Bērns atsakās iet ārā no degošas mājas, jo tur paliek mīļdzīvnieki... Diena, ko VUGD dispečere Madara neaizmirsīs nekad
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pārstāvji dalījušies ar stāstu, kuru lasot burtiski skrien skudriņas. Uz telefonu 112 piezvanīja izmisis un raudošs bērns, kura istaba bija pilna ar dūmiem, jo mājā bija izcēlies ugunsgrēks.
VUDG pārstāvji sociālajā vidē dalās atmiņās par dienu, kas Rīgas reģiona Kontaktu centra dispečerei Madarai paliks atmiņā uz mūžu. Lūk, viņu stāsts:
"Zvans, kas paliek atmiņā uz mūžu…
Vienotā ārkārtas palīdzības izsaukumu numura 112 Kontaktu centra dispečera darbs nav tikai atbildēšana uz telefona zvaniem un datu ievade sistēmā, bet arī sastapšanās ar situācijām, kad tu cilvēkam fiziski neesi blakus, bet tomēr vari palīdzēt dzīvībai kritiskās situācijās. Tās ir situācijas, kas paliek atmiņā uz mūžu.
...bija nedaudz pāri pusnaktij, kad 112 Rīgas reģiona Kontaktu centrā atskanēja telefona zvans un dispečere Madara uz to atbildēja, sakot: “Glābšanas dienests!”. Telefona klausules otrā galā bija izmisis un raudošs bērns, kura istaba bija pilna ar dūmiem, jo mājā bija izcēlies ugunsgrēks. Šis nav ierasts zvans – katram vārdam, intonācijai, uzdotajam jautājumam un pieņemtajam lēmumam var būt dzīvības cena! Dispečere Madara cenšas runāt mierīgā balsī, lai pēc iespējas ātrāk noskaidrotu informāciju, kas nepieciešama, lai operatīvie dienesti varētu doties palīgā. Deg divstāvu dzīvojamā māja, kuras pirmajā stāvā atrodas bērns, bet otrajā stāvā - pārējie ģimenes locekļi. Saprotot, ka bērns vēl ir mājās, Madara zina, ka viņai jādara viss, lai saruna nepārtrūktu un viņa varētu bērnu pārliecināt, ka ir jādodas ārā – jāglābjas.
Dispečere fiksē informāciju un nodod to ugunsdzēsējiem glābējiem, bet paralēli arī mēģina pierunāt bērnu iet laukā no ugunsgrēka pārņemtās mājas, bet tas atsakās to darīt, jo mājās paliek arī mīļdzīvnieki. Bērns raud, izmisīgi lūdzas, lai tiek glābti viņa mājdzīvnieki, bet Madara pacietīgi un mierīgi mēģina pierunāt bērnu glābties. Madaras balsī, protams, ir miers, bet šis ir zvans, kurā ir grūti palikt mierīgam. Mājā pazūd elektrība. Turpinās bērna raudāšana un lūgumi glābt viņa dzīvniekus. Madara pacietīgi skaidro, ka ir jādodas ārā. Beidzot… beidzot bērns iziet no mājas. Visas sarunas laikā dispečere paralēli strādā, lai uz notikuma vietu dotos vajadzīgie resursi. Bērns ir ārā, bet joprojām pārdzīvo par atstātajiem mājdzīvniekiem – dispečere turpina darbu, mērķtiecīgi mierina bērnu, sarunājas, lai tas nedotos atpakaļ mājā. Tās ir sekundes un minūtes, bet tajā pašā laikā bezgalīgi ilgs laiks. Bērns saka Madarai, ka palīdzība ir klāt – viņa liek doties pie ugunsdzēsējiem un izstāstīt par mājās palikušajiem.
Saruna beidzas. Nav laika pārdomām, Madarai jāturpina atbildēt uz zvaniem. Un nekad nevar zināt, kas viņu sagaida nākamajā sarunā… Dažas no tām paliek atmiņā uz mūžu. Šī Madarai, visticamāk, būs viena no tām...
Dispečera darbs nav tikai atbildēšana uz telefona zvaniem. Dispečera darbs ir kas vairāk!
Ņemot vērā to, ka notikumā bija iesaistīta nepilngadīga persona, VUGD papildu faktus par šo notikumu nepublicēs."
