Kuldīgā lašiem taisīs “gultas” 

Kuldīgas pilsētas vizītkarte nav iedomājama bez Ventas upes, kas ir pilsētas galvenā artērija un tūrisma magnēts, piesaistot apmeklētājus dažādos gada laikos.  Venta ir arī nozīmīga zivju nārsta vieta, jo straujš ūdens plūdums un neaizaugusi grunts ar akmeņiem un oļiem ir vērojot Ventas rumbu no Kuldīgas vecā tilta, redzam, ka zaļās krāsas laukumi pēdējos gados ir lielāki par ūdens spoguli. Aizaugums liecina par to, ka smalkās, upē ieskalotās augsnes daļiņas ir noklājušas grunti, augu sakneņi ir izveidojuši velēnu, samazinot lašveidīgajām zivīm piemērotus apstākļus – grants/oļu gultni, kurā var nērst ikrus. Pēdējo gadu maigās ziemas bez biezas ledus kārtas neļauj upei attīrīties arī dabiskā veidā – ar ledus palīdzību.    

Šogad gaidāmie darbi nav pirmā reize, kad notiek Ventas tīrīšana. Lai uzlabotu upes stāvokli un lašu nārstošanas apstākļus, gan DAP, gan Kuldīgas pašvaldība talkās un projektos jau ilgākā laika periodā ir veikušas upes apsaimniekošanas darbus – ūdensaugu pļaušanu, kā arī to sakneņu izvākšanu, bet tas ir regulāri veicams darbs, kamēr vien notiks barības vielu ienese no Ventas upes baseina. “Tāpat jāņem vērā, ka arī pati upe “dzīvo” un attīstās – mainās tās grunts, no sanestajām dolomīta šķembām ir izveidojušās jaunas salas, kas jau ir sākušas apaugt ar upju krastiem raksturīgo veģetāciju, bet upes straume lauž jaunus ceļus ūdens plūdumam,” atzīmē DAP Biotopu un sugu dzīvotņu atjaunošanas projekta vadītāja Inga Hoņavko.   

Upes straujteču attīrīšana no aizauguma notiks secīgi, pa kārtām, sākot ar upes posmu pie peldvietas līdz Ventas rumbai un tad pamazām virzoties pa upi uz leju. Atkarībā no katra posma aizauguma intensitātes, grunts apstākļiem un ūdens līmeņa augstuma darbu veikšanas laikā, šovasar Kuldīgas iedzīvotājiem un viesiem Ventas upē būs iespēja redzēt dažādu mehanizētu tehniku, kas piemērota specifiskam darbam ūdens vidē. Vietās, kur ar tehniku nebūs iespējams piekļūt, izmantos arī rokas instrumentus. Visi darbi tiks organizēti no upes labā krasta, tajā skaitā, ierīkojot arī pagaidu krautnes no upes izvāktās augu masas savākšanai pirms nogādāšanas uz biomasas deponēšanas vietu. Lai maksimāli savāktu izņemto augu masu, upē izvietos bonas, kas uzķers peldošās augu daļas. Pēc apsaimniekošanas darbu pabeigšanas būs jāapseko vēl vienu km garš Ventas posms lejpus darbu veikšanas vietas, lai izvāktu nejauši aizpeldējušās augu daļas. 

“Svarīgi minēt, ka salas, kas atrodas Ventā, projektā netiks apsaimniekotas. Straujteču atjaunošana attiecas tikai uz tekoša ūdens posmiem un platībām. Tāpat arī upei nav nepieciešama pilnīgi visa ūdensaugu izvākšana un katram posmam eksperti ir noteikuši maksimāli pieļaujamo darbu veikšanas platību, kas kopā uz visu 2,6 km garo Ventas posmu nepārsniedz 6,5 hektārus,” piebilst projekta vadītāja Inga Hoņavko. 

Ventas straujteču rekultivācija ir viens no nozīmīgākajiem dabas lieguma “Ventas ieleja” dabas aizsardzības plānā paredzētajiem biotopu atjaunošanas darbiem, kuru izpilde notiks saskaņā ar Valsts Vides dienesta izvirzītajiem tehnisko noteikumu nosacījumiem, bet uzraudzību nodrošinās DAP un sugu un biotopu aizsardzības jomas eksperts. Darbu norises laikā teritorijā var būt izvietotas brīdinājuma zīmes par notiekošiem darbiem un aicinām apmeklētājus būt piesardzīgiem.  

Zināšanai par upju straumēm

Upju pamatfunkcija ir vielu un enerģijas transports, nevis to uzkrāšana, kā tas notiek ezeros skaidro zinātnieki (L.Urtāne, 2017). Upes var būt straujas un lēni tekošas. Ja ūdens plūsmas ātrums ir lielāks par 0,2m/s, tad tās saucam par straujtecēm. Strauji tekošais ūdens pārskalo grunti, aiznes smalkās augsnes vai smilšu daļiņas, bet atstāj granti un akmeņus. Šādi upes posmi ar pārskalotiem lielākiem un mazākiem oļiem ir piemēroti lašveidīgo zivju nārstam, jo lašu un foreļu ikru attīstībai ir nepieciešams skābeklis. Upes vai upju posmus, kuros ir straujtecēm raksturīgās pazīmes, Latvijā aizsargā. Ventas upe atbilst šiem nosacījumiem, un tajā no Baltijas jūras nārstot ienāk laši, kas Latvijā ir aizsargājama zivju suga. Zinātnieki norāda, ka upju apsaimniekošanas praksē 20-30% aizaugums ar ūdensaugiem tiek uzskatīts par labu ekoloģisko stāvokli. Savukārt, ja upju krastos ir lauksaimniecības zemes un mežizstrādes, kas veicina augsnes un barības vielu ieplūdi, sevišķi fosfora un slāpekļa savienojumus, tad upes gultnē rodas apstākļi, kas ir labvēlīgi ūdensaugu augšanai. Ir pietiekami daudz barības vielu un ir kur ieaugt, jo ieskalotās augsnes daļiņas apber akmeņus un oļus. Attīstījusies ūdensaugu masa katru gadu atmirst un nogulsnējas, veidojot biomasu (detrītu), kas lēni sadalās un uzkrājās ūdensteču dziļākajās vietās. Tādā veidā upes gultnē paplašinās aizaugums ar ūdensaugiem, bet samazinās ar skābekli apgādāta grunts. Bez apsaimniekošanas šādi upju posmi pamazām zaudē savu spēju nodrošināt labus nārsta apstākļus, kas rezultātā noved arī pie sarūkošiem zivju resursiem.