Noklusētā pagātne: gaisa pirāti no Latvijas

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

Komunistu masu mediji par lidmašīnu nolaupīšanas gadījumiem lielākoties klusēja, tādēļ precīzu statistiku par gaisa pirātismu iegūt ir grūti vēl šobaltdien. Taču droši var teikt, ka nolaupīšanas gadījumu skaits sniedzās desmitos. Īpaši populāra gaisakuģu sagrābšana kļuva astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad padomju valstī brīvības it kā kļuva mazliet vairāk, taču ceļš uz ārzemēm tik un tā palika slēgts.

Ģeogrāfisko īpatnību dēļ padomju impērijā bija divi reģioni, kur lidaparātu nolaupīšana bija īpaši populāra – Aizkaukāzs un Baltijas republikas plus Ļeņingrada. No pirmā teju vai ar roku bija aizsniedzama Turcija, bet no otrā – Skandināvijas valstis. Tādēļ gaisa pirātisma vēsturē baltieši savu vārdu ir ierakstījuši diezgan lieliem burtiem.

Ar kukuruzņiku uz Zviedriju

Uz raibu raibā lidmašīnu nolaupītāju fona mūsējiem izdevās izcelties kaut vai ar visai oriģinālu pieeju lietai – citviet nolaupīja pasažieru lainerus, bet Latvijā vismaz divas reizes uzņēmīgi ļaudis tika pāri robežai ar mazāka izmēra lidaparātiem. Proti, lauku miglošanai izmantotajiem divplākšņiem An-2 jeb kukuruzņikiem. Cik zināms, pirmais līdz šādam gājienam 1980. gadā aizdomājās lauksaimniecības aviovienības lidotājs, uzvārdā Vanags. Tā vietā, lai bērtu minerālmēslojumu uz Jelgavas apkaimes laukiem, viņš uzņēma kursu ziemeļu virzienā, pļaujošā lidojumā tika pāri robežai un nosēdās Zviedrijai piederošajā Gotlandes salā, kur pieprasīja politisko patvērumu. Padomju puse zviedriem paģērēja atdot gan pārbēdzēju, gan lidmašīnu, taču atpakaļ dabūja tikai pēdējo.

Septiņus gadus vēlāk Vanaga pēdās sekoja Magadanā dzimušais un savulaik mazajā aviācijā strādājušais Romans Svistunovs, kurš arī devās uz Gotlandi, tikai šoreiz no Saldus aerodroma. Tur viņš lidmašīnu An-2 vienkārši nozaga – sargs pat esot bēglim nopakaļ šāvis ar karabīni. Finišs gan Svistunovam neizdevās tik veiksmīgs kā priekštecim, jo nācās nosēsties ūdenī kādu kilometru no Gotlandes krastiem. Arī šajā gadījumā zviedri atteicās bēgli izdot Padomju Savienībai, tiesa, skata pēc viņam piesprieda nosacītu sodu par nelikumīgu robežas šķērsošanu. Padomju Latvijas prese pēc tam rakstīja, ka Magadanā dzimušais Svistunovs uz ārzemēm esot aizbēdzis nesamaksātu parādu dēļ – kopsummā it kā 10 000 rubļu.

Lauku aviatori bija veiksmīgākie, taču ne pirmie kukuruzņiku nolaupītāji. Desmit gadus pirms Vanaga līdzīga ideja radās vairākiem Rīgā un Ļeņingradā dzīvojošiem ebrejiem, kuriem legālā ceļā nebija izdevies emigrēt uz Izraēlu. Viņu vidū bija bijušais kara lidotājs Marks Dimšics, tādēļ domubiedru grupa nolēma Ļeņingradā nolaupīt kukuruzņiku, kas veica vietējos reisus, un aizlidot uz Zviedriju. Iegāza bēgļus konspirācijas trūkums, jo kāds no 16 sazvērniekiem bija kaut kur izpļāpājies, tādēļ informācija nāca ausīs čekistiem, kuri visus arestēja jau lidlaukā. Dimšicam un viņa tuvākajam palīgam Eduardam Kuzņecovam piesprieda nāvessodu, ko pēc tam aizstāja ar 15 gadu ieslodzījuma, ilgus cietumsodus saņēma arī pārējie neveiksmīgās bēgšanas dalībnieki.

Lietuviešu bēgšana

Vieni no pirmajiem, kam nosacīti veiksmīgi izdevās ar nolaupītu pasažieru lidmašīnu pamest Padomju Savienību, bija divi lietuvieši – tēvs un dēls Brazinski. Kaut gan parasti padomju prese par mēģinājumiem bēgt no PSRS neko nerakstīja, Brazinsku gadījums bija tik skaļš (arī starptautiskā mērogā) un asiņains, ka to noklusēt nevarēja.

1970. gada 15. oktobrī Pranass Brazinsks kopā ar 15 gadus veco dēlu Aļģirdu iekāpa lidmašīnā An-24, kas veica reisu no vienas Gruzijas PSR pilsētas uz otru – no Batumi uz Suhumi. Vēlāk padomju avīzes Pranasu attēloja kā rūdītu recidīvistu, kurš jau bija sēdējis cietumā, taču nepieminēja, par ko tieši, radot iespaidu, ka gan jau par slepkavību vai laupīšanu. Patiesībā gan viņš bija iesēdināts par saimnieciskiem noziegumiem, jo kā veikala pārzinis bija spekulējis ar deficītām precēm.

Iznācis no cietuma, Pranass nolēma kopā ar dēlu pamest PSRS un šim nolūkam devās uz Gruziju. Plāns bija vienkāršs – pēc pacelšanās gaisā izvilkt no somas līdzi paņemto pistoli, bisi ar apzāģētu stobru un pāris granātas un pieprasīt, lai piloti maina kursu un lido uz netālo Turciju. Taču jau pašā sākumā viss aizgāja šķērsām, jo, kad desmit minūtes pēc pacelšanās gaisā Pranass ar ieroci rokās devās uz pilotu kabīni, ceļā viņš uzdūrās 19 gadus vecajai stjuartei Nadeždai Kurčenko, kura vai nu tiešām mēģināja lietuvietim izsist no rokām šaujamo, vai arī pēdējam tā tikai likās. Lai kā arī būtu, Brazinsks izšāva un trāpīja stjuartei tieši krūtīs. Bet pēc tam ielauzās pilotu kabīnē un iesita ar bises laidi vienam no lidotājiem pa galvu. Tālāk sākās pilnīgs juceklis, jo lidmašīnas komandieris sagāza lidmašīnu sānis cerībā, ka negaidītā manevra laikā uzbrucējs zaudēs līdzsvaru. Tā arī notika, taču Pranass paspēja divreiz izšaut un trāpīt lidmašīnas komandierim mugurā, bet pēc tam nākamās divas lodes tika stūrmanim. Pēc tam ievainotajiem apkalpes locekļiem neatlika nekas cits kā pakļauties Brazinsku prasībām un uzņemt kursu uz Turciju.

Padomju varas iestādes, saņēmušas ziņu par gaisa kuģa sagrābšanu, pirmajā mirklī bija noskaņotas tikpat kareivīgi kā Brazinski. Militāristi pat sāka izstrādāt plānu desantoperācijai Turcijas lidlaukā, kur plānoja nolaisties nolaupītāji. Tomēr pēdējā brīdī operāciju apturēja, saprotot, kādu skandālu izraisītu padomju karavīru desantēšanās NATO dalībvalsts aerodromā, lai arī ar tik cēlu mērķi kā ķīlnieku atbrīvošana.

Tā nu An-24 nolaidās Turcijā, kur abi lietuvieši padevās policijai. Ķīlnieki tika atbrīvoti un nogādāti atpakaļ dzimtenē, savukārt Brazinski pieprasīja politisko patvērumu, ko, neraugoties uz PSRS protestiem, arī saņēma. Pēc tam abi lietuvieši apmetās uz dzīvi ASV, kur klusi dzīvoja nākamos 30 gadus, līdz 2000. gadā Brazinsku vārds atkal parādījās presē. Un atkal saistībā ar vardarbību – ģimenes strīda laikā Aļģirds bija nogalinājis tēvu.

Drošības pasākumi

Kaut gan Brazinski nebija vienīgie, kas mēģināja nolaupīt lidmašīnu, lai tiktu prom no padomju valsts (nākamais incidents, tiesa, neveiksmīgs, notika jau divas nedēļas pēc lietuviešu bēgšanas), par viņu sekotājiem avīzes nerakstīja – lai arī citiem nerastos vēlme rīkoties līdzīgi. Turklāt, lai cīnītos ar lidmašīnu nolaupītājiem, tika izveidotas pirmās specvienības, kuru uzdevums bija cīņa pret gaisa pirātismu. Gandrīz katru lielu aviolaineri pavadīja civilā tērpts bruņots milicijas darbinieks, dienesta pistoles izsniedza arī pilotiem. Par šiem pasākumiem gan varbūt labāk būtu bijis ziņot presē, lai pabiedētu potenciālos lidmašīnu nolaupītājus un liktu tiem septiņreiz padomāt, pirms mēģināt kaut ko tādu darīt. Jo 1972. gadā reisa Maskava–Čita laineri sagrāba kāds Tengizs Rzajevs, kurš tiešām aktivizēja līdzi paņemto spridzekli, kad viņu aizturēšanas mēģinājuma laikā sašāva lidmašīnā esošais milicis. Iznākumā lidmašīna nogāzās un visi 80 tajā esošie cilvēki gāja bojā.

Kā jau teikts, padomju prese par šādiem gadījumiem neziņoja, tādēļ uz lidostām devās arvien jauni gaisa kuģu nolaupītāji. Reizēm jauni vārda vistiešākajā nozīmē – kā četri Maskavas automehāniķu tehnikuma audzēkņi, kuri 1973. gadā sadomāja sagrābt lidmašīnu, lai nokļūtu Amerikā. Mērķi viņiem bija cēli, piemēram, viens no grupas dalībniekiem gribēja Amerikā nonākt, lai palīdzētu indiāņiem cīņā par viņu tiesībām. Kaut kur sadabūjuši pāris bises un apzāģējuši tām stobrus, jaunieši nopirka biļetes uz reisu Maskava–Brjanska. Īsi pirms nolaišanās viņi izvilka ieročus un centās ielauzties kabīnē. Kad no tās iznāca dusmīgs bortinženieris un mēģināja vienam no jaunajiem pirātiem atņemt ieroci, atskanēja šāviens un lidotājs saņēma lodi vēderā. Vispārējā juceklī sašāva arī vienu pasažieri. Kad puikām beidzot izdevās ielauzties pilotu kabīnē, viņi izvirzīja savas prasības – pusotru miljonu dolāru un brīvu ceļu uz ārzemēm! Brjanskas atbildīgās iestādes uz šo prasību atbildēja īsi: "Jūs tiešām domājat, ka Brjanskas krājkasē glabājas dolāri?! Lidojiet vien atpakaļ uz Maskavu un prasiet dolārus maskaviešiem!" Jaunie teroristi tā arī darīja, Maskavai pieprasot dolārus, lidmašīnas uzpildīšanu ar degvielu un pēc tam gaisa koridoru uz kādu no Skandināvijas valstīm. Varas iestādes arī apsolīja Maskavas Vnukovas lidostā iedot pusi summas apmaiņā pret daļu ķīlnieku, otru pusi Ļeņingradas lidlaukā apmaiņā pret atlikušajiem ķīlniekiem, bet tālāk ceļš būšot brīvs līdz pašai Somijai. Taču Vnukovā lidmašīnu gaidīja milicijas vienība, gatavojoties veikt pirmo nolaupītas lidmašīnas atbrīvošanas operāciju PSRS vēsturē. Tā gan nebija spīdoša, jo izcēlās apšaude, kurā nošāva vienu nolaupītāju, vēl viens nošāvās pats, bet atlikušie divi padevās. Ievainoti tika arī divi pasažieri. Tieši pēc šī incidenta toreizējais Valsts drošības komitejas šefs Jurijs Andropovs nolēma izveidot īpašu pretterorisma vienību, kuras uzdevums būtu profesionāli un bez liekiem upuriem atbrīvot nolaupītas lidmašīnas – tā radās specvienība Alfa.

Krietni veiksmīgāks par Maskavas jaunajiem mehāniķiem bija kāds Sosnovskis, kurš tepat Latvijā 1977. gadā sagrāba vietējā reisa Rīga–Daugavpils lidmašīnu un, piedraudot ar apzāģētu bisi, pavēlēja tās apkalpei lidot uz Stokholmu. Lidotāji nepretojās un patiešām aizveda viņu uz Zviedriju. Tiesa, zviedri, kuriem pašiem jau bija nācies saskarties ar gaisa pirātismu, nebija tik humāni kā turki pret Brazinskiem un Sosnovskim piesprieda četru gadu cietumsodu. Toties neizdeva PSRS, atšķirībā no somiem, kuri pāris mēnešus vēlāk Padomju Savienībai atdeva divus jauniešus, kuri reisa Petrozavodska–Ļeņingrada lidmašīnu nosēdināja Helsinkos. Padomju tiesa viņiem piesprieda astoņu un 15 gadu cietumsodus.

Astoņdesmito epidēmija

Par īstu epidēmiju lidmašīnu nolaupīšana kļuva astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad padomju impērija jau plīsa pa visām šuvēm. Tobrīd visās lielākajās lidostās, arī Rīgas, bija ieviesti metāla detektori, kuriem vajadzēja izslēgt iespēju, ka lidmašīnā kāds pasažieris varētu ienest ieroci, taču neko daudz šie drošības pasākumi nelīdzēja. Diezgan bieži bija gadījumi, kad detektori tiešām palīdzēja savlaicīgi uziet šaujamieročus, aukstos ieročus un bīstamus šķidrumus – astoņdesmito gadu beigās Rīgas lidostā ik gadu atsavināja vairāk par tūkstoti šādu priekšmetu. Bet tik un tā laiku pa laikam lidmašīnu apkalpes ziņoja par pasažieriem, kuri draud uzspridzināt gaisa kuģi, ja tas nemainīs kursu un nelidos uz Skandināviju.

Rīga šajā ziņā bija īpaši populāra: tikai 1989. gadā vien bija vairāk nekā desmit gadījumu, kad no Rīgas vai uz to lidojošas lidmašīnas bija spiestas mainīt kursu un doties uz Helsinkiem vai Stokholmu. Pat 1990. gadā, PSRS sabrukuma priekšvakarā, bija trīs šādi incidenti. Scenārijs parasti bija viens: kāds no pasažieriem piedraudēja spridzināt lidmašīnu (reālu spridzekļu un ieroču, kā pēc tam izrādījās, nevienā gadījumā draudētājiem nebija); tālāk dispečeri vai nu nosēdināja lidmašīnu kādā PSRS lidlaukā un varas iestādes pēc tam pierunāja nolaupītāju padoties, vai arī ļāva lidot uz Helsinkiem, bet somi viņu pēc tam izdeva tiesāšanai padomju pusei.

Par laimi, mūspusē visi šādi gadījumi beidzās bez asinīm. Citviet reizēm beigas bija traģiskas. Tā Ufā 1986. gadā pasažieru lidmašīnu nolaupīja divi ar automātu un ložmetēju bruņoti obligātā dienesta karavīri un pavēlēja lidot uz Pakistānu. Vēl pirms lidmašīnas ieņemšanas viņi paspēja nošaut divus miličus, jo karavīriem bija licies, ka tie viņus izseko. Šaušana turpinājās arī lidmašīnā, jo vienam no puišiem nebija paticis, kā uz viņu skatās kāds pasažieris – iznākumā viens cilvēks pagalam, bet divi ievainoti. Taču pie viena idioti bija sašāvuši arī lidmašīnas korpusu, kura remonts ļāva varas iestādēm iegūt laiku, lai sagatavotu ķīlnieku atbrīvošanas operāciju. Tās gaitu atviegloja paši nolaupītāji, kuri pieprasīja narkotikas, bet to vietā viņiem iesmērēja miegazāles. Ar sazāļotiem teroristiem galā tikt nebija grūti – īsas operācijas laikā vienu nošāva, bet otru ievainoja un arestēja.

Neveiksmīgā atbrīvošanas operācija

PSRS vēsturē pati asiņainākā ķīlnieku atbrīvošanas operācija notika 1988. gadā, kad Ovečkinu ģimene 11 cilvēku sastāvā nolaupīja reisa Irkutska–Ļeņingrada laineri. Pārsteidzošā kārtā šī ģimene nebija nekādi padomju režīma upuri vai dzīves pabērni, jo Ovečkinu izveidotais bērnu ansamblis Septiņi Simeoni braukāja ar koncertiem pa visu padomju valsti un pat uzstājās televīzijā. It kā viss bija kārtībā, taču koncertturnejas laikā Japānā kapitālistiskā pasaule Ovečkinus tā apbūra, ka viņi pēc atgriešanās mājās nolēma bēgt uz Rietumiem. Lai to paveiktu, ģimenes vecākie locekļi (no septiņiem brāļiem vecākajam bija 26, bet jaunākajam deviņi gadi) lidmašīnā ienesa kontrabasā paslēptus ieročus un sprāgstvielas – tā kā Septiņi Simeoni bija vietējās slavenības, drošības kontrole viņus izlaida cauri bez nopietnas pārbaudes. Kad lidmašīna tuvojās Ļeņingradai, Ovečkini apkalpei lika doties uz Londonu, taču komandieris atbildēja, ka tik tālu neizdosies aizlidot, jo nepieciešams uzpildīt degvielu. Ovečkini piekrita, taču ar noteikumu, ka degvielas uzpilde notiek Helsinkos. Taču atbildīgie dienesti teroristus piešmauca un nosēdināja lidmašīnu kādā Ļeņingradas apkaimes lidlaukā. Kad Ovečkini lidlaukā pamanīja cilvēkus milicijas formas tērpos, tad saprata, ka ir piemānīti, un nošāva stjuarti. Varas iestādes uz to reaģēja ar lidmašīnas atbrīvošanas operāciju, kas noritēja ļoti nemākulīgi, jo Ovečkiniem izdevās atsist specvienības pirmo uzbrukumu un sašaut divus tās kaujiniekus. Cieta arī vairāki pasažieri. Sapratuši, ka plāns izgāzies, vecākie brāļi vispirms uzspridzināja līdzi paņemto bumbu, kas aizdedzināja lidmašīnu, bet pēc tam viens pēc otra nošāvās. Tikmēr specvienība metās otrajā uzbrukumā, kas arī neiztika bez nevainīgiem cietušajiem. Kopējā bilance: stjuarte un trīs pasažieri gājuši bojā, ievainoti vairāk nekā 30 cilvēku, bet četri brāļi Ovečkini un viņu māte nošāvušies.