FOTO: padomju laikos nopostītajos "Vācu kapos" uzietas kultūrvēsturiskas vērtības
Cēsīs veikta 18. gs. 70. gados veidotās "Vācu kapsētas" pieminekļu inventarizācija, apkopoti biogrāfiskie dati par tajā apbedītajiem iedzīvotājiem, kā arī uzsākti kapu atjaunošanas darbi.
18. gs. 70. gados izveidotā Cēsu pilsētas kapsēta ir viena no trim slēgtajām vēsturiskajām kapsētām Cēsīs. Padomju okupācijas laikā kapsēta tika pamesta novārtā un piedzīvojaplašus postījumus. Divu gadsimtu garumā kapsētā apglabāti Cēsu Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskajai pilsētas draudzei, Cēsu Kristus Apskaidrošanas pareizticīgo draudzei un Cēsu ebreju un romu kopienām piederīgie cēsnieki. Precīzs kapsētā apbedīto skaits nav zināms, taču, inventarizējot līdz mūsdienām saglabājušos pieminekļus, izdevies identificēt aptuveni 650 personu vārdus.
Krievijas Impērijas Senāts aizliedz mirušos apbedīt pilsētu baznīcās
1772. gadā Krievijas Impērijas Senāts izdod rīkojumu, kas visā valstī aizliedza mirušos turpmāk apbedīt pilsētu baznīcās un pie tām ierīkotajās kapsētās, tādēļ 1773. gadā Cēsīs ārpus pilsētas teritorijas tika izveidotas divas jaunas kapsētas: Lenču ceļa malā – lauku draudzes kapsēta jeb Lejas kapi, un Rīgas ceļa malā – pilsētas draudzes kapsēta.
Sākotnēji jaunajos kapos tika apglabāti vācbaltieši - 1785. gadā zemes klēpī tika guldīts rātskungs un tirgotājs Johans Frīdrihs Hūns (Huhn). Viņam veltītā no kaļķakmens izgatavotā kapa plāksne ir senākais piemineklis, kas saglabājies Cēsu pilsētas kapsētā līdz mūsdienām.
Sākot no 1886. gada uz dzīvi Cēsīs tika atļauts apmesties ikvienam ebreju tautības pārstāvim, un likumsakarīgi, ka eebreju kopiena Cēsīs strauji auga – 19. gadsimta beigās pilsētā dzīvoja jau 368 ebreji. Cēsu pilsētas kapsētas ebreju nodalījumā senākie akmens pieminekļi datējami ar 19. gadsimta 70. gadiem.
1909. gadā Cēsu iedzīvotāju skaits sasniedz 8 tūkstošus iedzīvotāju - jeb astoņas reizes lielāku skaitu kā 18. gadsimta beigās. Straujais pilsētas iedzīvotāju skaita pieaugums radīja nepieciešamību veidot pilsētas teritorijā jaunas kapsētas, tādēļ 19. gadsimta otrajā pusē Cēsīs tika ierīkoti vēl divi “miera dārzi” – Lauciņu kapsēta un Bērzaines jeb Brūža kapsēta.
Kara laikā kapsētā apglabāti Vācijas karavīri
1919. gadā Kapsētā apglabāti vairāki Inčukalna kaujas laikā sagūstīti un 1919. gadā 6. februārī boļševiku nonāvētie landesvēra Rīgas vācu rotas karavīri. 20. gadsimta 30. gados kapsētas rietumu daļā pie Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara laikā kritušo karavīru kapavietām uzstādīti betona krusti.
Otrā pasaules kara priekšvakarā, 1939. gadā neskaitāmi vācieši emigrēja uz Trešo reihu, un Cēsis pameta ievērojams skaits pilsētas luterāņu draudzei piederīgo. Šajos laikos Cēsu pilsētas kapsētā apglabāti simtiem bez aprūpes palikušo vācbaltiešu. 1941. gadā nacistu "Iznīcināšanas akcijā" Cēsīs tika noslepkavoti neskaitāmi ebreju kopienai piederīgie iedzīvotāji. Apmēram 200 nogalināto ebreju mirstīgās atliekas apraktas masu kapā netālu no Niniera ezera.
No 1941. līdz 1944. gadam Cēsu pilsētas kapsētā tika apglabāti apmēram 400 nacistiskās Vācijas armijas rindās karojušo vāciešu un latviešu. 2017. gadā veikta kapsētā apglabāto Otrā pasaules kara cīņās kritušo karavīru mirstīgo atlieku ekshumācija un pārapbedīšana vācu karavīru kopkapsētā Beberbeķos, Babītes pagastā. Kad padomju savienība 1944. gadā atkārtoti okupēja Latviju, kapsētā tika apglabāti gan vācbaltieši, gan landesvēristi, gan nacistiskās Vācijas pusē karojušie karavīri.
Okupācijas gados “Vācu kapi” Cēsīs, tāpat kā daudzi citi kultūrvēsturiski pieminekļi Austrumeiropā, kļuva par savdabīgas “etniskās atriebības” upuri. Daudzviet “atbrīvošanos no naidīgās pagātnes lieciniekiem” nepastarpināti īstenoja valdošais politiskais režīms, citur, piemēram, Cēsīs, tas galvenokārt izpaudās kā ikdienišķs vandalisms, uz ko vara pievēra acis. 1959. gadā Cēsu izpildkomiteja kapsētu slēdza, un turpmāk jauni apbedījumi šeit tika ierīkoti vien izņēmuma gadījumos.
Līdz mūsdienām kapsētā saglabājušās kultūrvēsturiski vērtīgas 18.gs. beigu–19.gs. pirmās puses kapu plāksnes, 19.gs. čuguna un akmens krusti, obeliski, kolonnas un citi pieminekļi. Padomju okupācijas laikā liela daļa pieminekļu ir apgāzti un salauzti; nozagti vairāki desmiti marmora un čuguna krustu un gandrīz visas kapavietu norobežojumu ķēdes.
Kapsētas atjaunošanas darbi
Cēsu novada pašvaldība 2023.gadā spērusi pirmos soļus pretī kapsētas atjaunošanas iecerei, pasūtot pieminekļu atjaunošanas principiālos risinājumus un kapsētas teritorijas topogrāfisko plānu. Kapsētas labiekārtojuma projektēšanu (gājēju celiņu atjaunošana, apgaismojuma ierīkošana, teritorijas norobežošana utt.) plānots sākt 2025.gadā.
Vācu kapu" mantojuma apzināšanas rezultāti publicēti jaunā tīmekļa vietnē kapseta.cesis.lv. Latvijas mērogā unikālajā digitālajā resursā apkopota informācija par kapsētā apbedītajiem cēsniekiem, kā arī dokumentēti visi līdz mūsdienām saglabājušies pieminekļi un to fragmenti.
Vēsturiskās Cēsu pilsētas kapsētas revalorizācijas* projekta iniciators un virzītājs Gundars Kalniņš atklāj, ka pieminekļu inventarizēšanas un personu biogrāfiskās izpētes darbs ilga divus gadus un 2023.gada rudenī noslēdzās ar konferenci, kurā ar ziņojumiem uzstājās kapsētas izpētes un atjaunošanas procesā iesaistītie speciālisti.
Projekta komanda ir pārliecināta, ka ikvienam ērti pieejamā tīmekļa vietnē publicētā informācija palīdzēs atjaunot cēsnieku interesi par kapsētā apbedītajām personām un pievērsīs plašākas sabiedrības uzmanību kapsētas izcilajai kultūrvēsturiskajai vērtībai un tās stāvoklim mūsdienās.
Tiem, kuri vēlas uzzināt vairāk par kapsētas vēsturi un atjaunošanas ieceri, iesakām apmeklēt vietnes sadaļu "Bibliotēka". Šeit apkopoti videoieraksti no konferences "Ko iesākt ar vēsturisku kapsētu?" un Gundara Kalniņa lekcijas "Skumjākā vieta Cēsīs", kā arī laikrakstos un radio publicētās sarunas ar projekta komandu.
Tīmekļa vietne pieejama latviešu un vācu valodā.
