Kāpēc viss bija tik slikti? Mīti un patiesība par cilvēku higiēnu senākos laikos
Viduslaiku notikumi, ko dažādi rakstnieki aprakstījuši grāmatās un scenāristi filmās, bieži vien ir tālu no īstenības. Mākslinieciski izdomājumi un kino estētika ļāva iztikt bez viduslaiku nepievilcīgās patiesības, bet tā ir visai iespaidīga. Kāda bija dzīve viduslaikos un kā cilvēki uzturēja tīrību - tālāk materiālā.
Kāda viduslaikos bija augstākās sabiedrības higiēna
Dažādu laikmetu Eiropas pilsētu standarta apraksti ir iespaidīgi un šokējoši vienlaikus. Tikai septiņus līdz astoņus metrus platās ielas pildīja netīrumu smirdoņa, ko ar spaiņiem izlēja tieši uz ietvēm, bet neaprakstāmā nemazgāto ķermeņu aromāta dvaka varēja stiepties simtiem metru garumā. Tādas atmiņas no laikabiedriem nebija izdomājumi, turklāt higiēna viduslaikos bija apšaubāma ne tikai trūcīgajiem cilvēkiem, bet arī dižciltīgajiem.
Internetā atrodami stāsti par to, kā Kastīlijas un Leonas karaliene Izabella I, kas XV gadsimta beigās bija Spānijas karaliene, atzina, ka dzīvē mazgājusies tikai divas reizes - kad piedzimusi un kad apprecējusies, bet viens no Francijas karaļiem apglabājis savu meitu neilgi pēc tam, kad viņu "apēdušas" utis. Par nelaimi autoriem tie nav nekas vairāk kā mīti - nekādu pierādījumu šādām situācijām nav. Tomēr problēmas ar higiēnu tolaik tomēr bija.
Kāpēc viduslaikos nemazgājās
Lai saprastu, kāda bija viduslaiku higiēna un kāpēc viss bija tik slikti, ir vērts ņemt vērā tā laika sadzīvi un tikumus. Vēsturnieki izceļ trīs iemeslus nekvalitatīvai sevis kopšanai:
- Reliģija - tika uzskatīts, ka jebkāda ķermeniska bauda, arī bieža pelde ir grēks.
- Slimības - cilvēki ticēja, ka tīrs ķermenis vairāk pakļauts infekcijai un ūdens attīra poras, caur kurām organismā iekļūst slimības izraisošās baktērijas.
- Nabadzība - tiem iedzīvotāju slāņiem, kuri nespēja nodrošināt sev pieeju kaut kādiem civilizācijas labumiem, ilgstoši nebija iespējas regulāri lietot tīru ūdeni vai pirtiregulāri.
Šādu pieeju mūsdienu pasaulei elementāriem higiēnas noteikumiem, no vienas puses, noteica mode un spēcīga reliģijas ietekme, no otras, protams, iespēju trūkums - piemēram, ūdensvads, zobu pasti un sukas, šampūni un citi mums šobrīd ierastie kopšanas līdzekļi.
Taisnības labad jāatzīmē, ka higiēna viduslaikos tomēr bija, lai arī ļoti zemā līmenī. Tas nozīmē, ka pirtis cēla, pat sabiedriskās, tās izmantoja, bet ļoti reti.
Eiropā mazgāšanās notika krietni retāk, kā reizi nedēļā. Īpaši tas redzams pēc epidēmiju periodiem - toreiz eiropieši vispār pārstāja mazgāties, būdami pārliecināti, ka slimības ātrāk izplatās tīrībā.
Kā viduslaikos gāja uz tualeti
Viduslaiku tualete tādā izskatā, kādu pazīst ikviens mūsdienu cilvēks, nebija tehnoloģiju trūkuma dēļ. Tomēr dabiskās vajadzības cilvēki tomēr kārtoja, tāpēc spaiņu un naktspodu saturu vienkārši izlēja uz ielas. Tā rīkojās gan nabagi, gan bagātnieki ar to vienu starpību, ka pilīs pie augstmaņiem tika uzbūvētas speciālas telpas ar nosaukumu "garderobes". Tā bija izciļņa siena, kur izveidoja caurumu, pa kuru visus izkārnījumus varēja iemest speciālā grāvī, kas izrakts zem pils sienas. Kā alternatīva, ja pils, piemēram, celta pie jūras vai upes, izkārnījumu masa un urīns nonāca uzreiz ūdenī un noskalojās "dabiskā" veidā. Pārējos gadījumos vienīgais viduslaiku "apkopējs", kas kaut cik attīra ielas, bija lietus.
Kā viduslaikos mazgāja galvu
Savdabīgā higiēna viduslaikos Eiropā skāra ne tikai dabiskās vajadzības nokārtošanu, bet arī sevis kopšanu. Piemēram, galvu tajos laikos nemazgāja tā, kā tas tagad pieņemts - drīzāk visādi notīrīja sausos veidos. Gatavoja pūderi no zālītēm vai miltiem, ar ko kaisīja matus un pēc tam izķemmēja ar ķemmi. Papildus varēja uzklāt aromātu maisījumu, lai noslēptu nepatīkamo aromātu. Atkal - šī opcija bija pieejama tikai turīgiem cilvēkiem, kuri tik un tā sirga ar utīm parūku nēsāšanas un antisanitārijas dēļ. Savukārt nabadzīgajiem parazīti uzbruka stiprāk un biežāk.
Kā viduslaikos tīrīja zobus
Zobu pastas, zobu pulvera, kā arī zobu birstes viduslaikos neeksistēja tāpat kā citi kopšanas līdzekļi. Šis fakts radīja mītu, ka skaisti, balti zobi tika uzskatīti par zemāka slāņa pazīmi, tāpēc daudzas dižciltīgas dāmas lepojās ar savu smirdīgo smaidu. Bet, ja cilvēks mantojumā saņēma stingrus, baltus zobus, viņš centās smaidīt pēc iespējas retāk, lai "nekaunētos". Vēsturnieki šo versiju gan neapstiprina.
Higiēna viduslaikos, ko varēja veikt attiecībā uz mutes dobumu, ir dažādu irbulīšu, lupatiņu košļāšana vai parasta skalošana ar ūdeni. Varēja izmantot arī dabas veltes - košļāt garšaugus vai pelnus, kā arī ēst medu. Tas palīdzēja mazliet atsvaidzināt elpu, bet, protams, nekādi neuzlaboja zobu kvalitāti, un arī šāda prakse bija drīzāk izņēmums, nevis likums.
Kā viduslaikos mazgāja apakšveļu
Ja jau esat sapratis, cik bieži mazgājāties viduslaikos, tad loģiski būtu noskaidrot, ko tad darīja ar apakšveļu, jo, ja cilvēks tik ilgi netīra ķermeni, tātad arī audums, kas tam pieguļ, ātri tiek piesārņots?
Apakšveļu viduslaikos mazgāja reti, jo šāds process izrādījās pārāk darbietilpīgs, jo nebija iespējams piekļūt tīram ūdenim un mazgāšanas līdzekļiem. Retos gadījumos varēja sarīvēt apakšveļu ar pelniem vai smiltīm, pat apliet ar urīnu, cerot uz sārmu tā sastāvā. Pēc tam veļu mērcēja uz ilgu laiku ūdenī vai nesa skalot uz ūdenstilpi. Bagātākiem cilvēkiem bija iespēja bieži mainīt visu, kas attiecas uz ķermeni, bet nabagi, atkal, netīro veļu valkāja ļoti, ļoti ilgi, bez iespējas to nomainīt.
