Kā caurstaigājama sēta: bēgšanas no Centrālcietuma savulaik nebija nekas neparasts
Ieslodzītā Māra Kovaļova izbēgšana no Centrālcietuma pirms dažām dienām sacēla pamatīgu traci valstī un sabiedrībā, jo kas līdzīgs pēdējo reizi bija noticis vien 2006. gadā. Tomēr bija laiks, kad Centrālcietums bija kā caurstaigājama sēta un bēgšanas no tā bija ikdienišķa parādība.
Trakie deviņdesmitie
Centrālcietums tika uzbūvēts 1905. gadā un tā arī līdz pat šim laikam ir piedzīvojis tikai daļēju rekonstrukciju, atjaunojot atsevišķus korpusus, žogu un izvietojot modernus drošības līdzekļus.
Izrādās, ka vēl tālajā 1991. gada 1. jūlijā toreizējā Ministru padome ir pieņēmusi visai kardinālu lēmumu par to, ka Centrālcietuma rekonstrukcija nav iespējama un ir jābūvē jauns cietums. Šis lēmums palika uz papīra, bet diskusija atjaunojās pēc divām masveida ieslodzīto bēgšanām no Pārlielupes cietuma. Tomēr nekas vairāk par Ieslodzījuma vietu pārvaldes ziņojuma par kritisko situāciju tā arī nenotika.
Tolaik ieslodzītie mitinājās 100 kvadrātmetru lielās kamerās, kurās katrā bija vidēji 50 līdz 70 cilvēku. Starp kamerām visos virzienos paši ieslodzītie sienās un griestos bija izlauzuši ejas pa kurām varēja nokļūt jebkurā citā kamerā, kā rezultātā iestādes galvenais uzdevums – savstarpēji izolēt vienu likumpārkāpumu pastrādājušus noziedzniekus, netika pildīts.
Kameru un korpusu atslēgas bija tā nolietojušās, ka bija atveramas ar vienkāršu skrūvgriezi. Tolaik cietumā atradās vairāk nekā 2 tūkstoši ieslodzīto, kas par 800 cilvēkiem pārsniedza pieļaujamo kameru platību.
Tiesas sprieduma gaidīšana pat piecus gadus bija visai normāla parādība.
Te gan jāatzīmē, ka bēgšanas mēģinājumi no šī cietuma ir notikuši arī padomju laikā. Īpaši traģisks bija gadījums, kad bojā gāja sieviete – uzraudze, kuru kāds noziedznieks bija saņēmis par ķīlnieci. Viņus abus jau pie izejas nošāva apsardzes darbinieki.
1993. gada 13. decembrī no Centrālcietuma kopā ar vēl vienu notiesāto, Arkādiju Volkovu visai unikālā veidā izbēga Igors Mutins – notikušā apstākļi pilnībā attēlo jucekli, kāds tajā laikā valdīja ieslodzījuma vietās. Trīs policijas mobilā pulka karavīri vispirms ienesa cietumā 3,5 litrus spirta, par ko Volkovs un Mutins viņiem samaksāja 100 dolārus.
Pēc, iespējams, kopīgas iedzeršanas abi karavīri iedeva apcietinātajiem divas speciālās kara drēbju parauga jakas, divas policijas ķiveres un vienu gumijas steku. Vispirms viņus izveda ārā sētā un viņi, jau uzdodoties par kolēģiem karavīriem, pierunāja sargtornī esošo sargkareivi izlaist viņus ārā it kā pēc spirta, apsolot samaksāt 25 rubļus.
Būdams pārliecināts, ka tie tiešām ir kareivji, sargkareivis viņiem ļāva pārrāpties pāri sētai un aiziet. Interesanti, ka pēc pusgadu ilgušas izmeklēšanas 1994. gada maijā Prokuratūra krimināllietu attiecībā pret četriem karavīriem pārtrauca ar formulējumu – „apsūdzētie zaudējuši savu sabiedrisko bīstamību”.
Nedēļu pēc bēgšanas - 20.decembrī abus izbēgušos uz ielas pamanīja kāds Centrālcietuma darbinieks, kurš noorganizēja policijas palīdzību. Volkovu izdevās aizturēt, bet Mutins neapstājās arī pēc vairākiem šāvieniem gaisā. Pa viņu šaut nevarēja, jo viņš bēga, slēpjoties aiz garāmgājējiem.
Mutins Centrālcietumā atradās pusgadu un gaidīja tiesu aizdomās par slepkavības izdarīšanu un bandītismu, taču noziedznieku izdevās aizturēt vien pēc 14 gadiem Krievijā, kur viņš dzīvojis ar viltotiem dokumentiem uz Viktora Razumnija vārda.
Dzīve turpina sist augstu vilni un tā paša gada maijā viens notiesātais, pārģērbies kamuflāžas tērpā, mierīgi iziet caur kontroles caurlaižu punktu, jūlijā novērsts parakuma mēģinājums zem sētas, septembrī seši ieslodzītie bēg caur izraktu tuneli – divi aizbēg, divus izdodas noķert, bet vēl divi iet bojā zemes nogruvumā, novembrī novērsts vēl viens parakums, savukārt decembrī divi ieslodzītie atkal pārģērbušies kamuflāžas tērpā iziet caur kontroles punktu – viens no viņiem tiek gan noķerts.
1994. gada aprīlī no Centrālcietuma izdevās izbēgt trijiem ieslodzītajiem – bīstamāko no viņiem Mareku Cechladzi izdevās aizturēt tikai 2000. gadā. Tajā pašā 1994. gadā septiņi nepilngadīgie bija iecerējuši saņemt par ķīlnieku kādu no apsardzes un mēģināt tādā veidā no cietuma izkļūt. Viņu plāns gan neizdevās un atriebjoties noziedznieki ar dzelzs stieņiem nosita pensijas vecumā esošo uzraugu Teni, bet viņa kolēģe – uzraudze guva visai smagus ievainojumus.
Pēc šiem notikumiem finansējums tika atrasts, uzlabojumi veikti un dažus gadus iztika bez ekscesiem. Tomēr1998. gada 20. aprīļa naktī, uzlaužot kameras ķieģeļu griestus, iekļūstot bēniņos un uzlaužot skārda jumtu un pēc tam pa virvi nolaižoties zemē, no 4. nerekonstruētā korpusa izdevās izbēgt četras reizes sodītajam Aleksandram Volkovam un trīs reizes sodītajam Sergejam Onohovam.
Dienesta pārbaudes laikā konstatēts, ka Volkovs iepriekš jau divas reizes bija mēģinājis bēgt, tostarp vienu reizi no tiesas zāles, bet otro reizi 19993. gadā no tā paša Centrālcietuma, bet Onohovs to pašu bija darījis 1992. gadā Jēkabpils cietumā. Abi bēgļi gan visai ātri tika noķerti, un pēc dienesta izmeklēšanas rezultātiem 11 cietuma darbinieki saņēma dažādus disciplinārsodus.
Tomēr jau tā paša gada 10. novembra naktī no Centrālcietuma atkal izbēga divi ieslodzītie – piecas reizes sodītais Aleksandrs Gorbačovs un trīs reizes tiesātais, tostarp arī par slepkavību, Sergejs Borjagins.
Viņu izbēgšanas plāns bija ļoti līdzīgs – kameras sienā izlauzts caurums, no segas un diegiem izgatavota virve, bet bēgšanai izmantots administratīvās ēkas jumts. Arī Gorbačovs vēl 1990. gadā bija izbēdzis no Venstpils izmeklēšanas izolatora, nodarot miesas bojājumus konvoja darbiniekiem – toreiz viņu pēc 8 mēnešiem aizturēja Krievijā. Pēc šīs bēgšanas abus aizturēja nedēļas laikā.
Interesanti, ka jau pēc viena mēneša tajā pašā 4. korpusā cietuma darbinieki divās kamerās atrada pašizgatavotas virves, bet sienās vietas, kur ieslodzītie bija sākuši lauzt caurumus.
Priekšpēdējā bēgšana - negodīgu celtnieku darba rezultāts
2002. gadā tika novērsts viens bēgšanas mēģinājums, kurš bija visai līdzīgs, kā iepriekš aprakstītie. Seši cietuma korpusa augšējā stāva vienas kameras ieslodzītie bija izveidojuši tās griestos caurumu pa kuru nokļūt uz jumta, taču vien dažas dienas pirms plānotās bēgšanas apsargi beidzot caurumu pamanīja.
Līdz nesenajam laikam pēdējā bēgšana no Centrālcietuma notika 2006. gada 6. augustā, kad izdevās izbēgt četriem ieslodzītajiem – Ērikam Atkačovam, Aleksejam Ivanovam, Ričardam Prāvecam un Viktoram Atamānovam. Visiem viņiem par smagu noziegumu izdarīšanu – slepkavības un laupīšana, bija piespriesti gari ieslodzījuma termiņi.
Līdz cietuma ārējam žogam viņiem bija jāizlauž caurums kameras sienā un vēl arī jātiek galā ar restēm korpusa gaitenī un to viņi veiksmīgi arī izdarīja. Pēc tam viņiem bija jāpārvar žogs ar dzeloņdrātīm, kur viņi izmantoja uz drātīm uzmestus vateņus.
Interesanti, ka bēgšanas brīdi pamanīja cietuma iekšējā apsardze, kuras darbinieki nav bruņoti un tolaik filmētajā dienesta video bija redzams, kā apsargs vienu no bēgļiem cenšas noķert aiz kājas, taču nesekmīgi.
Turpat pie cietuma bēgļus gaidīja automašīna, kurai pie stūres bija viena no bēgļiem, Ivanova tēvs, ar kuru viņi iepriekš bija sazinājušies, izmantojot cietumā nelegāli ienestu mobilo telefonu.
Pēc četrām dienām bēgļus aizturēja uz Lietuvas – Polijas robežas, dodoties uz Vāciju, jo Atkačova grupējumam šajā valstī bija zināmas “iestrādnes”. Tika veikta dienesta izmeklēšana, kas beidzās ar pamatīgu skandālu. Sākotnēji nebija saprotams, kā ieslodzītajiem ir izdevies izlauzt kameras sienu, jo tā atradās renovētajā korpusā un pēc tehniskās dokumentācijas šajā sienā bija jābūt iemontētai dzelzs plāksnei.
Tomēr izrādījās, ka nekādas plāksnes tur nav un tā ir vienkārša reģipša siena. Toreiz gan neizdevās noskaidrot, vai tas noticis tikai celtnieku krāpšanās rezultātā, jeb tur iesaistīti arī cietuma darbinieki.
Jāatzīmē, ka tolaik visai plaši cietumos tika praktizēta shēma, kad par celtniecības darbiem slēdza līgumus ar firmām, kuras darbu tāmēs uzrādīja normālu celtnieku algas, bet patiesībā darbus izpildīja ieslodzītie, kuri strādāja par grašiem. Varbūt viņi par iespējamu bēgšanu nākotnē tādā veidā paši arī parūpējās…
Kovaļova bēgšana gan ir uzskatāma par visai unikālu gadījumu, jo viņam izdevās pārrāpties atjaunotajai un uzlabotajai sētai, kas būtu pa spēkam vien fiziski ļoti attīstītam un veiklam cilvēkam. Tiesa gan, nolecot no tās otrajā pusē, viņš savainoja kāju un tika visai ātri noķerts - nav nekāda iemesla gaidīt, ka kāds kaut ko līdzīgu tuvākajā spēs atkārtot. Vismaz tā uzskata ieslodzījumu pārvaldes darbinieki…
