Mārtiņš Kuplais: ja mēs nebūtu nodibinājuši Brīvdabas muzeju, mēs būtu izkrituši no Ziemeļaustrumeiropas kultūras telpas
Mārtiņš Kuplais muzejā ir autoritāte, teic vīrs kā ozols, strādnieks, kurš vienai no Kurzemes sētām Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā atjauno etnogrāfisko žogu. Un pēc cieņas, kuru jūt strādnieka runā, skaidri redzams, ka autoritāti viņš domā ar lielo burtu.
Dr. hist. Mārtiņš Kuplais vienā no vecākajiem Eiropas brīvdabas muzejiem – Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā – ir direktora vietnieks un galvenais krājuma glabātājs. Te viņš ir pavadījis gandrīz visu savu darba mūžu – 56 gadus. Smaidot un ne mirkli neminstinoties, viņš nosauc precīzu datumu, kopš 1968. gada 2. janvāra.
Ko mēs būtu zaudējuši, ja 1924. gadā nenodibinātu Brīvdabas muzeju?
Mēs būtu izkrituši no Ziemeļaustrumeiropas kultūras telpas. Mēs nebūtu cienīgi atrasties vienā saimē ar zviedriem, norvēģiem, somiem, poļiem, vāciešiem, ja mums nebūtu sava Brīvdabas muzeja.
Vai Brīvdabas muzejs valstij ir arī statusa un pašapliecināšanās zīme, kas parāda nācijas briedumu?
Jā, protams! Civilizācija attīstās pa posmiem, ja viduslaikos rakstīt mācēja tikai mūki, tad pienāca laiks, kad rakstīt mācēja visi… Un tad pienāk laiks, kad sabiedrība, kas veido tautu, sāk apzināties savu identitāti, savas saknes un cenšas darīt visu, lai šo identitāti ne tikai noturētu, bet arī stiprinātu.
Ziemeļvalstīs viens no iemesliem, kāpēc radās brīvdabas muzeji, bija, lai tie būtu pieejami ne tikai elitārajai sabiedrībai, kas saprot augsto mākslu, ir to studējusi, spēj analizēt, novērtēt, debatēt par mākslas izpausmēm, kuras lielāko cilvēku daļu nenodarbina. Brīvdabas muzejus ierīkoja ar samērā vienkāršām lietām, kas katram cilvēkam atgādina viņa dzimtas pagātni. Tomēr šī vienkāršā pagātne ir jāpieņem arī sabiedrības elitārajai daļai, lai arī viņi iegriežas brīvdabas muzejos un atrod kaut ko, kas stiprina viņu piederību etnosam.
Latvijā uz muzeju atbrauc, piemēram, viena latgaliete, un viņa ir sajūsmā, ka te ir krucifikss un priekšmeti, kādi ir bijuši viņas vecāku mājā. Tāpat atbrauc cilvēks, kurš nekad nav dzīvojis laukos vai mazpilsētā, un viņš iegūst mazliet idealizētu priekšstatu par to, kā viņa senči ir dzīvojuši.
Kas ir Brīvdabas muzeja īpašā vērtība?
Mūsu nācija ir veidojusies no divām daļām – baltiem un somugriem –, un es negribu teikt, ka tie ir latvieši, tie ir somugri. Ja apskatām mūsu materiālās kultūras pieminekļus, tad esam nesalīdzināmi bagātāka valsts par Igauniju un Lietuvu. Mums ir ļoti daudzveidīga materiālā kultūra.
Ja runājam par celtniecību, tad visa Vidzeme – tā ir dzīvošana rijās vai dzīvojamās rijās. Taču, kad pārceļamies pāri Daugavai, mēs nonākam Zemgales un Kurzemes lielsaimnieku mājās, kādu nekur, piemēram, Igaunijā, nav. Ja apskatāmies pūra lādes, tad Vidzemei tās ir pavisam citādas nekā Kurzemei. Un Latgalē atkal ir savi kultūras elementi.
Mūsu muzeja efekts ir daudzveidībā. Protams, ir jāprot un jābūt iespējai to saskatīt. Diemžēl mūsu Brīvdabas muzejs ir tik liels, ka lielākā daļa cilvēku iebāž degunu vienā mājā, otrā, un viņiem šķiet, ka visu ir redzējuši. Mēs cenšamies pasniegt šo daudzveidību visā krāšņumā. Muzeja ceļvedī tas viss ir izklāstīts.
Kas ir Brīvdabas muzeja parastais vidusmēra apmeklētājs? Cik daudz viņi nāk?
Grūti pateikt. Ar latviešiem ir savādi, viņiem mūsdienās vajag kādu pievilkšanas pasākumu. Gadatirgū 10, 15 vai 20 tūkstoši apmeklētāju divās dienās, tas ir normāli. Arī citos pasākumos jūtam sabiedrības atbalstu. Ārzemju tūristu skaits gan pēdējos gados ir samazinājies, bet tas ir saistīts ar starptautisko situāciju.
Taču interesanta ir dažādu nāciju cilvēku attieksme, kā viņi apskata muzeju. Piemēram, ja no rīta pie muzeja vārtiem mēs būtu satikuši kādu Dienvidaustrumāzijas pārstāvi, vizuāli nevaram pateikt, vai viņš ir ķīnietis, dienvidkorejietis vai japānis, un pēc stundas mēs aizietu uz muzeja viņu galu, tad noteikti satiktu šo cilvēku, kurš mērķtiecīgi ar muzeja plānu rokās iet un visu apskata – ja viņš ir izlēmis muzejam ziedot vienu dienu, tad viņš to darīs. Atšķirībā no tā sauktajām organizētajām grupām, kurām ir stunda laika, lai atnāktu līdz baznīcai un Kurzemes sētai muzeja takas sākumā, un tad jau viņiem jājož atpakaļ. Viņi iegūst tikai priekšstatu par to, ka ir tāds Brīvdabas muzejs, taču visu daudzveidību viņi nedabū redzēt.
Visu interviju ar Mārtiņu Kuplo lasi žurnāla "Latvijas Noklusētā Pagātne" jaunajā numurā. Vēl tajā atradīsi stāstu par Ulda Pūcīša kinolomām, Pirmā pasaules kara sākumu Latvijā, Liepājas Romeo un Džuljetas traģisko mīlestību, piecdesmito gadu ēšanas paradumiem un daudz ko citu.
