Kaupo piemineklis Siguldā gaida atjaunošanu

Tēlnieces Gaidas Grundbergas veidoto pieminekli atklāja 2001. gada 22. septembrī. Siguldas novada domes Sabiedrisko attiecību pārvaldes vadītāja Zane Leimane Kas Jauns Avīzei apliecina, ka par šo piemiņas vietu ir atbildīga pašvaldība. “Jau vairākus mēnešus notiek sarunas ar māksliniekiem, meklējot risinājumus, paredzams, ka līdz vasarai izdosies sakārtot. Pieminekļa atjaunošanai nepieciešami sausi laika apstākļi,” pauž Leimane.

Pretrunīgs vērtējums

Kaupo ir pretrunīgi vērtēta personība Latvijas senlaiku vēsturē. Vieni viņu uzskata par reālpolitiķi, kurš sapratis, ka jābiedrojas ar Rietumeiropu, citi dēvē par tautas nodevēju un kolaborantu un pieminekļa krišanu uzskata par simbolisku laikā, kad Latvija cenšas atbrīvoties no okupācijas laika ideoloģiskā mantojuma.

Turaidas muzejrezervāts, pētot Turaidas un Gaujas lībiešu vēsturi, daudzkārt pievērsies arī Kaupo. Par viņu vēsta Livonijas Indriķa hronika, kas tapusi, domājams, 1227. gadā. Kaupo minēts arī cisterciešu mūka Cēzarija darbā Brīnumu grāmata (latīņu valodā – Libri miraculorum), kas sarakstīta 1225. vai 1226. gadā Heisterbahas klosterī (mūsdienās Ziemeļreinas-Vestfālenes zeme Vācijā), arī citās Livonijas viduslaiku hronikās un dokumentos.

Saskaņā ar Indriķa hroniku, 13. gadsimta sākumā Kaupo valdījis pār apgabaliem Gaujas labajā krastā, ar vismaz divām pilīm Turaidā un Kubeselē. Arheologs Jānis Graudonis norādījis, ka Indriķa hronikā minētā Kaupo lielā pils – viņa varas centrs – atradās Turaidas pilskalnā, kur pašlaik paceļas mūra pils, celta uz nodedzinātās lībiešu koka pils paliekām 1214. gadā.

Viesmīlības vietā krīt gūstā

1200. gadā Kaupo kopā ar citiem lībiešu vecākajiem pēc Rīgas bīskapa Alberta lūguma esot ieradies uz tikšanos un mielastu ar krustnešiem. Gaidītās viesmīlības vietā lībiešu virsaiši saņemti gūstā un atbrīvoti tikai tad, kad piekrituši slēgt mieru ar krustnešiem un dot ķīlniekus – 30 dižciltīgu lībiešu zēnu, visticamāk, ieskaitot paša Kaupo dēlu, kā apliecinājumu lībiešu labajiem nodomiem.

Latviešu trimdas vēsturnieks Indriķis Šterns izvirzījis teoriju, ka Kaupo pieņēmis kristietību, lai viņa dēls netiktu paņemts kā ķīlnieks. Kaupo gan varēja būt kristīts agrāk, jau 12. gadsimta beigās, kad Turaidā darbojās kristiešu misionārs un cisterciešu ordeņa brālis Teodorihs. Domājams, ka vārds Kaupo (vārda Jēkabs lībiskā forma) iegūta kristoties, un tādā gadījumā viņa īstais vārds palicis nezināms.

Vizītē pie pāvesta

Kaupo bija vienīgais lībiešu jaunkristītais, kurš apmeklējis Romas pāvestu un laikabiedru acīs uzskatīts par uzticamāko kristieti. 1203. gadā kopā ar cistercieti un Daugavgrīvas klostera abatu Teodorihu Kaupo devās uz Romu, kas nepārprotami viņam atvēra jaunu pasauli un kultūru.

Pāvests Inocents III uzņēmis Kaupo laipni, iztaujājis, atvadoties svētījis, pasniedzis arī 100 zelta naudas gabalus un nosūtījis Rīgas bīskapam pāvesta Gregora (590–604) pašrocīgi pārrakstītu Bībeli. Gregors noliedzis kristietības izplatīšanu ar spēku un uzskatījis, ka miermīlīga sludināšana ir vienīgais pieņemamais ceļš.

“Varbūt šī dāvana bija paredzēta kā mājiens bīskapam Albertam, ka nepieciešams mazāk paļauties uz spēku, bet vairāk uz sludināšanu?” muzeja mājaslapā raksta Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists Jānis Rudzītis.

Zemgaļi pret lībiešiem

Atgriezies no svētceļojuma, Kaupo kļuva par uzticamu krustnešu sabiedroto, no pāvesta saņemto zeltu ieguldījis, lai Krimuldā uzceltu baznīcu. Tautieši gan Kaupo nesekoja, ne visi vēlējās kristīties un pakļauties jauniem kungiem, un 1206. gadā viņš bija spiests bēgt uz Rīgu.

Turaidas lībieši, padzinuši Kaupo, plānoja uzbrukumu krustnešiem, sabiedrojoties ar Daugavas lībiešiem un palīgos saucot Polockas kņazu. Polockieši neieradās, un kaujā pie Salaspils lībieši cieta sakāvi.

To laiku ciltis nedzīvoja miermīlīgā saticībā, un krustneši to izmantoja. Kad rīdzinieki nolēma doties karagājienā pret turaidiešiem, viņus bija gatavi atbalstīt nekristītie zemgaļi, kas saskaņā ar hronista skaidrojumu bijuši seni lībiešu ienaidnieki.

Vienu rīdzinieku vienību komandēja Kaupo, kurš, kā vēsta hronika, devās ar savu karaspēku “pret paša pili, kurā uzturējās viņa radi un draugi, kas vēl bija pagāni”, šajā gadījumā arī agrāk uzticīgā karadraudze. Krustnešiem izdevās ieņemt un nodedzināt Turaidas koka pili, daudzi aizstāvji krita, vēl lielāks skaits aizbēga.

Izglāba Rīgu no kuršiem

1207. gadā Gaujas lībiešu zemes pārņēma Rīgas bīskaps Alberts un sadalīja krustnešu starpā, Kaupo bijušais valdījums ar Turaidu nonāca bīskapa kontrolē, Gaujas pretējā pusē varu pārņēma Zobenbrāļu ordenis. Ja arī Kaupo paturēja tiešo kontroli pār savām zemēm, viņš jau bija bīskapa vasalis.

Arī 1210. gadā, kad kurši uzbruka Rīgai, Kaupo ieradies rīdziniekiem palīgā kopā ar saviem radiem, draugiem un uzticīgajiem līviem. “Iespējams, šis militārais atbalsts pat izšķīra Rīgas likteni, tai paliekot par vācu krustnešu un tirgotāju galveno atbalsta punktu Austrumbaltijā,” norāda Rudzītis.

Kaupo arī piedalījās krustnešu un jaunkristīto latgaļu karagājienos pret igauņiem, demonstrējis apdomību un stratēģisku domāšanu. 1210. gada rudenī viņa dēls Bertolds un svainis Vane krita pie Imeras upes (visticamāk, mūsdienu Jumera pie Valmieras).

Piesedza laupītājus ar Kristus mācību

Kaupo nostājās Zobenbrāļu ordeņa pusē arī tad, kad bruņinieki atņēma Autīnes pilsnovada latgaļiem tīrumus un bišu kokus, izsakoties, ka viņš nekad nenostāsies pret Kristus mācību – kaut runa bija vienkārši par laupīšanu.

Viņa solījumu runāt ar bīskapu, lai lībiešiem un latgaļiem tiktu atviegloti viņu pienākumi, virsaiši neņēma vērā, un brieda sacelšanās. Tomēr krustneši pasteidzās pirmie un daudzas pilis nodedzināja, tostarp Turaidā Kaupo lielo pili – otro reizi sešu gadu laikā. Pēc sakāves lībieši apsolījās pakļauties un maksāt nodevas – desmito tiesu.

Mirstot mantu novēlēja baznīcai

1217. gadā krustneši sakāva jauntapušo igauņu novadu savienību, bet Kaupo guva smagu ievainojumu – abi sāni pārdurti ar šķēpu. Īsi pirms nāves viņš paspēja saņemt pēdējo sakramentu un novēlēt visu mantu baznīcai. Kaupo ķermeni sadedzināja, mirstīgās atliekas pārveda uz tagadējo Krimuldu un apbedīja paša celtajā baznīcā vai tās tuvumā. Hronikā viņš dēvēts par “visuzticamāko, kas nekad neatstāja novārtā tā Kunga cīņas un karagājienus”.

It sevišķi padomju laikā Kaupo sauca par nodevēju (kaut visapkārt netrūka tādu, kas kalpo svešai varai), mūsdienās viņu reizēm dēvē par Latvijas pirmo eiropieti.