Vēstules no Āfrikas. Baltais, melnais un veselais saprāts
Britu karaļa Čārlza III kronēšanas dienā melnā aktrise, "Bridžertonas" zvaigzne Adhoa Andoha TV ēterā pateica: “Mēs no bagātīgās daudzveidības abatijā esam devušies uz šausmīgi baltu balkonu.”
Runa bija par Bakingemas pils balkonu, kur karaliskā ģimene iznāca sveikt tautu. Aktrise pēc tam taisnojās, ka nav gribējusi nevienu aizskart, bet, kas pateikts, tas pateikts.
Tikmēr Nēmai par bijušās metropoles monarhu bija tikai viena piezīme – viņš taču ir jau pārāk vecs, būtu nu praties un atdevis troni dēlam Viljamam, kamēr brašs un iznesīgs.
Ja kāds izteiktos, ka Svatini (absolūtā monarhija Āfrikas dienvidos) karaļa svīta ir pārlieku melna, droši vien arī izceltos skandāls. Bet – pašā Āfrikā šādas “krāsu kaislības” nemaz tik ļoti nav vērojamas.
Protams, pastāv arī melnais rasisms, bet bieži vien afrikāņi “villojas” savā starpā, starp citu, arī pievēršot uzmanību, kurš ir ogļu melnāks, kurš vairāk šokolādes brūnumā. Pasaules futbola kausa laikā daļa nemaz nefanoja par Marokas panākumiem, jo tie, redz, ir arābi un nemaz sevi neuzskata par īstiem afrikāņiem, tāpēc labāk priekšroka Francijas izlasei – tur vairāk mūsējo.
Un kā te, Tanzānijā ir dzīvot baltajam? Reizumis kāds uzsauc – hei, muzungu, hei, baltais – un tas man krīt uz nerviem, bet nav arī ļauni domāts. Tuvējā krodziņā es vairs neesmu svešinieks muzungu, bet misters Māris, no rajona, un ir gadījies, kas var šķist neticami, ka vietējie man pēkšņi uzsauc alu.
Kad eju pa ielu, sveicinos ar bodniekiem un bodaboda jeb motociklu “taxi” puišiem. “Mambo!” man uzsauc krodziniece Tedija. “Poa!” es atsaucos. Tas nozīmē apmēram “sveiks, kā klājas”, “lieliski”. Nē, Tedij, bia hapana, alu ne, tikai ūdens bunduli.
Būsim atklāti, ja Latvijā apmetas un vēl ieprecēsies melnais, vienmēr atradīsies kāds, kas uz viņu skatīsies šķībi. Sak, vēl mūsu sievietes savāc... Nesen Rīgā piecu ļaundaru kompānija vienā dienā iekaustīja ēdienu piegādes kurjeru kamerūnieti un indieti. Šeit man nav jābaidās par uzbrukumu tikai ādas krāsas dēļ.
Kad vietējie uzzina, ka dzīvoju ar tanzānieti, es kļūstu par “šemedži” – svaini. Afrikāņi cits citam ir brāļi un māsas, un es esmu kopā ar viņu māsu. Reiz tas pat deva finansiālu labumu. Iebraucot Zanzibārā, pētīju taksometrā cenu “listi”, un tur rakstīts – Jozani mežs pie mērkaķiem vienā virzienā 45 dolāri, apmēram 20 kilometru. Es jau sadrūvējos, bet šoferis nomierināja – to neskaties, tas ir tūristiem, tu esi ar manu māsu, tev cita cena. Un tik tiešām, 35 dolāri turp un atpakaļ, gaidīšana un izpalīdzēšana ostā ar čemodāna nodošanu.
Nevajag pārprast, es neceru un neplānoju kļūt par afrikāni (no baltajiem par tādiem atzīstot Dienvidāfrikas Republikā dzimušos), tad iesākumam būtu valoda jāprot. Bet vismaz mana rajona vietējie jau saprot, ka šis muzungu nav vairs ne tūrists, ne vakarējais.
