Ēku apsaimniekotājs: Latvijā gandrīz pusei liftu ir beidzies ražotāja noteiktais lietošanas termiņš
Pirms diviem gadiem stājās spēkā jauns normatīvais regulējums liftu un vertikālo cēlājplatformu drošības un tehniskajai uzraudzībai - noteikumi Nr. 679. Tie maina lietošanā esošo liftu, sevišķi to, kas uzstādīti līdz 2000. gada 1. septembrim, tehnisko uzraudzību, un liek rēķināties ar augstākām liftu drošības prasībām. Atkarībā no liftu tipa un bīstamības pakāpes, risku novēršanas vai samazināšanas pasākumi jāveic 5 līdz 15 gadu laikā līdz 2040. gadam, kas ir maksimālais termiņš.
Autors: AS “Civinity Mājas” dzīvojamo ēku apsaimniekošanas daļas vadītājs Gatis Roze.
Sērijveida daudzdzīvokļu māju liftu ekspluatācijas laiks ir 25 gadi. Šobrīd Latvijā gandrīz pusei no lietošanā esošajiem liftiem jau ir beidzies lifta ražotāja noteiktais lietošanas termiņš. Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) uzturētā Bīstamo iekārtu reģistra (BIR) dati liecina, ka šobrīd reģistrēti un tiek izmantoti aptuveni 3800 lifti, kuri uzstādīti līdz 2000. gada 1. septembrim.
Nav jābūt nedz liftu ekspertam, nedz matemātiķim, lai saprastu, ka padomju laikos celto māju liftu mūžs sen jau nokalpots. Daudzi no tiem darbojas vairāk nekā 30-40 gadus, kas nozīmē, ka lielākā daļa mehāniskās un elektriskās komponentes ir aizvēsturiskas un lifti kopumā ir morāli un fiziski novecojuši, kā arī neatbilst mūsdienu cilvēku ikdienas lietošanas prasībām.
Ja laiks veikt liftu risku novēršanas vai mazināšanas pasākumus jeb sauksim to vienkāršāk par modernizāciju dots līdz 2040. gadam, loģisks šķiet jautājums – kādā stāvoklī būs šie lifti tad, kad to ekspluatācijas laiks būs beidzies nu jau ne tikai pirms 25, bet jau turpat 40 gadiem? Vai tiešām šis ir tas gadījums, kad iespējams kaut ko modernizēt, uzlabot?
Teikšu atklāti, tas izklausās komiski. Pieliekot žigulim Volvo drošības spilvenus, tas automātiski nekļūs par drošāko auto. Nemaz nerunāsim par to, ka padomju laika daudzdzīvokļu nami un to lifti ir ne vien fiziski, bet arī morāli novecojuši. Jā, iespējams, kādā senā ēkā tajā esošajam liftam ir vēsturiska vērtība, bet to noteikti nevar attiecināt uz sērijveida dzīvokļiem. Padomju liftiem nav nekādas vērtības - tie ir savu laiku nokalpojuši un tiem vairs nav vietas 21. gadsimtā.
Veco liftu apkope ir dārga un sarežģīta. Ir grūti atrast rezerves daļas, turklāt padomju laika liftu detaļas lielākoties tiek ražotas Krievijā un Baltkrievijā. Turpinot modernizēt vecos liftus, mēs atbalstām un investējam agresorvalstu ekonomikās. Man šķiet, ka šis vien ir pietiekams arguments liftu nomaiņai.
Taču, ja ētiskie apsvērumi nešķiet gana skaļi, tad tādas varētu būt finanšu aplēses. Veicot liftu uzlabošanas darbus, jārēķinās arī ar nesamērīgām izmaksām. Vecā lifta modernizācija varētu izmaksāt ap 35 000 Eur, kamēr jauna lifta ierīkošana izmaksātu ap 50 000 Eur ( atkarībā no aprīkojuma un stāvu skaita). Vai tas nešķiet absurdi?
Turpinot par ekonomiju, piebildīšu, ka jauni lifti tiek ražoti, ņemot vērā atbilstību mūsdienu prasībām, kas atvieglo to uzturēšanu un samazina apkopes izmaksas. Turklāt jauni lifti bieži vien ir energoefektīvāki, izmantojot mazāk enerģijas salīdzinājumā ar vecajiem liftiem. Tas var ievērojami samazināt kopējās ēkas ekspluatācijas izmaksas ilgtermiņā.
Vairums gadījumos, kad ēkās jāveic kādi ievērojamus finanšu līdzekļus prasoši darbi, pie kādiem pieskaitu arī liftu nomaiņu, ēku iedzīvotāju argumenti kaut kā nedarīšanai ir: “Mums nav naudas”. Uzskatu, ka šo kārti izspēlēt vairs nedrīkst. Naudu atrast var un vajag! Atcerieties, ka tas ir jūsu īpašums, jūsu un jūsu tuvinieku mājas, bet, kas vēl svarīgāk, tā ir jūsu drošība!
Jā, lifti lielākajā daļā gadījumu ir ēku iemītnieku kopīpašums, līdz ar to izmaksas gulsies uz dzīvokļu īpašnieku pleciem. Taču, izmantojot ALTUM programmu “Aizdevums daudzdzīvokļu īres māju renovācijai”, kuras finansējums ir paredzēts arī liftu modernizācijai vai nomaiņai, finanšu palīdzību iespējams saņemt arī no valsts.
Arīdzan PTAC izteicis aicinājumu dzīvokļu īpašniekiem jau savlaicīgi plānot liftu risku novēršanas pasākumus, kā arī veidot uzkrājumus, kas palīdzētu segt izmaksas.
Ja remontdarbi un tiem paredzētie tēriņi tiek laicīgi plānoti, šādu un vēl apjomīgāku uzlabojumu veikšana nav nekas nepaceļams! Jāpiebilst, ka iedzīvotāju interesēs varētu būt fakts, ka lifta nomaiņa pret jaunu, gluži kā citi ēku modernizācijas darbi, ceļ mājas vērtību, līdz ar to aug arī dzīvokļa cena.
Runa jau nav tikai par finanšu resursiem. Arīdzan ieguldītais darbs veco liftu modernizācijā ir līdzvērtīgs to nomaiņai pret jauniem. Taču būtiska ir atšķirība rezultātā, kur vienā gadījumā saņemat jaunu, drošu, mūsdienīgu liftu, bet otrā gadījumā turpiniet lietot liftu, kuram krietni sen beidzies ekspluatācijas laiks, tikai ir nomainītas atsevišķas komponentes, lai tas izpildītu drošības prasības. Mūsu profesionālā pieredze, atjaunojot un modernizējot vecos liftus, darbos ieguldot ap 33 000 Eur, apliecina, ka galu galā nav sajūta, ka tas ir jauns lifts. Jā, drošības prasības tiek izpildītas, taču mēs tāpat turpinām braukt ar žiguli, kas vienkārši nokrāsots citā krāsā un tam pievienotas drošības jostas.
Kā noprotams, esmu pret veco liftu fonda modernizāciju. Esmu par to pilnīgu nomaiņu. Te nav iespējams kompromiss. Te ir jābūt kategoriskiem un drastiskiem.
Galu galā tā vietā, lai līdz 2040. gadam veiktu liftu uzlabošanas darbus, uzskatu, ka nepieciešama stingra valsts nostāja– tuvāko 10-15 gadu laikā jāveic veco liftu nomaiņa pret jauniem, pretējā gadījumā vēl gadu gadiem brauksim ar šiem vecajiem vrakiem.
Noslēgumā vēlos padalīties ar vielu pārdomām. Mēs taču it kā dzīvojam modernā tehnoloģiju laikmetā valstī, kuru dēvē par izgudrotāju un radītāju tautu. Lepojamies ar ātrāko internetu, panākumiem mākslīgā intelekta jomā, kvantu tehnoloģijās un citās augstās zinātnēs. Taču, vai zinājāt, ka bez Latvijas vēl tikai Kazahstānā ir tāds padomju laikos ražoto liftu apjoms?
