Jāņu pliko skrējieni notiks arī šogad. Kāpēc un kur svētku naktī jāskrien kailiem?
Jau kopš seniem laikiem drosmīgāko latviešu Jāņu rituāls ir veikt lielāku vai mazāku distanci, skrienot kailam – kā no mātes miesām nākušiem. Tā nav tikai šo laiku tradīcija, bet jau gadsimtiem sens rituāls ar visnotaļ dziļu pamatojumu. Tas atkal atdzima pēc valsts neatkarības atgūšanas – „trakajos deviņdesmitajos”, un šogad pliko skrējienam aicina pievienoties visā Latvijā. Jauns.lv skaidro, kāpēc tas tā un kur šīs distances tiks veiktas?
Vairāk vai mazāk publiski Jāņu pliko skrējieni ir samērā jauna svētku tradīcija, kas masveida raksturu Latvijā ieguva pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pašās beigās, un nu jau kādu ceturtdaļgadsimtu tie notiek visā Latvijā – gan pilsētu centros, gan attālākos pagastos, gan maksas pasākumos, gan arī kā bezmaksas aktivitātes. Tomēr senās tradīcijas liecina, ka tas it nebūt nav kaut kāds jaunievedums, bet iepriekšējos gadsimtos tas nebija tik izreklamēts, tas notika, ja tā varētu teikt, privāti – saimes vai kādas lauku sētas ietvaros. Šodien lielā mērā no pagānu reliģiska rituāla tas ir pārvērties arī par izklaides, kultūras performances vai pat komerciālu pasākumu.
Moderno pliko skrējienu dzimtene - Kurzeme
Jau kādu ceturtdaļgadsimtu daudzviet Līgo dienas pavadīšana un Jāņu dienas sagaidīšana ar pliko skrējienu tieši 24. jūnija pusnaktī vai pāris stundas pēc tam ir kļuvusi par stabilu tradīciju. Tā, piemēram, īsta jāņošana bez pliko skrējienu nav iedomājama Kuldīgā, kur kailie diebj pāri senajam ķieģeļu tiltam vai Vecpiebalgas Līgo festivālā. Ja pirmajā gadījumā Kuldīgā tā ir bezmaksas neizziņota iniciatīva, tad otrajā gadījumā tā jau ir organizēta maksas pasākuma – Vecpiebalgas Līgo pasākuma sastāvdaļa.
Mūslaiku kailo Jāņabērnu skrējienu tradīcija Latvijā izplatījusies no Kurzemes – Pedvāles brīvdabas muzeja (Talsu novada Abavas pagastā) un Kuldīgas. Par pamatu pikantajam pliko skrējienam kļuvis senais tautas ticējums – kas Jāņu rītā rasā mazgājas, tam skaistums un spēks garantēts visu nākamo gadu. Pirmo pliko skrējienu tēlnieks Ojārs Feldbergs 1994. gadā iedibināja Pedvāles brīvdabas muzejā, atzīmējot Starptautiskās Olimpiskās komitejas 100 gadu pastāvēšanu. Toreiz gan tas bija diskriminējošs, jo tajā varēja piedalīties tikai vīrieši, uz kuriem sievietēm bija aizliegts skatīties. 2000. gadā skrējienu tradīciju uztvēra arī Kuldīgā, un tagad tas īpaši neizziņots notiek trešajā nakts stundā pāri senajam ķieģeļu tiltam. Īpaši zīmīgs bija 2013. gada skrējiens, kad puišu pulkam pirmo reizi pievienojās arī dāma. Un tā šajā gadsimtā šīs tradīcijas maisam gals bija vaļā. Tos sāka organizēt gan dažādos svētku festivālos, iestādes (piemēram, kāda attālāka kafejnīca mežu ielokā), privātas svinētāju kompānijas.
Pliko skrējieni iepriekš plaši netiek reklamēti, bet par dažiem informācija jau ir. Tā šogad Limbažu novada Pālē notiks 2. Vidzemes lībiskais vasaras Saulgriežu festivāls, kura programmā pusnaktī uz 23. jūniju paredzēts Vidzemes vasaras Saulgriežu pusnakts pliko laimes skrējiens ar iespēju vinnēt elektrisko grilu un citas balvas. Pirmo reizi tāds notika pērn un organizatori informē: “Pērn piedalījās gan vīrieši, gan sievietes un pat ārzemnieks, visi apliecinot Saulgriežu nakts maģisko iedarbību.”
Tāpat bez pliko skrējiena jau vairākus gadus neiztiek Vecpiebalgas Līgo festivāls Alauksta ezera krastā, kur skrējienam starts tiks dots 23. jūnija pusnaktī. Savukārt Jāņu svinību Vecdreļļos (Siguldas pagastā) rīkotāji pliko skrējienu šogad iecerējuši pusotru stundu pēc pusnakts: „Pliko skrējiens ar iespējamu finiša peldi (neviens, kurš piedalījies nav nožēlojis).”
Kailais rituāls
Tautas tradīciju enciklopēdijas liecina, ka senie latvieši uzskatīja, ka lauks, ko Jāņos apskrējis kails cilvēks, dod lielāku ražu. Tapāt uzskatīja, ka, kailam skrienot pa laukiem, cilvēks maksimāli uzņem tik ļoti vērtīgo Jāņu rīta rasu. Un tas uzlabo veselību, vairo skaistumu un sniedz svētību, jo rīta rasā ir sakrājies viss maģisko jāņuzāļu spēks. Dažādos senlatviešu kultūras informācijas avotos ir vēstīts, ka Jāņu rīta rasā ir mute jāmazgā un kailam jāvārtās – veselības un skaistuma dēļ. Tāpat, lai vairotu labklājību, auglību, veselības spēku, kā arī fiziski un garīgi attīrītos, jāiet peldēties kailam. Tas var būt jebkāds ūdens – dīķis, ezers, upe, jūra vai jau iepriekš pieminētā rasa. Tomēr labāk ieteicams peldēties tekošās, nevis stāvošās ūdenstilpēs, jo tās ir spējīgas attīrīt efektīvāk.
Tomēr ir arī puritāniski noskaņoti latvieši, kuri uzskata, ka Jāņos jāskrien, rūpīgi nosedzot visus plikumos. To uzsver svētku rīkotāji Augšdaugavas novada Līksnā, kur šogad jau sesto reizi notiks pavisam jauna Jāņu tradīcija, kas vēl nav ierakstīta mūsu lielajā Jāņu tradīciju grāmatā – latgaliešu Līgo skrējiens kažokos. Ar katru gadu kažoka treniņtērpos tērpušos skrējēju skaits kļūst aizvien lielāks, un viņu pulkā ir gan lieli un mazi, gan vientuļi savdabji un arī veselas ģimenes.
