Latvijas Universitāte ignorē akadēmiskā godīguma principus
Jauns.lv rīcībā ir nonācis no sabiedrības līdz šim visai rūpīgi slēpts dokuments saistībā ar prokurora Ulda Cinkmaņa maģistra darba vērtējumu. Izrādās, ka Biznesa augstskolas profesores Ingrīdas Veikšas veiktajā atzinumā ir nepārprotami norādīts, ka 2010. gadā tapušais Cinkmaņa darbs “Krāpšana nodokļu un nodevu iekasēšanas jomā” tomēr ir plaģiāts, taču šis atzinums nav pat izvērtēts, jo “esot saņemts par vēlu”. Vēl vairāk - Latvijas Universitāte (LU) nekā nav reaģējusi arī uz grāmatas autores iesniegumu, kuru Cinkmanis ir intelektuāli apzadzis.
Atgādināsim, ka viņa bakalaura darbu speciāli izveidota komisija novērtēja, kā plaģiātu, atzīmējot, ka maģistra darbā ir tikai daudz paviršību un trūkumu.
Nav ievērots akadēmiskais godīgums
Pamatīgajā pētījumā uz divdesmit lapām ir rūpīgi analizēta uzrādīto avotu izmantošana, tekstu izmantošana bez atsauces, kā arī izglītības nolūku pārsniedzošu fragmentu izmantošana. Tāpat Veikša ir izmantojusi LU Akadēmiskās ētikas komisijas priekšsēdētājas Signes Mežinskas atzinumu, kurā bija norādīts, ka, viņasprāt, Cinkmaņa maģistra darbā vesela apakšnodaļa ir tiešs tulkojums no avota, kas atsaucē nav uzrādīts, bet lai to pierādītu, būtu jāveic lingvistiskā analīze. Šajā ekspertīzē tā ir veikta un pievienots tulkotājas Astrīdas Vucānes atzinums “Par teksta fragmentu latviešu valodā salīdzinājumu ar angļu un krievu valodas teksta fragmentiem”, kā rezultātā Mežinskas atzinumā teiktais ir apstiprinājies.
Atzinumā teikts -viens no akadēmiskā godīguma pamatprincipiem nosaka, ka: “Zinātniskā pētījumā nepieciešams analizēt un citēt pirmavotus, nevis izmantot citu personu izpētīto par tēmu un citēt pārstātus. Tiesību zinātņu jomā tas īpaši attiecas uz tiesiskā regulējuma avotiem – citu valstu normatīvo regulējumu. Nav pieļaujams atsaukties uz tīmekļa vietni vai citu nepārbaudītu avotu, bet gan uz likuma pēdējo redakciju.”
Jau pirmais secinājums norāda, ka Cinkmanim ar šo ir bijušas problēmas. Vienā no maģistra darba nodaļām, atsaucoties uz septiņu valstu likumiem nodokļu jomā ir skaidri redzams, ka autors pats nav pētījis šo valstu oriģinālos likumus, bet gan izmantojis to atreferējumu dažādos citu autoru literatūras avotos. Par to liecina fakts, ka maģistra darba rakstīšanas laikā daudzos pieminētajos likumos jau bija veikti grozījumi, bet darbā tie neatspoguļojas. Piemēram: “Atsaucoties uz likuma “Par pievienotās vērtības likumu autors izmantoja spēku zaudējušu redakciju. Autors atsaucas uz likuma pantu, kurš ir izslēgts no tā jau 2000. gadā, turklāt arī paša likuma nosaukums “Par pievienotās vērtības nodokli” ir minēts nepareizi un šī kļūda darbā atkārtojas septiņas reizes. Acīm redzot, autors ir izmantojis kādas citas personas pirms 2000. gada rakstītu darbu, kurā šis avots bijis norādīts, to pat nepārbaudot.”
Vēl arī: “Tekstu tulkojumi no angļu valodas burtiski vai ar nelielām izmaiņām sakrīt ar literatūras avotos tulkotajiem tekstiem, liecina, ka autors pats šos tekstus no angļu valodas nav tulkojis un tā vietā tie ir nokopēti no dažādiem literatūras avotiem, dažkārt pat kopā ar tajos esošajām atsaucēm.” Šādu izmantoto literāro avotu skaits ir vairāk nekā desmit.
Teksti bez atsaucēm, jeb plaģiāts
Slēdzienā ir teikts: “Darbā ir iekļauti fragmenti no citu autoru radītajiem darbiem bez norādes uz autoru un darba nosaukumu. Turklāt darbā teksti pavisam nedaudz izmainīti, tādējādi cenšoties noslēpt cita autora radīta teksta izmantošanu.”
Ekspertīzē ir uzrādīta tikai daļa no konstatētā plaģiāta, bet ar to ir pilnīgi pietiekoši. Visai plaši Cikmanis bez atsaucēm ir izmantojis Ievas Kodoliņas-Miglānes 2007. gadā izdoto grāmatu “Nodokļi Latvijā”, Lielbritānijas tiesību komisijas ziņojumu, grāmatu “International Criminal Law”, Ievas Brunovskas diplomdarbu “Progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme pasaulē un tās ieviešanas iespējas Latvijā”, L. Jonikānes bakalaura darbu “Kriminālatbildība par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju”, Dmitrija Podprigoras grāmatu “Vainas noteikšana krimināltiesībās”, Andreja Judina darbu “ Augstākās tiesas 2008./2009. gada tiesu prakses apkopojums “Tiesu prakse lietās par krāpšanu”, Starptautiskās PVN asociācijas pētījumu (no tā ir paņemtas uzreiz 8 lappuses), kā arī vēl vairākus citus avotus angļu valodā.
Ir pat tik tālu, ka maģistra darbā vairākās vietās ir saglabājušās izmantoto avotu drukas kļūdas, kļūdas tulkojumā un ļoti specifisku vārdu lietošana, kas liecina, ka autors nav kautrējies izmantojis arī “copy paste” principu.
Ekspertīzes secinājums ir visai viennozīmīgs: “ Jāsecina, ka darbā vairākās vietās ir saskatāms neapstrīdams plaģiāts (ieskaitot veselu apakšnodaļu 8 lappušu garumā). Bez tā, darbā ir vēl virkne paviršību un neprecizitāšu, kas ir pretrunā ar studiju procesa noteikumiem un nav pieļaujamas zinātniski pētnieciskā darbā. Par sevišķi smagu akadēmiskā godīguma pārkāpumu ir atzīstama fragmentu izmantošana no darbiem, kas atrodas tīmekļvietnē atlants.lv. Lai vēl pilnīgāk izvērtētu plaģiāta apjumu darbā, to būtu nepieciešams pārbaudīt padziļināti, izmantojot Vienoto datorizēto plaģiāta kontroles sistēmu, kas pieejama Latvijas augstskolām. Jāsecina, ka, lai gan daļa no darba varētu būt autora paša rakstīta, tomēr darbā atrodams daudz akadēmiskā godīguma pārkāpumu, tajā skaitā – plaģiāta.”
Nekāda tālāka pārbaude tā arī nav veikta. Vēl vairāk – viena no “apzagtajām” autorēm pat vērsās ar vēstuli LU un Juridiskajā fakultātē, tomēr arī tas netika ņemts vērā.
Sūdziet tiesā Cinkmani
Vēl 2021. gada oktobrī Kodoliņa-Miglāne raksta LU: “ Iepazīstoties ar LU Juridiskās fakultātes absolventa Ulda Cinkmaņa 2010. gada maģistra darba “Krāpšana nodokļu un nodevu iekasēšanas jomā”, esmu secinājusi, ka šajā darbā bez atsaucēm tikuši izmantoti citāti no manas grāmatas, kura tika izdota trīs gadus pirms šī maģistra darba veidošanas. Atsauce uz manu autorību nav norādīta ne tekstā, ne lapu atsaucēs, ne arī izmantotajā literatūrā. Lūdzu nekavējoties novērst man radīto autortiesību aizskārumu, nepieļaujot turpmāku manas grāmatas citātu publiskošanu un izmantošanu LU diplomdarbu repozitārijā, nepatiesi norādot to kā Cinkmaņa oriģināldarbu”.
Vēstulē arī norādīti konkrēti citāti, kuru autorību Cinkmanis ir piesavinājies vārds vārdā.
LU savukārt atbild: “Izvērtējot iesniegumā minēto, LU informē, ka bakalaura un maģistra studiju programmu “Tiesību zinātne” gala pārbaudījuma komisija jau ir izvērtējusi U. Cinkmaņa maģistra darbu. Komisija secināja, ka ir vērojamas atsevišķas kļūdas, kuras var atzīt par nevēlamu praksi – pārkāpumi, kas izdarīti bez ļaunprātīga nolūka, bet kas atspoguļo nepilnības autora prasmēs un kompetencēs, izstrādājot zinātniskus darbus. Tomēr plaģiāts vai akadēmiskā godīguma pārkāpums maģistra darbā netika konstatēts. Jūsu iesniegums ar norādēm uz papildu trūkumiem absolventa maģistra darbā neatklāj tādus faktus, kuri jau nebūtu bijuši zināmi komisijai, izvērtējot konkrēto noslēguma darbu. Attiecībā uz iesniegumā norādīto iespējamo autortiesību pārkāpumu, LU, pamatojoties uz Autortiesību likuma 69.pantu, aicina vērsties iesniedzēju vērsties pret U. Cinkmani kā darba autoru, jo konkrētajā gadījumā iespējamo tiesību pārkāpumu ir radījis U. Cinkmanis, nevis LU.”
Tātad autors norāda uz konkrētu plaģiātu darbā, bet LU apgalvo, ka tāda tur nav, tomēr iesaka vērsties tiesā. Ņemot vērā, ka komisijas izdarītie secinājumi ir absolūtā pretrunā ar eksperta slēdzienu, atgādināsim, kā notika izvērtēšanas process.
Neskatījām tāpēc, ka neskatījām
Pēc materiālu iesniegšanas LU vispirms tika pārbaudīti augstskolas Akadēmiskās ētikas komisijā, bet pēc apstiprinoša slēdziena Cinkmaņa bakalaura darbu vērtēja LU Juridiskās fakultātes bakalaura un maģistra gala pārbaudījumu komisija 10 akadēmisko mācībspēku sastāvā – tās sastāvā bija 8 tiesību zinātņu doktori, no kuriem 3 ir profesori. Šī komisija tad arī atzina, ka bakalaura darbs ir pilnīgs plaģiāts. Tika vērtēts arī Cinkmaņa maģistra darbs, kurā tika atzīmēti ļoti daudzi trūkumi, taču ne plaģiāts. Šīs komisijas vadītāja, tagadēja Satversmes tiesas tiesnese Jautrīte Briede gan publiski ir atzinusi, ka maģistra darba izvērtēšanā visi iesniegtie materiāli nemaz netika izskatīti, jo… tie iesniegti par vēlu. Savukārt pēc šīs komisijas lēmuma, par Cinkmaņa bakalaura diploma anulēšanu sprieda LU Juridiskās fakultātes domes 29 pārstāvji – viņu vidū ir 16 tiesību doktori, no kuriem 9 ir profesori un asociētie profesori. Lēmums par bakalaura darba atzīšanu par plaģiātu tika pieņemts vienbalsīgi. Jautājumā par maģistra darbu balsis sadalījās un tie, kas balsoja par tā anulēšanu, palika mazākumā. Protams, paliek jautājums – kāds būtu šis balsojums, ja būtu izvērtēti visi iesniegtie materiāli, ieskaitot profesores Veikšas veikto ekspertīzē.
Nenoliedzami, ka notikušais met visai pamatīgu ēnu uz LU un Juridisko fakultāti, kura vienmēr ir apgalvojusi, ka spēj sniegt Latvijā visaugstākā līmeņa juridisko izglītību un ievēro augstus akadēmiskā godīguma principus. Vairāki juristi gan Jauns.lv ir atzinuši, ka, visticamāk, tas saistīts ar nevēlēšanos radīt zināmu precedentu, jo tad jau kāds varētu papētīt arī citus senākus zinātniskos darbus un kas zina, ja nu kādam no balsotājiem ir kas slēpjams?
Vienīgi atgādināsim, ka, pēc pasaulē pieņemtās prakses, intelektuālā īpašuma zādzībai nav noilguma un Eiropā ir bijuši gadījumi, kad dažādu valstu augsta ranga politiķi ir zaudējuši amatus arī par pirms trīsdesmit gadiem veiktu plaģiātu.
Tikmēr pats Cinkmanis, studējot neklātienē Rīgas Stradiņa universitātē, atkārtoti ir ieguvis bakalaura diplomu, taču uz svinīgo izglītības dokumenta izsniegšanas pasākumu 29. jūnijā pats tomēr neesot ieradies.
