Lielais jautājums: “Vai būtu jāpārskata pašvaldību budžetu veidošanas kārtība?”

To Jauns.lv jautāja viedokļu līderiem – rakstniekam Jurģim Liepniekam, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidentam Aigaram Rostovskim un uzņēmējam Pēterim Šmidrem. Visi trīs atzīst, ka pašreizējais pašvaldību budžetu sastādīšanas un finansēšanas mehānisms ir greizs un nepieciešamas kardinālas izmaiņas. Pirmām kārtām tā būtu attiekšanās no pašreizējā pašvaldību Izlīdzināšanas fonda modeļa.

Jurģis Liepnieks neizprot situāciju, kā, piemēram, Rēzekne, kura saņem naudu no Izlīdzināšanas fonda, var būvēt nevienam nevajadzīgu SPA, bet Ādažiem, kuri tai pašā laikā iemaksā Izlīdzināšanas fondā, nepietiek naudas, lai uzbūvētu skolas piebūvi, lai bērni varētu iet uz skolu. Aigars Rostovskis uzskata, ka normāli būtu, ja pašvaldība pati spētu nopelnīt sev ienākumus un meklēt investīciju piesaisti, bet šobrīd pašvaldības uz to nav motivētas. Savukārt Pēteris Šmidre teic, ka pašreizējais ačgārnais pašvaldību finansēšanas modelis pēc būtības nozīmē centralizāciju – respektīvi paņemt vairāk no visiem un tad „augšā” padomāt, kā to visu sadalīt, kas ekonomiski ir neizdevīgs.

Jurģis Liepnieks: “Tā ir ačgārnība!”

Rakstnieks Jurģis Liepnieks teic, ka pašvaldību budžetu veidošanas princips jau sen kā bija jāpārskata, un tas novedis pie tā, ka pašlaik uz bankrota robežas jau ir ap 18 pašvaldību (pavisam Latvijā ir 43 pašvaldības). Tāda situācija izveidojusies divu galveno iemeslu dēļ – inflācijas dēļ ievērojami palielinājušies izdevumi un esošais finansēšanas modelis ir absurds. Viņš uzdod jautājumu: kā pašvaldība, kurai nav naudas var atļauties būvēt nevienam nevajadzīgu SPA, bet savukārt daudz turīgākai pašvaldībai pietrūkst nauda skolas piebūves celtniecībai?

„Situācija saasinājusies dievu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pašlaik ir tieši tāda pat situācijā kā 2009. gadā pēc ekonomiskās krīzes. Inflācijas dēļ cēlušies procentu maksājumi, pieaugušas algas, dažādas fiksētās izmaksas un energoresursu cenas. Rezultātā pašvaldības vairs nevar nosegt izdevumus savu funkciju veikšanai.

Otrā problēma ir tā, ka esošais pašvaldību finansēšanas modelis ir pilnīgi absurds. Kā, piemēram, Rēzekne, kura saņem naudu no Izlīdzināšanas fonda, var būvēt nevienam nevajadzīgu SPA, bet Ādažiem, kuri tai pašā laikā iemaksā Izlīdzināšanas fondā, nepietiek naudas, lai uzbūvētu skolas piebūvi, lai bērni varētu iet uz skolu? Tātad, šai sistēmā kaut kas nav kārtībā. No vienas puses pašvaldības nespēj veikt savas funkcijas, bet no otras puses tērē naudu kaut kādām jocīgām lietām!

Risinājums būtu pilnībā atteikties no Izlīdzināšanas fonda, no kaut kādiem kritērijiem, kur nauda šajā fondā vienkārši tiek iemaksāta. Naudu tajā būtu jāiemaksā tikai kādu mērķdotāciju veidā, visticamāk tieši no valsts budžeta, lai mērs par naudu, ko saņem no šī fonda, nevarētu izdomāt sev uzbūvēt SPA. Šai naudai būtu jānonāk konkrētu funkciju izpildei – skolām, veselībai, ceļiem – un nekam citam.”

Tāpat Jurģis Liepnieks uzsver, ka jāsakārto līdzšinējā finansēšanas sistēma. Piemēram, ja viena bērna izskološanai gadā izmaksā 1000 eiro, tad pašvaldībai arī šis tūkstotis būtu jāsaņem, nevis kā tagad – vienā pašvaldībā maksā 600, bet citā 800 eiro. Tā ir ačgārnība!

Otrs jautājums, kas eksplodēs jau nākamgad, ir problēma ar nekustamā īpašuma nodokli (NĪN): „Šobrīd kadastrālās vērtības piegumam ir noteikts moratorijs līdz 2025. gadam un nav skaidrs, ko valdība par to domā turpmāk – tas tiks pagarināts vai nē, vai tas tiks atcelts un iedzīvotājiem būtiski pieaugs maksājums par nekustamo īpašumu? Un būs situācija, ka pie esošā risinājuma situāciju atrisināt tiks uzgrūsts uz pašvaldību pleciem. Pēc esošā regulējuma NĪN likmi savā teritorijā var noteikt pašvaldība, līdz ar to Jūrmalā tā praktiski nav nekāda, bet Rīgā NĪN ir ļoti augsts. Uzskatu, ka tā tam nevajadzētu būt. Nodokļu likmei visā valstij būtu jābūt vienādai, un noteikti jābūt neapliekamajam minimumam – par vienīgo mājokli NĪN nevajadzētu būt nekādam visā Latvijā. Tā ir mana dziļākā pārliecība. Brīnos, ka mūsu „sarkanie” – progresīvie, kuri tā iestājas par vienlīdzīgumu un taisnīgumu, nerisina šo jautājumu, kas valdībai būtu jārisina, jo 2025. gads tuvojas un šajā sakarā būs lieli jautājumi”.

Aigars Rostovskis: “Pašvaldībām jābraukā pa pasauli un jāmeklē investīcijas”

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis ir pārliecināts, ka pašvaldību finansēšanas mehānisms pašlaik ir nepareizi izveidots un nav motivējošs, lai vietvaras pašas meklētu investīciju piesaisti, bet gan tieši pretēji – tās tajā nav ieinteresētas. Tādēļ pakāpeniski jālikvidē tā saucamais pašvaldību Izlīdzināšanas fonds un jāmudina pašvaldības pašām pelnīt, tām kļūstot par tādām kā mazām Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) filiālēm.

Viņš teic, ka pašreiz Izlīdzināšanas fonds ir apmēram ap 200 miljoniem eiro gadā liels un lielāko daļu tajā iemaksā Rīgā. Līdz ar to rīdzinieki ir zaudētāji, piemēram, samierinoties ar izdangātajām ielām, savukārt liela daļu pašvaldību nav ieinteresētas pelnīt, jo cer uz Izlīdzināšanas fonda piešķīrumiem. Un tas nav pareizi!

“Pašvaldībām uzlikts pildīt virkni funkciju, bet to ienākumus pamatā veido iedzīvotāju ienākumu nodoklis, nedaudz arī nekustamā īpašuma nodoklis. Tomēr lielākā daļa pašvaldību dodas uz Izlīdzināšanas fondu. Tas nozīmē: ja pašvaldībā šobrīd ienāk kāds jauns uzņēmums, tad tai no tā nav nekāda labuma, tieši otrādi – tā ir problēma. Politiski veidojas situācija, ka vēlētājs saka: “Priekš, kam mums šitā rūpnīca vai vēl kāda aktivitāte? Mums tikai skats uz mežmalu paliks sliktāks un nebūs nekāda labuma!” Līdz ar to daudzi pašvaldību vadītāji tajā nav ieinteresēti,” saka Aigars Rostovskis.

Tādēļ šajā ziņā vajadzētu izveidot citu sistēmu un motivāciju – ja pašvaldība notur kādus uzņēmumus un piesaista jaunus, tad tai vajadzētu palikt kādai daļai no šī biznesa nodokļa. Tad arī pašvaldības vadītāja saruna ar vēlētāju būtu savādāka. Viņš teiktu: “Re kur, mums plānā būvēt rūpnīcu, kas strādās ar tādu un tādu apjomu, nopelnīs tik un tik. Mēs nodokļos, piemēram, saņemsim miljonu, par ko varēsim uzbūvēt bērnudārzu, skolu vai vēl kaut ko.” Tad pašvaldības sarunai ar vēlētāju būtu cita motivācija, un investīcijās uzreiz būtu ieinteresēta gan vietvaras vadība, gan paši iedzīvotāji, teic Aigars Rostovskis:

“Pašvaldībām būtu jāpārvēršas zināmā mērā par tādām mazām LIAA, kas varētu braukāt pa pasauli un piesaistīt investīcijas. Tad būtu loģika: jo vairāk uzņēmumu konkrētajā pašvaldībā, jo vairāk investīcijas un naudas vietējai komūnai. Līdz ar to risinātos arī citi jautājumi, tai skaitā skolu. Ja pašvaldībai ir resursi, tā tos pati nopelnījusi, tad tā arī var uzturēt skolu, kurā ir tikai 10 vai 20 bērnu. Bet šobrīd pašvaldībai nav iedoti mehānismi, lai tā varētu nopelnīt naudu. Par tām skolām un slimnīcām lemj Rīgā, un tā rodas konflikts.

Es tādu Izlīdzināšanas fondu pakāpeniski likvidētu un ieviestu formulu, ka pašvaldībām liela daļa ienākumu nāktu no uzņēmumu nodokļiem, un tad tikai no tiem, kas tur dzīvo un strādā.”

Izlīdzināšanas fonda vietā viņš piedāvā izveidot fondu neparedzētām situācijām, kurā pašvaldības varētu vērsties tad, ja notiek kāda ārkārtas situācija vai katastrofa, kā, piemēram, pavasara pali. Normāli būtu, ja pašvaldība pati spētu nopelnīt sev ienākumus.

Pēteris Šmidre: “Aizvien vairāk pievēršamies centralizētajam sociālismam”

Uzņēmējs Pēteris Šmidre uzskata, ka pašreizējais pašvaldību budžetu izveides princips nav pareizs no darba stimulēšanas viedokļa. Šobrīd aizvien vairāk pietuvojamies sociālismam, kad valsts „piesavinās” vietvaru ieņēmumus un tad tos „no augšas” sadala. Līdz ar to pašvaldībām zūd motivācija pašām pelnīt un tās pārvēršas par tādu kā pašvaldību ministrijas aparātu, kas sagaida naudu no valsts centrālās varas.

Spriest tikai un vienīgi par pašvaldību budžetiem nav īpašas jēgas, ja mēs kopumā nerunājam par visas Latvijas kopējo ekonomiku un valsts budžetu, saka uzņēmējs: „Mūsu valsts budžeta ieņēmumu-izdevumu daļa atšķiras apmēram par pusotru-diviem miljardiem eiro: šogad plānojam iztērēt 16,2 miljardus, bet ieņēmumos tikai kaut kur ap 15,5 miljardus. Tas nozīmē, ka valstij naudas nepietiek. Un, ja valstij nepietiek naudas valsts budžetam, tad tā ķeras pie pašvaldību budžetiem, no kā tās cieš. Ne tikai cieš, bet rodas iespaids, ka centrālā valdība pašvaldībām uzgrūž aizvien vairāk un vairāk uzdevumu, piemēram, tas attiecas gan uz pašvaldības policijas izveidi un bērnudārzu audzinātāju finansēšanu, neko no valsts budžeta nesaņemot pretī.

Un viens no spēcīgākajiem cirtieniem vietvaru budžetiem bija iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) daļas, kas paliek pašvaldībai, samazinājums no 80% līdz 75%. Un tā kā IIN praktiski ir galvenais pašvaldību budžetu ienākums, tad samazinājums bija diezgan ievērojams.”

Pēteri Šmidre saka, ka centrālā vara aizvien vairāk un vairāk „velk ārā” no pašvaldību budžetiem un tas pēc būtības nozīmē centralizāciju – respektīvi paņemt vairāk no visiem un tad „augšā” padomāt, kā to visu sadalīt. Tā ir ekonomikas centralizācija, sociālisms, kas sociāli ir pareizs, bet ekonomiski neefektīgs, teic uzņēmējs: „Pašas pašvaldības, ja tās lielāko daļu saņem centralizēti, arī no Izlīdzināšanas fonda, nevis pašas sev atstāj ieņēmumus, aizvien vairāk paliek par tādu kā pašvaldību ministrijas aparātu.”

Kā Jurģis Liepnieks, Aigars Rostovskis un Pēteris Šmidre vērtē Latvijas pašvaldības budžetu veidošanas kārtību, skatieties Jauns.lv video.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.