Kāpēc "Staigājošo miroņu" mācītājs arī dzīvē izvairās no seriāla kolēģiem

Lai labāk iejustos seriāla „Staigājošie miroņi” savrupā mācītāja tēlā, aktieris Sets Giliams vairās tuvināties arī ar kolēģiem reālajā dzīvē. Mazāk sarunāties, kopā ēst vai jokoties! Tas viņam bijis īpaši grūts pārbaudījums.

Katrā no mums mīt daļa, ar ko jūtamies mierā, droši un pašpārliecināti, un tad ir tas, ko gribētu mainīt – tā daļa, par ko kautrējamies. Doma, ka tu vari burtiski, fiziski pārvērsties par citu radījumu vai būtni, kas būtu spēcīgāka, kurai piemistu tas viss, kā tev trūkst, ir ļoti pievilcīga, sevišķi pusaudžiem. Tāpēc „Teen Wolf” ir svarīgs seriāls.  Šādos seriālos tiek radīts iespaids, ka tu vari sevi kontrolēt un burtiskā nozīmē pārvērsties stiprākā sevis versijā . Tas ir pievilcīgi.

Ko jūs darītu, ja parādītos īsti zombiji?

Jūs jokojat? Es droši vien pakārtos.

Es nebaidos no dienas, kad saņemšu scenāriju, kurā tēvam Geibrielam iekož kaklā, viņš mirst vai tiek pārvērsts „staigātājā”. Šo tēlu dzīves ilgums jau no paša sākuma nav paredzēts garš, jo tas ir stāsts par zombiju apokalipsi. Es tikai ceru, ka tad, kad pienāks tēva Geibriela brīdis, tā būs diža aina. Drīzāk uztraucos, lai šī nāve būtu kvalitatīva un atbalsotos citos varoņos. Nāve šajā seriālā nav tādēļ, lai šokētu skatītājus, bet ietekmētu dzīvajos palikušos. Ja godīgi, savam varonim neuzticos. Reizēm domāju – kāpēc nomira tas varonis, nevis tēvs Geibriels? Cilvēki no viņa piesargājas, viņa motīvi nav zināmi, šķiet, viņš kaut ko slēpj... Taču tēvs Geibriels piedzīvos pārmaiņas; viņam ir ļoti grūti saprast šo pasauli, kopš viņš tajā nonācis. Viņu gaida pārmaiņas!

Manuprāt, daudziem cilvēkiem ir visai liels konflikts par to, kas viņi būtu briesmīgā situācijā. Tas piesaista – nevis tas, kas ir noticis, bet kā rīkoties pēc tam, kad kaut kas noticis. Cilvēki spriež – es būtu Riks! Es būtu Mišona! Es būtu Eibrehams! Un tā tālāk. Es varētu rīkoties ar zobenu. Es būtu spējīgs nogalināt savu māti. Es varētu to un šo. Tas piesaista skatītājus, nevis „kāds tumšs seriāls, apkārt staigā zombiji”. Situācija var būt melna, bet skatītāji grib redzēt cilvēcību. Tur arī slēpjas valdzinājums.

Kāda ir sajūta, pievienojoties ansamblim, kas jau strādā kopā gadiem?

Visi bija ļoti viesmīlīgi, uzņēma mani atplestām rokām, grupa bija ļoti atsaucīga, gluži kā ģimene. Man gan nebija viegli, jo mans personāžs ir autsaiders. Es nevarēju biedroties ar grupu tik ļoti, cik gribētos, jo mēs centāmies pēc iespējas būt tādās pašās attiecībās kā varoņu starpā. Es cenšos personiski stimulēt to, kas jāsasniedz profesionāli. Es negāju pusdienās vai uz kino kopā ar pārējiem tik lielā mērā, cik būtu varējis. Tas bija grūti, jo man to būtu gribējies. Lai arī visi bija ļoti draudzīgi, es turējos nostāk no viņiem nekā viņi no manis. Es gribēju noturēt autsaidera pozu līdz brīdim, kad scenārijs mainītos. Jā, grūtākais bija nesatuvināties ar cilvēkiem tādā mērā, kā man tas būtu dabiski, jo viņi bija jauki cilvēki.

Man nav biznesa tipa padoma, bet ir neliels padoms aktiermeistarībā. Man noveicās – kad mācījos skolā, pie mums atnāca aģenti un mani noskatīja, tāpēc nemāku teikt, kā nonākt kinovidē, mani vienkārši atrada. Bet es došu padomu aktiermeistarībā – ja pats tici tam, ko dari, arī skatītāji ticēs. Ja netici, arī viņi neticēs. Tā ir pamatlieta. Runa nav par izskatīšanos skaisti vai par atlīdzību, ko par to pēc tam saņemsi vai par tavu ego. Cilvēki ticēs tev tādā mērā, cik būsi gatavs ielikt lomā.

Kā atveidot mācītāja lomu pasaulē, kas zaudējusi ticību?

No scenāristu viedokļa tā ir īpaša ideja. Bet es nekā īpaši lomai negatavojos. Daudz lasīju Bībeli vienatnē, noslēgti no citiem, jo, manuprāt, tā rīkotos tēvs Geibriels, kurš mēģina atgūt cilvēcei ticību.

Man ir labs draugs no seriāla „The Wire” laikiem – Bobs Visdoms. Viņš reiz teica tā (un es viņam piekrītu): ja tu piedalies provēs, bet nedabū darbu, neskaties šo seriālu! Jums nevajag mani, man nevajag jūs. Es trīs reizes piedalījos provēs uz Morgana lomu; kā saprotat, es to nedabūju.  Kad piedalījos provēs uz tēva Geibriela lomu un mani pieņēma, nolēmu seriālu mazliet paskatīties – izpētes nolūkos, lai saprastu tā intonāciju. Pēc pirmās sērijas noskatīšanās noskatījos nākamo, kļuvu par lielu fanu, noskatījos visas trīs sezonas vienā nedēļā, tad sestdienā noskatījos ceturto sezonu un pirmdien Atlantā biju jau filmēšanas laukumā. Vienā nedēļā kļuvu par kaismīgu jūsmotāju, mana attieksme pieauga piecdesmitkārtīgi, ja salīdzina ar brīdi, kad saņēmu apstiprinošo zvanu.

Jūs neesat skatījusies seriālu?

Nē!

Tad lasieties pie velna! (Aizgūtnēm smejas.) Lūk, trīs vārdi: viņš ir melnādains, viņš ir vīrietis, viņš ir mācītājs.

Man ļoti patīk ar viņiem strādāt. Normens mani pieveica filmēšanas laukumā. Piegāju pie Normena ko pajautāt, viņš uzkliedza: „Motherfucker!” un nogāza mani zemē, un tad sāka smieties kā vājprātīgais. Tajā brīdī viņš man iepatikās. Savukārt Endrjū iztēle nepazīst robežu, viņš ir bezbailīgs, un es viņu apbrīnoju. Esmu liels Linkolna fans, viņa nodošanās lomai ir satriecoša. Man patīk viņu sadarbība, Normens dod Endrjū daudz laika saprast situāciju, un viņš ķiķina kā piecgadnieks – uz to ir jauki noskatīties. Viņi abi ir pilnībā pelnījuši to mīlestību un uzmanību, ko saņem.

Tēvs Geibriels ir līdz šim visgrūtākais. Jo viņu piemeklē pastāvīgas mocības, viņš pats sev nav piedevis, to spēlēt ir daudz grūtāk. Tēvs Geibriels ir arī fiziski visgrūtākais, zināt, tajā kostīmā Atlantā augustā +40 grādos ir visai karsti!

Žurnāls „Rīgas Viļņi” / Foto: Ieva Valtere („Rīgas Viļņi”), „All Over Press”, publicitātes