Latvijā daži aicina stārķus šaut: "Viņi bērnus slepkavo, nevis atnes!"
Stārķi bērnus nevis nes, bet aprij – Kaspars Goba, kurš saimnieko Cēsu novada Vaivē un audzē gaļas liellopus, vārda tiešā nozīmē no stārķa knābja izrāvis zaķēnu. “Hei, dārgie Āfrikas ļaudis, vai jūs varat viņus vairāk medīt ziemas laikā? Ir patiešām kaitinoši skatīties, kā viņi nogalina griežu cāļus un zaķēnus!” “Facebook” raksta Goba.
Līdzīga pieredze ir arī citviet. Kristīne Putniņa komentē: “Manās mājās šie svēteļu bari posta un aprij pilnīgi visu. Arī dīķi apsēduši. Mūsu pusē zaķēnu sen vairs nav.” Goba uz to atbild: “Baigie slepkavas. Un viņu skaits Latvijā, manuprāt, jau pietuvojas invazīvas sugas apjomam.”
Citiem tas ir pārsteigums. Alisa komentē: “Mana dzīve vairs nekad nebūs tāda kā bija… viņi ēd zaķēnus?!?!”
Ne visi uzskata, ka Goba rīkojies slavējami, un atgādina, ka tādi ir dabas likumi. Ornitologs, Rīgas vanagu pētnieks Imants Jakovļevs: “Daba ir daba, ne Tev izlemt, kas ko ēdīs.” Viņš norāda, ka galvenais ir pareizi pļaut zāli – zāli no vidus uz malām, tad šie mazuļi varēs pamukt uz mežmalu.
Goba tā arī dara, taču par stārķiem uzskata, ka to jau ir par daudz: “Un nekādas dabas sen vairs nav. Ir vienas sugas pilnībā regulēta ekosistēma, kurā šī viena suga arī izlemj, kādos apmēros kurš ko ēdīs.” Viņš fano par daudz retākajām un apdraudētajām griezēm, savā teritorijā nepļauj līdz 15. jūlijam un izlemj, ka šeit stārķi griezes ēdīs pēc iespējas mazāk.
Tikmēr citur ir pretējas problēmas. Eva: “Lai lido šurp uz Kanādu. Mums zaķu dafiga. Maitas visu nograuž. Toties stārķu te nav.”
Kā jau liecina aprakstītais gadījums, baltie stārķi ir gaļēdāji, savā ziņā plēsēji. To ēdienkartē ir gan vardes, čūskas, ķirzakas, kurmji, peļveidīgie, gan uz zemes ligzdojošo putnu mazuļi, zaķēni, nesmādē arī maitu, piemēram, automašīnu notriektus dzīvniekus. Jau no 19. gadsimta līdz mums nonākušas rakstītas liecības par to, ka tur, kur daudz balto stārķu, pazūd griezes, ķīvītes, pļavu tilbītes un citi putni, raksta Māra Janaus, Latvijas Ornitoloģijas biedrības balto stārķu monitoringa vadītāja.
Pirmās rakstītās liecības par baltajiem stārķiem Latvijā ir no 18. gadsimta vidus, kad tie minēti ligzdojošo putnu sarakstā. Vēl līdz 19. gadsimtam to ligzdošanas areāla ziemeļu robeža gāja aptuveni gar Daugavu, tikai no 19. gadsimta vidus tie ligzdo visā tagadējās Latvijas teritorijā.
1934. gadā pirmās starptautiskās balto stārķu ligzdu uzskaites gaitā Latvijā bija reģistrētas 6750 apdzīvotas ligzdas. Mūsdienās Latvijā ligzdo 13 500 līdz 14 200 pāru.
