Kāds bija Pēteris Radziņš? Viens no talantīgākajiem latviešu karavīriem

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

“Lielākais ieguvums no Meierovica brauciena uz Varšavu bija pulkveža Radziņa atvešana. Mūsu sabiedrības lielākā daļa vēl nav tagad skaidrībā, ka ar šo ģeniālo karavīru un cilvēku bija atvesta arī mūsu galīgā uzvara kā pār bermontiešiem, tā pār komunistiem. Radziņš 1919. gada oktobra nogalē stājās pie virspavēlnieka štāba priekšnieka uzdevuma un veica to tik patstāvīgi un neatkarīgi, ka šī iemesla dēļ sākumā štāba virsnieki viņu dēvēja par latviešu Lūdendorfu (Erihs Lūdendorfs bija vācu ģenerālis Pirmā pasaules kara laikā un politiķis Veimāras Republikas laikā. Kopš 1916. gada kopā ar Paulu fon Hindenburgu faktiski vadīja vācu karaspēka ģenerālštābu). Šī piedēvēšana gan kā radusies, tā nemanot un ātri izzuda, jo kļuva skaidrs, ka šis vīrs nav nekam piekārtojams. Drīz vien karavīri apzinājās, ka te darīšana ar lielāko militāro talantu, kāds mums blakus kaujiniekam Briedim bijis un diezin vai kādreiz vēl būs. Mūsu politiskās intrigas saēda šo vīru, iekams vēl mūsu armija no viņa guvusi visu, ko tā varēja gūt. Kas zina, vai mūsu vēsture būtu gluži tāda pati, ja nebūtu nejēdzīgi gājuši bojā Meierovics un Radziņš. Viņu liktenis bija kas līdzīgs Kalpaka liktenim,” tā par izcilo latviešu militāro darbinieku ģenerāli Pēteri Radziņu savās atmiņās rakstīja pulkvedis Aleksandrs Plensners.

Īpašs karavīrs

Pēteris Radziņš bija īpašs karavīrs un īpašs virsnieks. Piedalījies vairākos karos, viens no visizglītotākajiem latviešu tautības virsniekiem Krievijas impērijas armijā, neatkarīgajā Latvijā vadījis mūsu valsts jaunizveidotos bruņotos spēkus smagajās kaujās par brīvību, plānojis un vadījis bermontiešu sakaušanu un Latgales atbrīvošanu no lieliniekiem. “Tā ir bijusi sevišķa laime Latvijas armijai, ka bermontiādes laikā tā ieguva tik apdāvinātu vadoni kā Pēteris Radziņš armijas virspavēlnieka štāba priekšnieka amatā. Kā ģenerāļa Baloža tuvākais palīgs un padomnieks Radziņš tad arī bija Latvijas atbrīvošanās cīņu operatīvais vadītājs līdz miera noslēgšanai,” savulaik teicis publicists Žanis Unāms.

Taču bez militārajiem talantiem Radziņš bija arī ar asu prātu un lieliskām literāta dāvanām apveltīts analītiķis, publicists un sabiedriski aktīvs dzīves vērotājs, kam nebija vienaldzīgas ne militārās domas jaunākās vēsmas, ne starptautiskās situācijas dažādi samezglojumi, ne jaunās Latvijas valsts sabiedriski politiskās aktivitātes. Par šīm tēmām, kā arī par daudz ko citu viņš daudz rakstīja tālaika presē. Ne visiem viņa rakstītais patika, ne visiem bija pieņemama viņa tiešā karavīra runa un politiskie uzskati – viņam dažreiz pārmeta to, ka ģenerālis kā militārpersona iejaucas politiskajos procesos, kā arī labējus politiskos uzskatus. Arī šodien, raugoties ar tagadējām zināšanām par tālaika notikumiem, ne visam viņa teiktajam var piekrist, taču noliegt viņa devumu neviens nevar. Piemēram, joprojām Latvijas vēstures pētniecībā par hrestomātisku jāuzskata viņa darbs par Latvijas armijas cīņām pret Bermonta karaspēku un Latgales atbrīvošanu – tas ir detalizēts, rūpīgi izstrādāts šo kauju apraksts, bez kura šā vēstures perioda pētniecība nav iedomājama.

Pēteris Radziņš dzimis 1880. gada 2. maijā Lugažu pagasta Jaunvīndedzēs lauksaimnieka ģimenē. Mācījies Lugažu draudzes skolā, Valkas pilsētas skolā un Nelsona reālskolā Valkā. Pēc tam viņš izšķīrās iegūt virsnieka profesiju, cenšoties iestāties Krievijas impērijas bruņotajos spēkos. Pirmais mēģinājums kļūt par krievu imperatora rekrūti neizdevās, jo 16 gadu veco jaunekli armijā neuzņēma nepilngadības dēļ. Pēc divu gadu ilgas zināšanu apguves mājās, vienlaikus strādājot tēva saimniecībā, viņš devās uz Pleskavu, kur kadetu korpusā nokārtoja brīvprātīgā pārbaudījumu un 1898. gadā iestājās krievu armijas 112. Urālu kājnieku pulkā Kauņā, bet pēc gada – Viļņas junkurskolā. Izlaidis vienu gadu disciplinārā soda dēļ, Radziņš Viļņas junkurskolu pabeidza ar izcilību 1901. gadā. Sekoja dienests 24. Simbirskas kājnieku pulkā Lomžā (tagad Polijas teritorijā). 1904. gada beigās sākās karš ar Japānu, un podporučika dienesta pakāpē esošais Radziņš 1905. gada janvārī kā brīvprātīgais devās uz Tālajiem Austrumiem, bet martā tika ieskaitīts 10. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā rotas komandiera amatā. Drīz viņš guva pirmās ugunskristības, piedaloties kaujās pie Sipingajas. Septembrī viņu paaugstināja par poručiku. Karš beidzās ar Krievijas sakāvi, bet Radziņš 1906. gada maijā atgriezās savā pulkā Lomžā.

Jaunais poručiks kara laikā bija izcēlies ar labu dienestu, un 1907. gada oktobrī viņš tika komandēts kārtot iestājeksāmenus Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā – pašā prestižākajā Krievijas augstākajā militārajā mācību iestādē, kurā vidēji tika uzņemts tikai viens no trīsdesmit kandidātiem. Radziņš spīdoši izturēja abu pakāpju pārbaudījumus (kara apgabala štābā un pašā akadēmijā). Mācību laikā viņu paaugstināja štābkapteiņa dienesta pakāpē. 1910. gadā viņš beidza akadēmiju, aizstāvot diplomdarbu Rezerves loma augstākās priekšniecības rokās. Darbu atzina par izcilu. Sekoja paaugstinājums kapteiņa pakāpē.

1910. gada jūnijā Radziņu nosūtīja dienestā uz Varšavas kara apgabala štābu. Sekoja komandējums uz 6. kājnieku divīzijas štābu, pēc tam dienests 32. Kremenčugas kājnieku pulkā Varšavā, lai iegūtu komandēšanas cenzu. To ieguvis, viņš kā Ģenerālštāba virsnieks tika nozīmēts par 38. divīzijas štāba priekšnieku.

Polijā un Ukrainā             

1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, un Polijas teritorijā dislocētās karaspēka daļas tajā iesaistījās praktiski jau no pirmās dienas. Radziņu steigšus komandēja uz 38. divīzijas štābu. Divīzija piedalījās kaujās pie Ravkas, Lodzas, Mlavas, arī Radziņš personīgi bija šo kauju dalībnieks. Par parādīto varonību viņš saņēma vairākus Krievijas impērijas apbalvojumus – Sv. Jura, Sv. Staņislava un Sv. Annas ordeņus.

1915. gada maijā Radziņu iecēla par Novogeorgijevas (Modļinas) cietokšņa štāba vecāko adjutantu. Drīz pēc tam cietoksni ielenca vācu karaspēks, jūlijā un augustā pie tā norisinājās smagas kaujas. Augusta sākumā, kad ienaidnieks jau bija ieņēmis cietokšņa ziemeļu fortus, Radziņš kopā ar dažiem karavīriem ar lidmašīnu atstāja cietoksni un ieradās Belostokā. Vēlāk viņš pildīja Rietumu frontes štāba sevišķo uzdevumu virsnieka pienākumus, bija 8. Sibīrijas strēlnieku divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītājs. Piedalījās kaujās tagadējās Baltkrievijas teritorijā Baranoviču rajonā. 1916. gada augustā kā 61. kājnieku divīzijas štāba priekšnieks pārcēlās uz Rumānijas fronti, kur Radziņš sagaidīja 1917. gada revolūcijas notikumus.

Jūlijā jau revolūcijas haosa pārņemtajā armijā Radziņu paaugstināja par pulkvedi. Pēc lielinieku oktobra apvērsuma Rumānijas frontē saglabājās vismaz kaut kādas disciplīnas pazīmes (citās frontēs karaspēks faktiski bija izjucis), tādēļ 61. divīzijas štāba priekšniekam, kurš atbildēja arī par operatīvo situāciju reģionā, izdevās saglabāt kārtību šajās Besarābijā izvietotajās vienībās. Tikai 1918. gada februārī, kad no Odesas sākās lielinieku uzbrukums, Radziņš izformēja sev pakļautās divīzijas un pats devās uz Rumāniju.

Sekoja gads neskaidrības un nenoteiktības. Radziņš kopā ar daudziem citiem bijušās Krievijas armijas virsniekiem 1918. gada sākumā iestājās Vācijas militāri un politiski atbalstītajā jaunizveidotajā Ukrainas Centrālās Radas hetmaņa Skoropadska karaspēkā, kļūstot par Ģenerālštāba organizācijas un apmācības daļas priekšnieku. Vēlāk, pēc Skoropadska gāšanas, Radziņš kļuva par Ukrainas Tautas Republikas armijas Ģenerālštāba priekšnieka palīgu. Pēc tam, kad Ukrainas Tautas Republikas armija 1919. gadā tika sakauta, viņš apmetās Varšavā un sāka domāt par atgriešanos dzimtenē.

Atgriešanās dzimtenē

Pētera Radziņa atgriešanās Latvijā laika ziņā sakrita ar Bermonta uzbrukumu Rīgai. 1919. gada 25. oktobrī Radziņš ieradās Rīgā un jau nākamajā dienā devās vizītē pie Latvijas armijas virspavēlnieka pulkveža Jāņa Baloža. Balodis vēlāk atcerējās, ka virspavēlnieka štābā ieradies enerģiska un inteliģenta izskata kungs un stādījies priekšā – pulkvedis Radziņš. Ar Balodi viņi bija pazīstami kopš dienesta Kauņas garnizonā. Tikai pēc ilgas pierunāšanas Radziņš piekrita kļūt par Latvijas armijas štāba priekšnieku – viņš centās aizbildināties ar situācijas nepārzināšanu. 27. oktobrī viņu iecēla par Virspavēlnieka štāba priekšnieku, un pulkvedis nekavējoties ķērās klāt pie armijas operatīvās vadības. Viņš, būdams politiskos uzskatos konservatīvs virsnieks, bija spiests cieši sadarboties ar politiski kreisi noskaņoto štāba operatīvās daļas priekšnieku pulkvedi leitnantu Voldemāru Ozolu. Tieši šo divu virsnieku izstrādātais ienaidnieka atsviešanas plāns no Rīgas tika realizēts 3.–11. novembra uzbrukuma laikā un vainagojās ar Bermonta armijas padzīšanu no Rīgas, kā arī tālāku vajāšanu visā Latvijas teritorijā.

“Radziņš bija viens no spējīgākajiem cara armijas ģenerālštāba virsniekiem un pie visiem jautājumiem piegāja ar lielu nopietnību un iedziļināšanos. Mums bija liels ieguvums, ka operāciju stratēģiskā vadība nokļuva drošās un piedzīvojušās rokās. Viņš uzsāka darbu ar stingri noteiktu mērķi. Ar savu mierīgo, dziļo un īpatnējo pieeju jautājumiem viņš ieguva cieņu un uzticību. Karavīri juta, ka viņus vada autoritāte, un atguva ticību uzvarai,” tā par Radziņu Bermontiādes laikā rakstīja Aleksandrs Indriksons.

Nākamais armijas uzdevums bija atbrīvot Latgali no lieliniekiem. Tieši Radziņš aizstāvēja uzskatu, ka Latgali vajag atbrīvot ar militāru spēku pēc iespējas ātrāk. Tamdēļ tika meklēti potenciālie sabiedrotie. Lietuviešu armija kā sabiedrotie netika izskatīti Lietuvas politiskās vadības pārmērīgo teritoriālo prasību dēļ, savukārt Polijas un Latvijas ārpolitiskās un militārās nostādnes sakrita. 1919. gada 30. decembrī Balodis un Radziņš no vienas puses un Polijas militārais pārstāvis no otras parakstīja abu valstu virspavēlniecību līgumu par kopīgu uzbrukumu Latgalē.

Uzbrukums, kura operatīvo plānu attiecībā uz latviešu daļām bija izstrādājis Pēteris Radziņš, sākās 1920. gada 3. janvārī un noslēdzās ar Latgales atbrīvošanu februāra sākumā. Miera līgums ar Padomju Krieviju tika noslēgts 11. augustā, un līdz tam Radziņš turpināja operatīvajā ziņā vadīt armiju, kura bija iesaistīta vietēja rakstura sadursmēs ar Sarkano armiju. Par kaujas nopelniem viņu jau februārī paaugstināja par ģenerāli.

Armijai nevajadzīgais

1920. gada oktobrī Radziņu atvaļināja no armijas, kā oficiālo iemeslu minot – pēc paša vēlēšanās. Patiesais iemesls atvaļināšanai bija tā dēvētā vrangeliāde. Proti, Latvijā esošie krievu baltgvardu virsnieki bija nelegāli organizējušies, lai pārietu ģenerāļa Vrangeļa dienestā Krievijas dienvidos vai Savinkova rīcībā Polijā. Nekādu īpašu seku kustībai nebija, Latvijas valdība par to nezināja, taču Satversmes sapulces sociāldemokrātu frakcijai izdevās panākt Radziņa atkāpšanos. Ģenerālis tiešām bija informēts par šo vervēšanu, taču bija uz to pievēris acis.

Pēc atvaļināšanas Radziņš nodarbojās ar militāro publicistiku. Tapa darbs Latvijas atbrīvošanas karš, mācību grāmatas Stratēģiskās problēmas pēc pasaules kara piedzīvojumiem, Rezerves daļu daudzums un sastāvs un citas. Viņš bija arī lektors Kara skolā un virsnieku kursos.

Radziņš bija arī to karavīru skaitā, kuriem 1920. gada augustā tika piešķirta Lāčplēša Kara ordeņa III šķira – ar simbolisko Nr. 1. Vēlāk ģenerālis tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa II šķiru, Triju Zvaigžņu ordeņa I šķiru, Igaunijas Brīvības krustu, Polijas ordeni Virtuti Militari, citu valstu augstākajiem militārajiem apbalvojumiem.

1924. gadā februārī viņš atkal tika ieskaitīts dienestā kā armijas komandieris. Apzinoties modernā kara prasības, īpašu vērību Radziņš pievērsa Latvijas armijas tehnisko vienību modernizēšanai. 1925. gadā viņš sāka kara aviācijas attīstības programmu, lai palielinātu kaujas lidmašīnu skaitu līdz simtam, taču tā dažādu apstākļu dēļ netika realizēta. Radziņš palika amatā līdz 1928. gada aprīlim, kad atkal pēc paša vēlēšanās tika atvaļināts no armijas. Iemesls šoreiz bija sociāldemokrātu izraisītais skandāls par armijas komandiera štāba operatīvās daļas virsleitnanta Ikšes darbību. 1927. gada rudenī Ikše kopā ar citiem virsniekiem bija izplatījis baumas par to, ka Radziņš un daži citi ģenerāļi gatavojot valsts apvērsumu, cenšoties nepieļaut Latvijas un PSRS tirdzniecības līguma noslēgšanu. Tās bija pilnīgas muļķības, un šo baumu dēļ Ikši atvaļināja no armijas, taču kreisie politiskie spēki apvainoja Radziņu reakcionāros uzskatos un līdzīgas pārliecības virsnieku pulcēšanu štābā.

Sarūgtinātais ģenerālis aizgāja no armijas. Viņa uzskati patiešām bija nacionāli un politiski labēji. Vēsturnieks Edgars Andersons to skaidroja ar ģenerāļa nespēju samierināties ar demokrātijas īpatnībām, attiecinot atsevišķus trūkumus uz demokrātiju kopumā. Vēl agrāk, 1922. gadā, Radziņš bija saistījies ar galēji labējo organizāciju Latvijas Nacionālais klubs, kļūstot par goda virsaiti. Oficiāli nevienā politiskā organizācijā iestāties viņš nevarēja, un, 1924. gadā, atgriežoties dienestā, viņš no kluba izstājās sakarā ar aizliegumu karavīriem sastāvēt politiskajās organizācijās. Starp citu, tieši Radziņš bija iniciators aizliegumam militārpersonām piedalīties politiskajās organizācijās, jo uzskatīja, ka politikas iejaukšanās armijas dzīvē var beigties ar armijas un valdības konfrontāciju.

Pēc atbrīvošanas no amata Radziņš tika iecelts par Virsnieku akadēmisko kursu priekšnieku. 1930. gada 7. oktobrī ģenerālis nomira ar sirdstrieku savā dzīvoklī Kr. Valdemāra ielā. Apglabāts Brāļu kapos.