“Šodien mēs viņu mājās neņemsim" Pacienti piepilda stacionārus, kur nepietiek vietas, laika un resursu
Katrs vēlas, lai par viņu parūpējas, kad viņš jūtas slikti, vai ir saslimis. Taču, ja cilvēks turpina ārstēties, bet viņam nav neviena, kas palīdzētu atveseļoties, šo rūpi uzņemas slimnīcas darbinieki. Vienīgi šādu cilvēku ir ļoti daudz.
Stacionārā aprūpē nonāk arvien vairāk pacientu, un liela daļa šo pacientu tur atgriežas atkārtoti. Iemesli, kāpēc cilvēks stacionārā aprūpē nonāk atkārtoti, var būt dažādi – hronisko slimību progresēšana, nezināšana par pareizu medikamentu lietošanu, medikamentu nelietošana vai nespēja tos iegādāties. Šādi pacienti pārsvarā ir vecāka gadagājuma cilvēki. Daudziem no viņiem nav neviena, kas par viņiem parūpētos. Par to, kā šādi vientuļie pacienti ietekmē slimnīcas darbu, Jauns.lv pastāstīja Aldis Strēlnieks, Rīgas Austrumu klīnikās universitātes sirds un asinsvadu slimību klīnikas virsārsts.
Stacionārajā veselības aprūpē pacients saņem veselības aprūpes pakalpojumus medicīnisko aprūpi no dažādām struktūrvienībām (uzņemšanas nodaļa, laboratorija, nodaļa, kabinets u.c.). Sociālā darba stacionārajā ārstniecības iestādē mērķis ir sniegt sociālo darbinieku atbalstu veselības aprūpes iestādēs esošām personām, lai nodrošinātu sociālās aprūpes nepārtrauktību, izrakstoties no veselības aprūpes iestādes, kā arī palīdzību citu sociālo problēmu risināšanā.
Visvairāk aprūpē nonāk pacienti ar hroniskām slimībām un bieži neizārstējamām patoloģijām, dalās dakteris Strēlnieks. Tie visbiežāk ir vecāka gadagājuma cilvēki. Pacients nonāk stacionārajā aprūpē, kur par viņu tiek gādāts, un, ja plānojās ilgstoša uzturēšanās slimnīcā , pacients tiek pārvests uz zemāka līmeņa stacionāru tālākai aprūpei. Tās ir slimnīcas, kurās var turpināt šo hronisko pacientu ārstēšanu, visbiežāk tās ir rajonu slimnīcas. Ja pacienta veselības stāvoklis tiek uzskatīts par pietiekami labu, viņš tiek izrakstīts, taču tas bieži izraisa pacienta neizpratni, norāda ārsts. “Kāpēc mani atkal izraksta no slimnīcas? Es taču vēl neesmu vesels.” Bet viņš nekad vairs nebūs pilnībā vesels, jo viņa aprūpe kļūs arvien sarežģītāka, dārgāka un ilgstošāka,” skaidro ārsts.
Pārvest uz zemāka līmeņa stacionāru, bet kas notiks pēc tam?
Šādi pacienti patērē daudz slimnīcas resursu gan finansiāli, gan laika ziņā, kā arī citos aspektos. Problēma ir tā, ka šādu pacientu ir ļoti daudz. Viņu aprūpe ir visai izaicinoša, jo pietrūkst vietas un ir grūti atrast risinājumu, kur viņus pārvietot. “Tas ir tāds komplicēts jautājums, kas līdz galam nav atrisināts,” saka ārsts: “Mums akūti trūkst tāda profila stacionāru, kuros pacienti var atrasties un saņemt terapiju un aprūpi ilgstoši. Mums ir pacients, kurš šeit atrodas jau no jūlija beigām. Mēs esam sakārtojuši visu dokumentāciju un vienojušies ar mājas hospisa komandu par viņa aprūpi, taču to realizēt nav iespējams. Viņi ir tikai divatā ar sievu, kura joprojām strādā un katru dienu dodas uz darbu. Slimnīcā viņa apmeklē vīru tikai vēlu vakarā vai brīvdienās.” Pacienti, kurus var pārvest uz zemāka līmeņa stacionāriem un stacionāru galvenie ārsti, bieži uzdod jautājumu – kas notiks pēc tam? Arī pansionāti ir nākamā problēma, kurai risinājums vēl nav atrasts, skaidro ārsts.
"Palīdz" kaimiņi
Ir pacienti, kuriem, ja nav tuvinieku, kas varētu palīdzēt, palīgā nāk tuvākie kaimiņi vai attāli paziņas, taču diemžēl viņi nevar zināt, ko patiesībā otram cilvēkam vajag. Tāpat viņi nesaprot, ko nozīmē personas datu aizsardzības regulu prasības. Dakteris Strēlnieks pastāstīja, ka pie slimnīcā pēdējā gada laikā jau ceturto reizi nonāca paciente cienījamā vecumā, kurai kontakti ar tuviniekiem zuduši, jo viņi atradās ārpus Latvijas. Viņai pašai ir daudz patoloģiju, un viņa nespēj par sevi kārtīgi parūpēties. Savukārt viņai ir ļoti izpalīdzīga kaimiņiene, ar kuru viņa kopā dzīvojusi gadiem. Šī kaimiņiene aktīvi iesaistās visos pacientes aprūpes jautājumos, bet dažkārt viņa vairāk iejaucas nekā palīdz, radot problēmas. “Viņa ir gatava zvanīt gan uz “Bez Tabu”, gan rakstīt sūdzības, jo kāpēc kundzi grib pārvest uz zemāka līmeņa stacionāru, kas ir ārpus Rīgas? Kā tas var būt, ka viņu ved projām no slimnīcas?” par atgadījumu saka Strēlnieks. Slimnīcā dienā iestājās vairāk nekā 200 pacientu, un ir jāpielāgojas, lai vietas pietiktu visiem. Slimnīcās vairs nav iespējams ierasties un uzreiz iegūt vietu, kā tas bija pirms 10, 20 un pat 30 gadiem, dalās Strēlnieks. Tāpat arī dienu skaits, ko pacients pavada stacionārā, paliek aizvien īsāks.
Uz 621 pacientu ir tikai viena sociālā darbiniece
Gaiļezera slimnīcā uz 621 pacientu ir tikai viena sociālā darbiniece. Viņas darba apjoms ir milzīgs, taču alga – niecīga. Tāpēc ir grūti atrast vairāk cilvēku, kuri vēlētos veikt šo darbu, vēsta Strēlnieks: “Ārstējošais ārsts bieži vien tērē vairāk laika nevis ārstniecības procesam, bet sociālo problēmu risināšanai – kā un kur pārvest pacientu. Jā, mums ir pārvadāšanas koordinatori, kas palīdz un koordinē, taču darba apjoms ir ļoti liels.”
"Šodien mēs viņu neņemsim mājās"
Neskatoties uz to, ka slimnīcas noslogo pacienti ar hroniskām slimībām, stacionārajā aprūpē pietrūkst vietas, un pacientus nākas paturēt ilgāk, ja par viņu uz kādu brīdi nav kam parūpēties. Notiek arī tā, ka tuvinieki vienkārši atsakās slimo pacientu paņemt pie sevis mājās. “Saka: “Šodien mēs viņu neņemsim mājās. Mums ir brīvdienas. Mēs gribam aizbraukt un kaut kur atpūsties. Mēs viņu pēc nedēļas paņemsim mājās.” Ko tad darīt?” atminoties kādu situāciju, dalās dakteris Strēlnieks. Viņš piebilst, ka ir gadījumi, kad šādus pacientus uz slimnīcu atved pirms svētkiem: “Tā, lai nemaisās mājās, lai netraucē.” Dakteris Strēlnieks min, ka, ja salīdzina pēdējos 5 gadus, ir vairāki “soļi sperti uz priekšu”, lai uzlabotu situāciju. Tomēr, lai pilnībā tiktu veiktas izmaiņas, tas viss prasa lielāku resursu piesaisti un lielu uzmanību, līdz ar to nav iespējams visu tik ātri nodrošināt.
