Satraucoša aina: Latvijā strauji izzūd zālāji, bioloģiski vērtīgi tikai 10% mežu

Vairāku gadu garumā veiktā detalizētā dabas vērtību inventarizācija uzrāda daudzus kritiskos punktus, paziņoja DAP ģenerāldirektora pienākumu izpildītājs Andris Širovs.

"Pēdējos 30 gados Latvijā katastrofāli samazinājušies zālāju biotopi, nesasniedzot pat 1% no valsts teritorijas, strauji jādomā par to nākotni; Latvijā tikai 10% mežu ir bioloģiski vērtīgi; teju puse purvu ir pārveidoti un cilvēka darbības ietekmēti; vairāk nekā divas trešdaļas saldūdens biotopu ir ietekmēti, apgrūtinot ūdens aprites ciklu; piekrastes biotopus negatīvi ietekmē invazīvo sugu izplatība, apbūve un antropogēnā slodze; bet trauslo alu un iežu atsegumu grupu apdraud cilvēku rīcība – atkritumu izgāšana, iežu skrāpēšana, kāpelēšana," viņš sacīja.

Zālāju biotopi

Latvijā dabiskie zālāji strauji izzūd. Ja pirms simts gadiem šo vērtīgo zālāju platības aizņēma trešo daļu valsts teritorijas, tad mūsdienās – vairs tikai 0,9% jeb apmēram 60 000 hektāru.

Dabisko zālāju izzušana ir saistīta ar cilvēku dzīvesveida izmaiņām, jo sociālekonomisku pārmaiņu rezultātā izzudis tradicionālais lauku dzīvesveids viensētās un ciematos, kur šādus zālājus veidoja un uzturēja daudzas mazas saimniecības ar mājlopu palīdzību. Mūsdienās galvenais zālāju samazinājuma iemesls ir intensīvā lauksaimniecība un apmežošana.

"Diemžēl vērtīgo zālāju pastāvēšana iespējama vienīgi ar cilvēka mērķtiecīgu un saprātīgu rīcību, kas balstīta zināšanās, proti, pirmais solis ir dabisko zālāju neiznīcināšana, otrais – atbilstoša ilgtermiņa apsaimniekošana, kam pamatā ir noganīšana un/vai pļaušana ar siena savākšanu," paziņoja DAP.

Mežu biotopi

Lai gan meža zemes Latvijā aizņem 49% no valsts teritorijas, vairāk nekā puse no tiem ir jaunāki par 60 gadiem.

Konstatēts, ka šobrīd bioloģiski vērtīgi ir tikai 10% no visiem mežiem, tie ir stipri sadrumstaloti un saglabājušies nelielās platībās vairs tikai nedaudzās lielajās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.

No visas meža zemes tikai 0,6% ir izcilas kvalitātes meži, bet lielāko daļu vairāk vai mazāk ir skārusi cilvēka ietekme, kas arvien pieaug.

"Katrā kailcirtē tiek zaudēta dabas daudzveidības sala, kas uz daudziem gadiem atstāj ietekmi arī uz pārējo meža dzīvo organismu sabiedrību, augsni, mikroklimatu un meža dabisko spēju regulēt sarežģītus dabas procesus. Diemžēl pēdējo piecu gadu laikā kailcirtēs ir zaudēti jau ~5 000 hektāru veco, bioloģiski vērtīgo mežu. Lai palielinātu bioloģiski vērtīgu mežu īpatsvaru, mežiem jāļauj augt, turklāt saglabājot tiem raksturīgās pazīmes – dažādu vecumu un dimensiju kokus, sausokņus un kritalas, kā arī mozaīkveida audzes struktūru."

Purvu biotopi

Kūdras nogulumi Latvijā ir samērā izplatīti, taču dabas skaitīšanas rezultāti liecina, ka dabiski vai samērā maz pārveidoti, bioloģiski nozīmīgi purvi aizņem  apmēram 166 000 hektāru jeb 2,6% no Latvijas teritorijas.

No tiem vairāk nekā 40% ir ietekmēti, lielākoties dažādā pakāpē nosusināšanas skarti, tādēļ tie vairs nespēj nodrošināt unikālos ekosistēmu pakalpojumus. Tie aizaug ar krūmiem un kokiem, izzūd raksturīgais sugu kopums, un, pastiprināti sadaloties nosusinātajai kūdrai, atmosfērā izdalās liels oglekļa daudzums.

Lai atjaunotu purvu "dzīvotspēju", ir jāatjauno to dabiskais hidroloģiskais līmenis un jānovāc apaugums, kas veicina papildu ūdens iztvaikošanu.

Saldūdens biotopi

Latvijā ir 2 256 ezeru un 12 500 ūdensteču ar kopējo virsmas platību 158 400 hektāru, kas aizņem 2,4% no valsts teritorijas. Teju 70% Latvijas upju un ezeru ir atzīti par bioloģiski vērtīgiem, proti, tie ir dabiski vai relatīvi maz pārveidoti un kalpo kā nozīmīgas ūdens organismu dzīvotnes milzīgam skaitam zivju, kukaiņu, ūdensaugu un putnu.

Atklāta negatīva tendence – tikai 3% no saldūdeņu biotopiem ir novērtēti kā izcilas kvalitātes, bet 30% – kā labi.

Pārējie jeb lielais vairums biotopu ir dažādā pakāpē ietekmēti vai pārveidoti: liela daļa ezeru aizaug eitrofikācijas dēļ, upēs ir daudz aizsprostu un šķēršļu, tajās ieplūst pārmērīgs barības vielu daudzums no apkārtējām zemēm, īpaši intensīvas lauksaimniecības apvidos.

"Lai apturētu virszemes ūdeņu kvalitātes pasliktināšanos, nepieciešama aktīva rīcība, piemēram, aizsargjoslu ievērošana lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un būvniecībā, jānovērš neattīrītu notekūdeņu nokļūšana ūdenstilpēs, jāattīra ūdenstilpes no pārmērīga aizauguma un bebru un cilvēka radītiem aizsprostiem, kas kavē upju dabisku plūdumu."

Piekrastes biotopi

Jūras krastam Latvijā 500 kilometru garumā raksturīga liela dabas daudzveidība, kuru noteikusi piekrastes ģeoloģiskā attīstība, mūsdienu ģeoloģiskie procesi jūrā un tās krastos, kā arī piekrastes iedzīvotāji un to dzīvesveids. Jūras piekrastē atrodami stāvkrasti, pludmales, augstākas un zemākas kāpas, piejūras priežu meži, mitrāji un virsāji, kopumā 15 Eiropas Savienības aizsargājamo jūras piekrastes biotopu veidi, kas lielākoties ir arī īpaši aizsargājami Latvijā. 

Konstatēts, ka izteikti jutīgie pludmales un atklātu kāpu biotopi Latvijā sastopami 3 284 hektāros jeb tikai apmēram 0,05% no valsts platības. Tie ir galvenā vai pat vienīgā, neaizstājamā dzīves vieta piekrastes augu un dzīvnieku sugām, kam nepieciešama iesāļa vide un regulāri jūras viļņu un vēja radītie traucējumi.

DAP norādīja, ka būtiski ir mazināt antropogēno slodzi vietās ar vērtīgu sugu atradnēm, novērst eroziju ar speciālu žodziņu un iederīgu graudzāļu stādījumiem, kā arī apkarot invazīvās sugas.

Alu un atsegumu biotopi

Latvijā šobrīd varam lepoties ar vairāk nekā 300 alām un apmēram 3 000 ainaviskiem iežu atsegumiem, no kuriem devona smilšakmeņu atsegumi ir krāšņākie Eiropā.

Alas un iežu atsegumi ir specifiska lakstaugu, sūnu, ķērpju, aļģu un sēņu mājvieta, ko apdzīvo arī čurkstes un zivju dzenīši, bet ziemās tie kļūst par slēptuvi zvēriem, abiniekiem un dažādiem bezmugurkaulniekiem. Alas un iežu atsegumi, kā arī ar tiem saistītie avoti palīdz uzturēt stabilu upju ieleju un gravu mikroklimatu, bet atsegumi upju krastos ierobežo upes gultni un straumes sānu eroziju. Vienlaikus tie ir arī kalcija avots bezmugurkaulniekiem ar čaulām, piemēram, gliemežiem.

Lai šīs krāšņās dzīvotnes saglabātu, svarīgi tās nebojāt – neveikt gravējumus alās un klinšu atsegumos, nepiesārņot un netrokšņot, norāda "lsm.lv".