Vēstules no Āfrikas. Tanzānijas princeses
Raksta autors kopš oktobra sākuma dzīvo Tanzānijā, Austrumāfrikā, vairs ne kā tūrists, bet ģimenē. Jau vairākus mēnešus viņam ir iespēja vērot Āfriku “no iekšienes” un mēģināt paskatīties uz dzīvi šeit un pārējo pasauli ar afrikāņu acīm.
Šodien lasu Tanzānijas avīzē “Citizen” par kapteini Nēmu Svai, 33 gadu vecu, ļoti uzņēmīgu sievieti, kas kļuvusi par “Boeing 767-300F”, Āfrikā pirmās tikai kravām paredzētās lidmašīnas piloti. Tagad viņa sapņo vadīt pasažieru boingu. Starp citu, viņa nav pirmā, bet otrā sieviete pilote Tanzānijā.
Es zinu, kādos stereotipos par Āfriku tikmēr dzīvo daudzi rietumnieki (un, protams, arī afrikāņi par rietumniekiem), un it īpaši zinoši ir tie, kas šajā kontinentā bijuši varbūt vienīgi Ēģiptes kūrortā. Izplatīts ir uzskats, ka te visi ir tumsonīgi reliģiskie fundamentālisti, cieš badu, nemitīgi karo cits ar citu, un sievietēm nav nekādas teikšanas.
Nepūlēšos meklēt statistiku, kā īsti Tanzānijā ir ar sieviešu izglītību, taču visas man zināmās lasīt un rakstīt prot. Tanzānijas prezidente ir sieviete, Samija Hasana, tautā saukta par Mama Samia. Uz pērn Dāresalamā uzceltā tilta rotājas plakāti ar viņas seju: “Asante, Mama!” Paldies, māt! Cik nu šajā ziņā viņas nopelni ir lieli, cits jautājums, bet tāda ir attieksme.
Pārdesmit minūšu brauciena attālumā ar autobusu esmu atradis “zaļo zonu”, pļavas ar krūmājiem un zemnieku lauciņiem, kur bildēt tauriņus, spāres un citu dzīvo dabu (man ir tāds vaļasprieks). Pēc kādas fototūres gaidu autobusu, un man blakus piestāj auto ar kundzi pie stūres. “Jūs nevajag aizvest?” viņa vaicā. Ļoti laipni, mums tieši ir pa ceļam.
Jau no skata redzams, ka šī ir biznesa lēdija. Kundze ir neparasti gaišādaina, izrādās, māte ir īsti melna afrikāniete, bet tēvs arābs. Īsajā braucienā viņa paspēj izstāstīt gan par meitām, kas aizprecējušās uz ārzemēm, gan dēliem, kas darbojas ģimenes biznesā – viņiem pieder kuģu būvētava. Un pie stūres ir šī kundze, kamēr kalps vīrietis ar dārzniecībā sapirktiem krāšņumaugiem mašīnas aizmugurē.
Sievietes šeit ir visur un dažnedažādas. Kundze kioskā, kur var samaksāt par telefonu, internetu, pārskaitīt naudu, vakar bija musulmaņu lakatā, bet šodien izlaistiem matiem un apspīlētos džinsos. Viņām ir savi, mazi, vidēji un lieli biznesi. Viņas var doties piektdienā uz mošeju vai svētdienā uz baznīcu, bet vakarā naktsklubā tricināt dupsi “african dance” stilā. Tanzāniešu sievietei nav aizliegts būt tai, kas viņa vēlas būt.
Viņas jums var apgalvot, ka Āfrikā vīrietis ir karalis, bet tieši viņas būs kakls, kas sagrozīs karaļa galvu. Jo Melnās Āfrikas sievietes spēj būt princeses un karalienes arī bez aristokrātiskas izcelsmes.
Nē, neizlikšos arī, ka te viss ir saulaini un nevainojami. Ir sievietes, kas iztiku pelna sūri, grūti, piemēram, lasot gliemežvāciņus okeāna krastā (tos smalcina vistu barībai). Daudzas jaunietes nepabeidz vidusskolu un netiek tālāk par mājkalpotājas darbu, tirgus leti vai labākajā gadījumā lielveikala kasi. Bet vai tad Eiropā visas ir profesores vai pilotes? Un – par pārdevējām un viesmīlēm mēdz strādāt arī augstskolu absolventes.
Ja par tiešām slikto. Iepriekšējais, kovida laikā mirušais prezidents Magufuli bija pieņēmis likumu, ka meitenes, kas palikušas stāvoklī, ir izslēdzamas no skolas. Nesen Mama Samia šo murgu atcēla, un valsts vara sāk domāt, kā šīs jaunās sievietes atgriezt skolas solā. Neesmu pētījis statistiku, bet zinu, ka jaunu, pat nepilngadīgu meiteņu grūtniecība šeit ir daudz izplatītāka nekā Eiropā.
Un tomēr redzu arī to, ka jaunā afrikāņu paaudze vairs nelaiž pasaulē tik daudz bērnu, kā viņu vecāki un vecvecāki. 21. gadsimta afrikānietes vairs nav dzemdējamās mašīnas. Kas, starp citu, nenozīmē, ka viņām bērni ir vienaldzīgi, bet par to citā reizē.
