"Lai tie dzīvo savās ģerevņās!" Kaspara Aleksandra Irbes atmiņas par padomju iebraucēju kultūru Latvijā
1956. gadā Kaspars Aleksandrs Irbe ir Rīgas pilsētas Kirova rajona tautas tiesas tiesu izpildītājs. 29. janvāra rītā viņš apraksta iepriekšējā nedēļā notikušo darbavietā: “Nekautrīgi runāju. Arī Reča klātbūtnē. Patiešām tagad daudz atļaujas. Arī Rečs teica “ņehujā”. Visur dzirdami neķītrie krievu vārdi. Visi pie tiem pieraduši, un visur tie dzirdami gan no krieviem, gan latviešiem.”
Žurnāls “Latvijas Noklusētā Pagātne” turpina publicēt Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatu pierakstus, kas tapuši padomju laikos un ļauj no aculiecinieka skatu punkta paraudzīties uz tā laika notikumiem un sabiedriskajām parādībām. Šoreiz – par Latvijas rusifikāciju un iebraucēju ievazātajiem tikumiem.
“Tiem nekā slikta nevēlu, bet...”
1965. gada 19. decembrī Irbe pierakstījis savas pārdomas, kuras visprecīzāk izsaka dienasgrāmatas autora uzskatus: “Kādi laiki gan nav pārciesti – drausmie Hitlera, Staļina. Taisni brīnums kā es, neskatoties uz pārbaudījumiem, tos esmu pārcietis, jo vienmēr izrunājos, kritizēju nebūšanas. Iedomājos daudzus riskantus brīžus. It kā būtu Augstākas varas sargāts. Dzīvoju starp krieviem, kuri mani neieredz, jo nedzeru, nepiekopju neķītrības ar visādām bābām, ar tiem nedraudzējos. Tas viss dažreiz rada riebīgu sajūtu. Droši vien starp krieviem ir arī labi ļaudis, bet, ik dienas vērojot uz ielām, dzīvokļos visādus barbariskus, neķītrus, nekrietnus ļaudis, rodas pretīgs iespaids pret visiem ienācējiem, kuri tik uzbāzīgā veidā visur cenšas uzspiest savus paradumus, valodu un izplata visādas nejēdzības, demoralizē mūsu tautu, visas malas piemēslo. Tomēr labāk tā, nekā kad būtu uzvarējuši uzpūtīgie vācieši, – tad, neskatoties uz iespējamo lielo materiālo labklājību, kultūru, mūsu tautai būtu bijis beigas. Pie tam vēl šis nejēdzīgais režīms, ideoloģija. Lai gan draud arī tagad latviešiem pārtautošana, tomēr tiek atļauta arī zināma nacionāla brīvība, lai gan ne bez nepatikas. Cik vien iespējams vērot – krievi lieli nacionālisti un grib, lai visas tautas būtu to iespaidā, tie būtu galvenā valdošā tautība. To nekā nomaskēt nevar. Ja noklausās krievu sarunas vilcienā un citur, tad redzams, kā tie ienīst latviešus. Es tiem nekā slikta nevēlu, lai tie dzīvo savās ģerevņās, zemē, kā patīk, bet lai ļauj arī mums dzīvot pēc mūsu paradumiem.”
Tomēr jāpievērš uzmanība, ka secinājums “tomēr tiek atļauta arī zināma nacionāla brīvība” rakstīts laikā, kad Irbe jau ir apradis ar Hruščova atkušņa nestajām vēsmām, ļaujoties lielākai brīvdomībai arī savos pierakstos; 50. gados, kā pats vēlāk atzinis, viņš baidījies no VDK, ja nu dienasgrāmata nonāktu neīsto cilvēku rokās, tāpēc palicis daudz neuzrakstītā.
1955. gada 13. jūnijā veikts šāds ieraksts: “Kāda krievu ekskursantu grupa ņirgādamies fotografējās pie Raiņa un Aspazijas kapiem, sakāpuši uz pieminekļa veidojumiem. Pēc tam fotografējās kādi tipiski barbariska izskata prasti krievi savos raksturīgajos apģērbos. Vīriešiem mazas žokeja cepurītes, bābai liels biezs vilnas lakats ap galvu u.t.t. [..] Tāpat tie bariem iebrūk Brāļu kapos, kur, saceldami skaļu troksni, kāpj uz altāriem, pieminekļu veidojumiem un ņirgādamies fotografējas. Rodas tik riebīgs iespaids par tiem, ka sašutums nav apvaldāms.” Tomēr viņš joprojām dienasgrāmatas ierakstos vārdu "krievi" bieži mēdz saīsināt vai arī aizstāt ar citiem vārdiem, kas, iespējams, vēl emocionālāk pauž Irbes attieksmi pret iebraucējiem.
Visu materiālu par Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatu lasi žurnāla “Latvijas Noklusētā Pagātne” jaunajā numurā. Vēl tajā atradīsi stāstu par Eduarda Pāvula kinolomām, diviem brāļiem, kuri 1949. gada martā izlēca no deportējamo vagona, par Valentīnas Freimanes un Valta Grēviņa mīlestību, Trīskārtīgā odekolona pretrunīgo vēsturi un daudz ko citu.
