Skola vaļā, skola ciet - kā to skaits mainījies 100 gados
Skolu skaits nekad nav bijis nemainīgs lielums, jo pat laikos, kas mums asociējas ar miera un stabilitātes gadiem, tās Latvijas teritorijā ir gan slēgtas, gan apvienotas, gan būvētas no jauna. Piedāvājam nelielu ieskatu skolu skaita dinamikā Latvijā pēdējās simtgades laikā.
Patlaban ieplānotās skolu reorganizācijas pretinieki kā argumentu mēdz minēt to, ka starpkaru Latvijā skolu bija ievērojami vairāk, bet tagad mēs tās mērķtiecīgi iznīcinām. Par skolu skaitu viņiem ir taisnība, jo 1939. gadā Latvijā bija apmēram 1800 skolu, turpretī 2023. gadā ir vairs tikai 634. Tātad gandrīz trīs reizes mazāk. Pat, ja salīdzinām ar deviņdesmito gadu beigām, arī tad kritums ir pamatīgs, jo vēl 1999. gadā valstī bija 1074 skolas. Taču vienlaikus arī redzam, ka 60 gados starp 1939. un 1999. gadu kaut kur pazudušas ir vairāk nekā 700 skolas. Atjaunotās Latvijas Republikas politiķus to iznīcināšanā nevar vainot, jo deviņdesmitajos gados demogrāfiskā situācija vēl bija diezgan stabila un iedzīvotāju netrūka arī lauku reģionos. Tātad arī par lauku skolu piepildījumu vēl nebija īpaši jāuztraucas un jādomā, kuru slēgt un kuru paturēt.
Jauna valsts, jauna kārtība
Jāsāk ar to, ka viens skolu slēgšanas vilnis Latvijā notika jau divdesmitajos gados, drīz pēc neatkarības iegūšanas. Tad slēdza diezgan daudz mazo skoliņu, jo daļu no tām apvienoja, bet daudzviet tika uzbūvētas arī jaunas un tiem laikiem modernas lielās skolas. Ne visi par to bija sajūsmā un šķendējās, ka tagad skolēniem būs jāmēro desmit verstis līdz skolai. Tomēr daudzas mazās pagastu skolas tolaik varēja pastāvēt, jo kārtīgā laucinieku ģimenē bija četri pieci bērni un tātad ar klašu komplektāciju problēmu nebija. Nekādas lielās tās nebja, taču arī prasības pamatskolas izglītības līmenim nebija sevišķi augstas - ja lasīt, rakstīt un rēķināt iemācīja, tad paldies par to pašu!
Nākamais skolu slēgšanas vilnis bija trīsdesmito gadu sākumā, kad Latviju, tāpat kā pārējo Eiropu, piemeklēja ekonomiskā krīze. Mēģinot ekonomēt līdzekļus, tad atkal virkni skolu slēdza vai apvienoja, bet vietām atrada oriģinālu risinājumu - dažās skolās vienkārši samazināja klašu skaitu.
Bija apkaimes, kur vienā skoliņā bija 1. un 2. klase, bet 3. un 4. klase atradās citā skoliņā septiņus kilometrus tālāk.
Konkrēts piemērs ir Kalsnavas pagasts, kur Jāņkalna pamatskolā bija pirmās divas klases, bet Orbēnu pamatskolā nākamās divas. Īpaši sašutuši par šādām pārmaiņām bija tie vecāki, kuriem viens bērns gāja 1. klasē, bet otrs 3. klasē - tad atvases nācās vest uz divām skolām. Šajā gadījumā tika iesniegta sūdzība Senātā, kas lēmumu par šādu te skolu sadalīšanu lika atcelt.
Ulmaņa reformas
Tā nebija pēdējā skolu skaita revidēšana, jo pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā tika veikta skolu reforma, kuras gaitā atkal samazinājās skolu skaits - ja 1933. gadā visā Latvijā bija 2057 pamatskolas, papildskolas un bērnudārzi, tad 1939. gada sākumā to bija vairs tika 1981. Rudens pusē to skaits samazinājās vēl par dažām, jo baltvācu repatriācijas dēļ slēdza Latvijā esošās vāci skolas. Iespaidu uz skolu skaitu un noslodzi atstāja arī Ulmaņa uzņemtais kurss uz izglītības sistēmas latviskošanu, kas paredzēja, ka jauktās ģimenēs, kur viens no vecākiem ir latvietis, bērnam jāapmeklē latviešu skola. Ja agrāk, piemēram, krieva un latvietes ģimenē audzis bērns varēja iet arī krievu skolā, tad Ulmanis līdzšinējai izvēles brīvībai pielika punktu. Tas automātiski nozīmēja skolēnu skaita samazinājumu cittautību skolās, no kurām daļu nācās slēgt.
Mūsdienās to pasludinātu par diskrimināciju, taču tolaik politiķi uz lietām skatījās no cita skatupunkta. Ulmaņa valdības izglītības ministrs Ludvigs Adamovičs 1939. gadā atzīmēja: "Skatot cauri latvisku vai pa pusei latvisku bērnu lietas, bieži vien sirds sažņaudzās, vērojot, kā agrāko valdību laikā vesela rinda bērnu, jaunekļu un jaunavu, kuriem pēc sava dabiskā stāvokļa un nacionālas valsts politikas prasībām vajadzēja izaugt par latviešiem, visā omulībā un ērtībā skoloti un audzināti cittautiešu skolās pie cittautiešu skolotājiem."
Skolu slēgšana padomju laikā
Kopš Adamoviča runas pagāja vien gads, kad mainījās vara un padomju okupācijas režīms atnesa savu izpratni par izglītības sistēmas pamatprincipiem. Sāka komunisti ar to, ka jau 1940. gada vasarā slēdza visas privātskolas. Nākamais solis bija arvien lielāka skaita krievu skolu atvēršana - sākumā tās bija domātas Latvijā dienējošo padomju armijas virsnieku bērniem, bet vēlāk arī neskaitāmajiem ekonomiskajiem migrantiem no visām plašās padomjzemes malām. Tīri matemātiski skolu skaits pieauga, taču pamatnācijai no tā nekāda labuma nebija.
To, ka jaunā vara būvēja jaunas skolas, nevar noliegt - Latvija ir pilna ar tipveida padomju modeļa vidusskolu ēkām, no kurām vairums turpina darboties arī mūsdienās. Taču medaļai bija arī otra puse - ja mazpilsētā vai kolhoza centrā uzcēla jaunu skolu, tad slēgt nācās vairākas mazās skoliņas, kas līdz tam bija apkalpojušas mazākas apdzīvotās vietas. Piemēram, tikai Ogres rajonā vien septiņdesmito gadu sākumā slēdza trīs pamatskolas, taču līdzīga aina bija arī citur. Pamatskolas vecuma bērnu pārvadāšanas problēmu uz skolām un no tām atrisināja vienkārši - ar šo problēmu bija jātiek galā kolhoziem vai sovhoziem, kur teritorijā skolēni dzīvoja, izmantojot to rīcībā esošos autobusus.
Kā tas notika praksē, varu pastāstīt no savas pieredzes, jo bērnību pavadīju vienā no tālākajiem Ziemeļvidzemes punktiem Omuļos - ja ir vēlēšanās, varat pamēģināt to atrast kartē. Omuļu četrgadīgo skolu slēdza jau septiņdesmito gadu sākumā un nedaudzos turienes bērnus katru rītu pulksten astoņos kolhoza autobuss veda uz 11 kilometrus tālo Ērģemes astoņgadīgo skolu, bet piecos vakarā mājās. Tātad tas, ka bērniem uz skolu jābrauc pusstunda, patiesībā nav nekas jauns. Man šajā ziņā vēl bija paveicies, jo autobusa pietura bija 200 metrus no mājām, bet bija arī bērni, kas līdz tai kājām gāja divus kilometrus. Vēlāk, pēc astoņgadīgās skolas beigšanas, attālums palielinājās, jo tuvākā vidusskola bija Valkā, 22 kilometrus no Omuļiem, tātad būtu jābrauc vēl tālāk, turklāt vidusskolas vecuma skolēnu pārvadāšanu kolhozs vairs nenodrošināja - ja vajag, brauc ar parasto satiksmes autobusu, kas tolaik vēl kursēja divreiz dienā. Par laimi, tobrīd jau biju pārcēlies dzīvot uz Valku, tādēļ uz skolu varēju iet kājām, taču klasesbiedrenei, kura arī bija no Omuļiem, nācās Valkā īrēt istabiņu. Otrs variants bija skolas internāta pakalpojumu izmantošana.
Ļoti iespējams, ka tieši padomju laiki un kolhozu sistēma ļāva mazajām lauku skolām saglabāties tik ilgi.
Nav noslēpums, ka sociālistiskā saimniekošanas sistēma bija neefektīva un kolhozos strādāja krietni vairāk cilvēku, nekā būtu vajadzīgs normālas ekonomikas apstākļos. Visticamākais, ka, ja nebūtu mākslīgi uzturēto kolhozu un sovhozu, tad laukos iedzīvotāju skaits sāktu samazināties krietni ātrāk. Jau trīsdesmito gadu beigās bija nepārprotama tendence daļai laucinieku pārcelties uz pilsētām (ko gan Kārlis Ulmanis visiem spēkiem centās bremzēt) un tikai padomju vara šo procesu piespiedu kārtā apturēja. Ja nebūtu padomju laiku, tad droši vien lēmumus par daudzu skolu likteni būtu nācies pieņemt krietni agrāk.
