barošanu. Karcerī biju vēl divas reizes – uz septiņām un desmit sutkām. Arī tad abas reizes badojos.”

“Manā dzīvē pavisam bijušas 45 darbavietas, daudzviet nostrādāju tikai divus vai trīs mēnešus,” stāsta Dagnijs. “Mani bieži atlaida par darba kavējumiem. Dzeršana parasti notika pēc algas saņemšanas, kad liku vaļā vairākas dienas un uz darbu negāju. Strādāju lielākoties par podnieku, tā ir mana pamatspecialitāte. Jāteic, ka podnieka darbs bija ļoti piemērots dzeršanai. Kā es uztaisīju krāsni, tā saimnieks lika galdā pudeli. Es strādāju arī kolhozos, kur dzīvoju uz vietas. Ar laiku izveidojās tāds dzeršanas režīms, ka sāku baidīties no algas dienām. Mēneša laikā, dzīvojot un strādājot kolhozā, es parasti atkopos. Svaigs gaiss un kvalitatīvs lauku uzturs veselībai nāca tikai par labu. Kad saņēmu algu un atbraucu uz Liepāju, jau jutu, ka nebūs labi. Tad apkārt vienmēr salasījās šakālīši – mani pudeles brāļi. Viņi labi zināja, ka esmu ieradies ar naudu. Tādās reizēs vienmēr iesprūdu Liepājā uz kādu nedēļu. Kad nauda bija nodzerta, devos atpakaļ uz kolhozu. Tur dzīvoju pie saimniecēm, kuras mani baroja. Pēc vairāku dienu dzeršanas parasti jutos ļoti vārgs, bet palēnām atkopos. Pēc nākamās algas dienas – atkal tas pats scenārijs. Pats it kā sapratu visa notiekošā stulbumu, bet neko nespēju izdarīt. Es gāju lejā pa straumi.”

Dagnijs teic, ka oficiāli reģistrētas laulības viņam nekad nav bijis, bet vienubrīd viņš dzīvojis ar civilsievu. “Arī viņa lietoja alkoholu, bet ne tik traki kā es. Diemžēl viņa aizgāja bojā. Todien strādāju laukos, bet draudzene atradās manā Liepājas dzīvoklī. Tad ieradās ciemos mani pudeles brāļi, kam līdzi bija ļerga, bet nebija zacenes. Viņi prasīja draudzenei ēdamo, bet viņa atbildēja, ka mājās nekā nav. Ieteica doties pie paziņām. Aizveda to baru uz citu dzīvokli, bet arī tur nekā nebija. Tad dzērumā satrakojās viens no večiem un manu draudzeni nožņaudza. Vienkārši tāpēc, ka viņa nesarūpēja ēdamo. Stulbi un traģiski. Vainīgo tiesāja un piesprieda 14 gadus ieslodzījumā. Cietumā viņš pakārās. No šā notikuma var spriest, cik drūma bija mana dzērāja dzīve.”

“Kopš 1976. gada nekādu nopietnu sarežģījumu ar valsts iestādēm man vairs nebija, toties bija nemitīga dzeršana,” atceras Dagnijs. “Mans apkārtējais kontingents – no Olaines profilaktorija un cietuma. Dzīve bija izveidojusies tāda, ka naudai bija tikai viens pielietojums – alkohola iegādei. Kā uzradās nauda, tā tika nodzerta. Tas viss jau sāka apnikt, tāpēc mēģināju mainīt dzīvesveidu. Pirmoreiz tas notika 1985. gadā, kad devos uz Tjumeņu, kur atradās Padomju Savienībā izslavētās komjauniešu triecienceltnes. Kad tur ierados, man prasīja: “Kur jums ir komjaunatnes norīkojums?” Es brīnījos: “Kāds norīkojums?” Man līdzi bija tikai darba grāmatiņa, kas bija raiba kā kaleidoskops. Aizgāju uz darba biržu, un mani aizsūtīja uz mežrūpniecības ciematiņu, kur sāku celt mājas. Diemžēl arī tur notika dzeršana. Pirms tam naivi cerēju, ka cita apkārtne mani izmainīs, bet kļūdījos. No sevis nav iespējams aizbēgt. Arī tur es dzēru, un nekas nemainījās. Pēc pusgada atgriezos un turpināju dzert mājās.”

Laika gaitā alkoholisms Dagniju bija novedis līdz tādam stāvoklim, ka viņš vairs nav jutis ne mazākā prieka no reibuma. “Vairs nebija ne vēsts no tās eiforijas, ko piedzīvoju jaunības gados. Jaunības reibumā biju priecīgs un čalojošs, bet nobeigumā – drūms un apātisks. Turklāt vienmēr bija urdoša vēlme iedzert nākamo devu, lai nebūtu tik slikti. Tāda trula bezcerība un depresija. Es biju stadijā, kad skurbumam daudz nevajadzēja. Es vairs nevarēju daudz turēt. Vajadzēja trīs, četras glāzes, un jau biju apstulbis. Bet miera vienalga nebija. Kad skurbums gāja ārā, vajadzēja nākamo porciju. Paģiras kļuva arvien smagākas un smagākas. Gan fiziskās, gan morālās. Pēc dzeršanas es kādas trīs četras dienas nespēju iziet no mājas. Tā bija trula vienaldzība un nevēlēšanās nevienu redzēt. Turklāt mocīja bezmiegs, kad nezināju, kur dēties. Līdz rīta agrumam lasīju grāmatas. Lasīju tikai tādēļ, lai sevi nogurdinātu un aizmigtu. Neskaitāmas reizes es izlasīju Grāfu Monte Kristo, šī grāmata viegli lasījās. Beigās biju tā ietrenējies, ka Grāfu Monte Kristo varēju izraut vienā naktī.

Klupiens un spirta kanna

“Paldies Dievam, man gadījās sastapties ar narkologu, kas man ieteica aiziet pie anonīmajiem alkoholiķiem. Tas jau notika laikā, kad tik tiešām meklēju izeju. Kad pirmo reizi aizgāju uz anonīmo alkoholiķu sapulci, ierados desmit minūtes par agru. Paraustīju durvis – ciet. Jutos, kā izpildījis pienākumu, un devos mājās. Pusgadu turpināju dzert, tomēr kaut kas nedeva mieru. Tad vēlreiz aizgāju uz anonīmo alkoholiķu sapulci, kas izmainīja visu manu dzīvi. Sapulcē biju patīkami izbrīnīts, ka saprotu pilnīgi visu, par ko tur runā. Turklāt neviens mani nemācīja pareizi dzīvot. Pirms tam es bažījos, ka tur atkal lasīs gudras lekcijas, kuras jau biju atklausījies. Tur nekas tamlīdzīgs nenotika. Parasti sapulcēs ierosina kādu konkrētu tēmu. Ja kāds negrib runāt, var arī nerunāt. Sapulces man iedeva to, ko agrāk neviens nespēja dot. Pirmajos atturības mēnešos pēc sapulcēm es biju tādā kā bezalkoholiskā eiforijā, jutos ļoti pacilāts. Vēl tagad pēc sapulcēm bieži vien esmu eiforijā un patīkamā noskaņojumā.”

Dagnijs teic, ka sapulcēs neviens nevienu nepārtrauc. “Tur ciena citus un ļauj izteikties. Katrs var izteikt savu viedokli, un vienalga – citi to pieņem vai nepieņem. Ja cilvēks pirmo reizi ierodas uz sapulci un pasaka – es esmu alkoholiķis, man viņš ir tuvs un saprotams. Man viņš ir kā brālis. Viņš paskatījies patiesībai acī un beidzot atzinis, ka ir alkoholiķis. Man bija dikti grūti nonākt līdz tam punktam, lai atzītu, ka esmu dzērājs. Kaut apkārt man visi to apgalvoja, es pats tam nepiekritu. Man pat bija noteikta diagnoze – alkoholisms otrajā stadijā. Bet man tā bija tukša skaņa, es vēl ironizēju: kāpēc otrā, bet ne pirmā?”

Viņš stāsta, ka savā dzīvē vēl nav sastapis nevienu alkoholiķi, kas būtu iemācījies dzert. “Mani nošokēja kāds gadījums. Kāds vīrs, kas nebija lietojis alkoholu 18 gadus, savās sudrabkāzās nolēma iemalkot vienu glāzīti. Pēc gada viņš atjēdzās savā garāžā, blakus – kanna ar atšķaidītu spirtu. Viņš bija uzpampis un nelaimīgs. Gada laikā no vienas glāzītes viņš bija nogājis līdz spirta kannai. Šādus gadījumus mēs savās sapulcēs saucām par klupienu. Tas ir gadījums, kad cilvēks paklūp. Arī man reiz gadījās klupiens, kas notika atturības sākuma posmā, nebiju lietojis alkoholu piecus mēnešus. Tolaik strādāju Ceļu distancē, un mani aizsūtīja uz Vaiņodi taisīt remontu katlu mājā. Piekomandēja klāt divus vietējos palīgus, kas bija paņēmuši līdzi pudeli šņabja. Protams, sākumā es šaubījos – dzert vai nedzert? Tad nolēmu pamēģināt un pavērot savu reakciju – es taču nebiju lietojis piecus mēnešus! Pirmo glāzīti es paņēmu diezgan negribīgi, bet otro jau gaidīju ar lielu nepacietību. Es vēl klusībā sašutu – ko viņi tur vāvuļo un nelej nākamo?! Pēc trešās glāzītes jautāju, kāpēc viņi paņēmuši tikai viena pudeli. Ierosināju paņemt vēl vienu. Kā izrādījās, viņi nebija nekādi lielie dzērāji, viņiem pietika ar vienu polšu. Toties es jutos kā uz karstas pannas. Kad no Vaiņodes braucu uz Liepāju, visu laiku drudžaini domāju – turpināt vai neturpināt? Tomēr noturējos un neturpināju. Tagad labi saprotu, ka viss, ko stāsta, par pirmo glāzīti, ir patiesība. Kaut nebiju ļāvies lielajam plostam, uz nākamo sapulci ierados kā nopērts suns, jutos kā nodevējs. Taču veči mani nomierināja. “Tu nekrīti izmisumā,” viņi teica. “Tā katram gadās.” Tā lielā sapratne, kas tur valda, man turpmāk ļoti palīdzēja un stiprināja.”

Anonīmo alkoholiķu kustībā esot kāds stingrs noteikums – uz sapulcēm jānāk skaidrā prātā. “Reizēm gan gadās, ka pirmajā reizē kāds ierodas iereibis. Tādā gadījumā viņš drīkst sēdēt un klausīties, bet ne runāt. Tas tāpēc, ka reibumā cilvēkam patīk vāvuļot, kam nav lielas jēgas. Sapulces sākumā mēs iepazīstamies, piemēram – alkoholiķis Dagnijs, alkoholiķis Pēteris, alkoholiķis Juris. Ja kāds nevēlas lietot vārdu alkoholiķis, to var nedaudz mīkstināt un teikt atkarīgais, tomēr sava problēma ir jāatzīst. Viens no kustības lozungiem – Nedzer šodien! Šodien tu vari izturēt. Par rītdienu tu neko nezini, bet šodien vari izturēt. Es pats sev izgudroju saukli: “Es atzinu savu sakāvi, lai uzvarētu!” Un tā tik tiešām bija. Kad beidzot atzinu, ka esmu alkoholiķis, sāku dzīvot skaidru dzīvi.”

Kad pirmajos atturības gados Dagnijam piedāvāts iedzert, viņš dažādi atrunājies. “Es atbildēju, ka nav laika, ka sāp vēders, un tā tālāk. Toties tagad mierīgi un bez jebkāda iekšēja sasprindzinājuma pasaku: “Es nedzeru.” Turklāt kopš 2002. gada es arī vairs nepīpēju. Kad atmetu, vēl divus gadus klepoju un spļāvu krēpas. Tā tīrījās manas plaušas, kā nekā – biju pīpējis 46 gadus.”

Viņš neslēpj, ka tomēr reizēm uzrodas vēlme iedzert, jo tieksme nekur nav pazudusi. “Nesen staigāju pa Liepājas jūrmalu un gāju garām kioskam, kur padomju laikā bieži pirku izlejamo alkoholu. Tā laika epizodes tik spilgti uzplaiksnīja atmiņā, ka radās vēlēšanās iedzert. Bet tad atcerējos, cik drūma un briesmīga bija mana dzērāja dzīve. Es sev jautāju: “Vai tiešām gribi atpakaļ? Atpakaļ tajā briesmīgajā dzīvē?” Protams, ka negribēju. Kad novērtēju, cik labi un brīvi jūtos, manas šaubas izgaisa.”

Pēdējos sešpadsmit atturības gadus viņš nostrādājis vienā darbavietā – Liepājas namu apsaimniekotājā. Bijis podnieks un skursteņslauķis. “Tikai šogad februārī pārtraucu aktīvi strādāt un devos pensijā. Protams, dzeršanas gadi nav pagājuši bez sekām manai veselībai. Es iedzīvojos epilepsijā un tagad lietoju zāles. Šī kaite man nav iedzimta, to dabūju dzerot. Alkoholisma dēļ cieta arī sirds. 2002. gadā man protezēja sirds vārstuli. Un tomēr es saku, ka man ir paveicies. Tos, ar kuriem agrāk dzēru, vairs nesatieku, jo viņi atrodas jau viņsaulē. Tagad dzīvoju kopā ar kādu no kustības māsām. Mēs labi saprotamies, jo mūs vieno kopīgā nelaime.”

Dzīve ar pateicību

“Es neesmu reliģiozs, mans Dievs ir mana skaidrība,” apliecina Dagnijs. “Un savu skaidrības vēsti mēs, kustības pārstāvji, nesam arī citur. Mēs apmeklējam Liepājas slimnīcas narkoloģijas nodaļu. Tā kā tajā nodaļā nav nekādas informācijas par Anonīmo alkoholiķu kustību, mūs tur reizēm uztver kā tādus sektantus un dvēseļu medniekus. Ar neuzticību un skepsi. Un es tos večus saprotu. Ja es būtu viņu vietā, rīkotos tieši tāpat. Nākotnē esam iecerējuši doties arī uz cietumiem, kur daudzi nokļuvuši tieši dzeršanas dēļ. Piemēram, man viens paziņa visu dzīvi nodzīvoja pa cietumiem. Kā iznāca brīvībā, tā drīz nonāca atpakaļ. Kad viņš iedzēra, viņu piemeklēja greizsirdības lēkmes. Dzērumā skraidīja apkārt ar dēli un uzbruka citiem. Ja nebūtu alkoholisma, būtu pavisam cita dzīve. Arī tagad daudzi nonāk ieslodzījumā tikai dzeršanas dēļ.”

Tagad Dagnija dzīves centrs un galvenā interese ir anonīmo alkoholiķu kustība. “Man tas ir kā klubiņš. Jau vairākus gadus braukāju apkārt pa Anonīmo alkoholiķu kustības pasākumiem. Naudu, ko agrāk nodzēru, tagad ieguldu braucienos. 2005. gadā es biju Toronto pasaules anonīmo alkoholiķu kustības salidojumā. Tur jutos tik aizkustināts, ka acīs parādījās saviļņojuma asaras. Toronto pilsētas vadība salidojuma dalībniekiem trīs dienas par brīvu nodrošināja sabiedrisko transportu. Katram salidojuma dalībniekam pie krūtīm bija vizītkarte ar savu numuru, un tad šķita, ka visa pilsēta ir pilna ar anonīmajiem alkoholiķiem, kas bija visāda paskata – balti, dzelteni un melni. Vairākas reizes esmu viesojies Polijas Anonīmo alkoholiķu saietos, tur tā kustība ir vēl aktīvāka nekā Latvijā. 2010. gadā biju Čikāgā Amerikas krievvalodīgo Anonīmo alkoholiķu salidojumā. Tur mani ļoti sirsnīgi sagaidīja – gluži kā tuvinieku. Kad vēlējos iekārtoties viesnīcā, mani atrunāja. Aizveda mājās un uzticēja atslēgu.” Dagnijs piebilst, ka bieži dodas uz Krievijas anonīmo alkoholiķu saietiem. “Regulāri braukāju uz Pēterburgu, nesen biju Ņižņijnovgorodā, Arhangeļskā un Kazaņā. Tagad gatavojos uz Kaļiņingradu. Bieži satiekos ar cilvēkiem, kas pēc sava sociālā statusa ir daudz pārāki par mani, tomēr izturas kā pret brāli, jo alkoholisma problēmā mēs esam vienādi.”

Kad Dagnijam reizēm uzrodas depresīvs noskaņojums, viņš sevi uzmundrina: “Esi pateicīgs par to, kas tev ir!” “Pēdējos gados šis sauklis man ir kā balzams dvēselei. Kad sev atgādinu par pateicību, tad arī saprotu, cik muļķīgi ir gausties par sīkām sadzīves problēmām. Esmu bijis tik dziļos sūdos, no kuriem daudzi nemaz nav tikuši ārā. Tāpēc esmu pateicīgs par to, kas man ir. Man nav iemesla būt neapmierinātam ar dzīvi.”