Vai Rīgas Pilsētas attīstības departaments ir birokrātiska iestāde, kas visu bremzē? - atbild direktore Ilze Purmale

Pēdējā laikā arhitektu, būvnieku un attīstītāju vidē ir aktualizējies jautājums par Rīgas vēsturiskā centra aizsardzību, no vienas puses, un būvniecību tajā, no otras. Problemātiku vēl saasināja iebildumus raisījušais konkurss uz Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) vadītāja amatu, nomainot ilggadējo vadītāju Juri Dambi. Arhitekti ir norādījuši, ka vislielākā problēma ir birokrātija, kas meklējama nevis Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības likumā vai NKMP prasībās, bet tieši Rīgas pilsētas būvvaldē. Vai jums šāds iestādes darba novērtējums ir pārsteigums?

Nē, mēs esam pieraduši, ka pie visa tiek vainota būvvalde. Vēsturiski ir izveidojies stereotipisks priekšstats, ka mēs esam visbirokrātiskākā iestāde, kāda vien var būt, kas kavē pilsētas attīstību. Iespējams, zināma taisnība tam varēja būt pirms gadiem desmit, bet šobrīd ļoti daudz kas ir mainījies, tostarp arī mūsu uzskatos, attieksmē un darba kultūrā. Būvvaldes uzdevums ir salāgot visu ieinteresēto pušu intereses, lai sekmētu kvalitatīvu pilsētvides attīstību. Mums ir laba sadarbība ar daudziem projektētājiem un attīstītājiem, kuru balsis nav tik skaļas kā viņu neapmierinātajiem kolēģiem. Lai palīdzētu klientiem, būvvalde aktīvi izvērš pirmreizējo konsultāciju kampaņu, lai projektētāji un attīstītāji saprot, kāds ceļš ir ejams katram konkrētajam projektam. Saziņas kultūra ir jāpilnveido abām pusēm. Diemžēl nepatiesu informāciju par projektu nereti sniedz paši projektētāji. Tāpēc pēdējā laikā uz konsultācijām mēs aicinām kopā gan attīstītāju, gan projektētāju, lai pasūtītājs redz un dzird mūsu argumentus un saprot, kāpēc projekts ir iestrēdzis. Proti, ka tas nav tāpēc, ka būvvalde izvirza aizvien jaunas, nepamatotas prasības, bet gan tāpēc, ka būvprojektā nav sakārtotas elementāras lietas.

Jūs minējāt, ka būvvaldē bija problēmas pirms gadiem desmit. Taču 2019. gadā, tātad vien pirms pieciem gadiem, būvniecības uzņēmuma "Piche" valdes priekšsēdētājs Pēteris Senkāns intervijā minēja, ka strādā tikai Mārupē. Jautāts, kādēļ ne Rīgā, atbildēja, ka pārāk lielās birokrātijas dēļ. Ja Mārupes pašvaldība projektu izskata pāris nedēļās, tad Rīgā tas prasa vairākus mēnešus. Vai pa pieciem gadiem ir kas mainījies?

Jā, noteikti. Attiecībā uz prioritāriem projektiem mums ir gan tā sauktie zaļie koridori, gan zīda ceļi, kas nozīmē paātrinātu izskatīšanu.

Kāds ir vidējais projekta izskatīšanas termiņš?

Mēnesis. Ja tie ir minētie koridori, tad tā ir viena līdz divām nedēļām. Turklāt, lai procesu paātrinātu, mēs veicam nevis rakstisku, bet telefonisku saziņu, kas ir ātrāka.

Labi, tad ķersimies klāt konkrētam piemēram, kuru minēja arhitekts Pēteris Bajārs. Dzīvoklī, kurš atradās vēsturiskajā centrā esošā mājā, bija nepieciešama vienas sienas pārbūve, un būvvalde pieprasījusi ne tikai dzīvokļa, bet visas mājas mākslinieciskās inventarizācijas aktu. Piedodiet, bet tas izklausās pēc ļaunprātības no būvvaldes puses.

Jā, tas izklausās pēc ļaunprātības. Taču tā nav taisnība. Mēs konkrēto lietu pārbaudījām. Ja ēka, kurā tiek pārplānots dzīvoklis, ir kultūras piemineklis, tad ir nepieciešama fakta konstatācija par saglabājamām kultūrvēsturiskām vērtībām, piemēram, griestu vai sienu gleznojumiem, vērtīgām krāsnīm utt. Konkrētajā, Bajāra kunga gadījumā, būvvalde mākslinieciskās inventarizācijas aktu prasīja tikai konkrētajam dzīvoklim, kurā paredzēta pārbūve, bet nekādā gadījumā visai mājai. Diemžēl mūsu kolēģi, projektētāji, lai situāciju dramatizētu, mēdz to ļoti pārspīlēt, pieliekot klāt to, kā nemaz nav.

Tajā pašā laikā ne tikai projektētāji, bet arī Ekonomikas ministrija (EM) norāda, ka ir bijuši gadījumi, ka projektu saskaņojusi NKMP, bet iebildumi ir būvvaldei. Rodas jautājums, vai jums vajadzētu iebilst NKMP saskaņotam projektam?

NKMP nav hierarhiski augstāka iestāde par būvvaldi, turklāt NMKP kompetencē ir pilnīgi citas lietas, nekā skatām mēs. Būvvalde ir atbildīga par visa normatīvā regulējuma ievērošanu. NKMP raugās, lai konkrētais projekts iederas pilsētvidē, uzsvaru liekot uz kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Savukārt būvvalde līdztekus šim ņem vērā arī Rīgas pilsētas apbūves teritorijas izmantošanas saistošos noteikumus, aizsargjoslu regulējumu utt. NKMP ir pirmā projekta skaņotāja, savukārt būvvalde ir pēdējā. Bieži ir tā, ka NKMP projektu saskaņo savas kompetences ietvaros, taču mēs redzam, ka projekts neatbilst citiem normatīvajiem aktiem, kurus NKMP nemaz nav vērtējusi, jo tā nav viņu kompetence.

Piemēram, par kādām neatbilstībām ir runa?

Piemēram, apbūves augstumi, atkāpes no normatīvos noteiktās pagalma platības, atkāpe no gruntsgabala robežām, vides pieejamība, prasības par auto novietnēm. Ļoti bieži NKMP vides pieejamību skaņo kā pagaidu risinājumu, taču būvvaldei ir nepieciešams galīgais, nevis pagaidu risinājums. NKMP saskaņojums nav administratīvais akts atšķirībā no būvvaldes, kuras izdoto administratīvo aktu var apsūdzēt. Vienlaikus jāteic, ka būvvaldei ar NKMP ir ļoti laba sadarbība. Pēdējos divos gados ir bijuši tikai divi gadījumi, kad abām iestādēm ir bijuši atšķirīgi viedokļi.

Vai ir taisnība EM Būvniecības departamentam, ka viņi bieži ir snieguši atzinumu, ka būvvalde nepareizi interpretē normatīvos aktus?

Vispirms jau ministriju atzinumi ir tikai rekomendējoša rakstura, tie nav juridiski saistoši. Līdz ar to ministrijām, tostarp EM, nereti ir visai subjektīvs skatījums uz katru konkrēto situāciju. Savukārt būvvaldei ir jāvadās pēc vienlīdzības principa attiecībā uz visiem gadījumiem.

Ar noteikumu, ka šie gadījumi ir savstarpēji salīdzināmi.

Jā, protams. Nereti EM mūs iedzen pilnīgā strupceļā, jo, ja mēs ņemtu vērā viņu atzinumu konkrētajā gadījumā, mums būtu līdzīgi jārīkojas visos identiskos gadījumos.

Un kāpēc tā ir problēma?

Tāpēc, ka EM viedoklis ļoti bieži nav pamatots un nebalstās normatīvajos aktos. Taču būvvaldei vienīgā iespēja ir balstīties normatīvajos aktos. Turklāt mēs atšķirībā no EM skatāmies nevis viena gruntsgabala, bet vismaz kvartāla mērogā.

Vissvarīgākā jau ir normatīvo aktu piemērošana. Vai jums ir simtprocentīga pārliecība, ka būvvalde vienmēr korekti interpretē normatīvos aktus? Tā teikt, pēc būtības.

Es neapgalvošu, ka visos gadījumos mums ir simtprocentīga taisnība. Tādi gadījumi, ka kolēģi ir kļūdījušies un interpretācija ir bijusi greiza, ir bijuši. Bet tad mēs arī savas kļūdas ātri izlabojam un tās piefiksējam, lai būtu sava veida rokasgrāmata, kā rīkoties. Vēl jāpiebilst, ka mūsu stingrie apbūves noteikumi ir palīdzējuši Rīgai saglabāt UNESCO statusu, aizsargājot gan Vecrīgu, gan jūgendstila centru, gan koka arhitektūru. Pēdējā ļoti nepatīk attīstītājiem, kas koka ēkas uzskata par trušu būriem, kas traucē dzīvot. Taču koka ēkas ir viena no mūsu arhitektūras vērtībām. Nemaz tik daudzās galvaspilsētās nav vērojams, ka starp vairākstāvu mūra ēkām būtu iespiedusies viena neliela "kocenīte". Tas ir Rīgas šarms un unikālā iezīme.

EM Būvniecības departamenta direktore Olga Feldmane, par šo runājot, minēja piemēru ar Miera ielu, kur starp sešstāvu mājām iespiedušās pāris divstāvu ēkas. Un attīstītājiem šajā gadījumā nav ekonomiski izdevīgi šīs divstāvu mājas renovēt. Līdz ar to ir priekšlikums, ka, ja reiz šīs mazstāvu mājas atrodas starp augstāku apbūvi, tad varētu ļaut paaugstināt "mazo" māju augstumu, kas dotu pilnīgi citu ekonomisko atdevi to renovācijai. Kā jūs uz to raugāties?

Mēs saprotam šo ekonomisko atdevi. Taču šī apbūves daudzveidība, kad starp lielākām ēkām ir iespiedušās mazās "kocenītes", ir UNESCO izceltā vērtība. Mūsu apbūves noteikumi paredz, ka, ja šāda mazā koka ēka nodeg, tad tās vietā ir pieļaujama tikai tāda paša apjoma ēka. Tā ka dedzināt nav jēgas (smejas). Domāju, ka par šo apbūves noteikumu punktu, strādājot pie jaunajiem noteikumiem, būs ļoti lieli attīstītāju iebildumi. Taču mēs, ja konkrētajā gruntsgabalā ir tāda iespēja, atļaujam otrās rindas izbūvi. Tas nozīmē, ka, būvējot otrajā rindā, kas iziet uz pagalmu, mēs pieļaujam visādas atkāpes, arī augstumā. Priekšpusē paliek mazā ēka, kas ir tā mūsu unikālā vērtība, bet aiz tās esošā ēka jau var būt ar daudz lielākiem apjomiem, lai attīstītājiem būtu ekonomiskais izdevīgums. Tāds piemērs ir Valdemāra un Melngaiļa ielas kvartāls, ar kuru lepni ir paši attīstītāji.

Atjaunot vienmēr ir dārgāk, nekā būvēt no jauna. Vai ir kāds ekonomiskais "burkāns" attīstītājiem, kas vēlas godprātīgi atjaunot vēsturiskās ēkas?

Pie tā pašvaldība nopietni strādā, mums ir vairākas atbalsta programmas ēku atjaunošanai, tostarp koka ēkām, kuras mēs priviliģējam. Tāpat ir arī Nekustamā īpašuma nodokļa atlaides. Pašvaldība ir arī izveidojusi koka ēku renovācijas centru, lai popularizētu koka ēku mantojumu.

Vai jūs redzat problēmu, ka īpašniekam maksāt grausta nodokli pašlaik ir daudz izdevīgāk, nekā atjaunot ēku, jo uzreiz būtiski palielināsies nekustamā īpašuma nodoklis?

Jā, tāpēc pašvaldība ēku atjaunošanas gadījumā piešķir nodokļa atlaides. Par graustiem esam gatavi iet soli tālāk un būtiski kāpināt graustu nodokli, lai izslēgtu situāciju, ka ēkas speciāli noved līdz grausta stāvoklim, lai tās nebūtu iespējams atjaunot. Bet es gribu vēlreiz visiem negodprātīgiem īpašniekiem atgādināt: ja tiek sabrucināta neliela ēka, tās vietā iespējams uzbūvēt jaunu tikai vecās ēkas apjomā. Ne lielāku un augstāku.

Bet vai veco koka ēku atjaunošanas gadījumā, kas ir izteikti dārgi, visefektīvāk nebūtu piemērot nodokļa atbrīvojumu, piemēram, uz desmit gadiem?

Mēs to esam piedāvājuši, bet tas ir politisks lēmums. Mūsu departamentā nule kā ir sācis strādāt Kultūrvēsturiskā mantojuma birojs, kura speciālistiem ir visciešākā sadarbība ar Īpašuma un Finanšu departamentiem.

Kā vērtējat sadarbību ar projektētājiem un attīstītājiem, kāda ir to iesniegto projektu kvalitāte?

Mums ir laba sadarbība ar daudziem projektētājiem un attīstītājiem, bet projektu kvalitāte ir ļoti dažāda. Es varētu izdalīt trīs neapmierināto projektētāju grupas. Vienai ir grūti pieņemt, ka viņu izcilais projekts, kurā vērojamas atsevišķas neatbilstības normatīviem, netiek saskaņots. Otra grupa ir tā sauktie "slīpie" kolēģi, kuri ļoti labi apzinās, ka viņu projektā ir daži pārkāpumi, bet mēģina izsist cauri ar domu, ka varbūt nepamanīs. Šādu projektu izskatīšana mums aizņem ļoti daudz laika. Trešā grupa ir vissliktākā. Tie ir neizdarīgie, slinkie un ne pārāk kompetentie kolēģi, kas patiesībā kropļo visu projektēšanas tirgu. Viņi savus pakalpojumus pasūtītājam piedāvā par dempinga cenām, un ļoti daudzi pasūtītāji, kuriem nav pieredzes, uz to iekrīt. Pasūtītāji ar lielu pieredzi, kuri zina, cik liela nozīme būvniecībā ir projektam, tā, protams, nerīkojas. Ar šiem trešās grupas projektētājiem process ir ārprātīgi garš un prasa ļoti lielus resursus no mūsu puses.

Kura projektētāju grupa ir vislielākā un dominē jūsu ikdienas darbā?

Diemžēl trešā. Sliktākais ir tas, ka šis slinkais un nekompetentais projektētājs pasūtītājam stāsta, ka process aizķeras būvvaldes "nesaprātīgo" procesu dēļ.

Kas ir biežākās projektētāju pieļautās kļūdas jeb pārkāpumi?

"Slīpie" kolēģi pieļauj apzinātas kļūdas. Visbiežāk kļūdas saistītas ar būvniecības intensitātes rādītājiem: blīvums, zaļā teritorija, autostāvvietu normatīvi. Tie ir galvenie parametri, lai iekļautos pilsētvidē. Tad, protams, ir augstuma aprēķināšanas rādītāji.

Ko būvvalde dara, lai kļūtu par klientorientētu iestādi?

Mēs noteikti cenšamies tāda būt. Tās ir manas jau pieminētās konsultācijas, kas notiek obligāti kopā ar pasūtītāju. Mums ir pilsētbūvniecības padome, kurai ir arī paplašinātais sastāvs ar ārējiem ekspertiem. Arī šī padome sniedz konsultāciju, turklāt to var saņemt par pirmreizēju metu, vēl neiesniedzot projektu. Mums ir arī mentori sarežģītākiem gadījumiem, kas konsultē.