DAP izbeigusi administratīvā pārkāpuma procesu par, iespējams, apzinātu brūnā lāča traucēšanu Limbažu apkārtnē
Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) ir izbeigusi administratīvā pārkāpuma procesu par to, ka, iespējams, mežstrādnieki apzināti traucējuši brūno lāci Limbažu apkārtnē, informēja DAP Komunikācijas un dabas izglītības nodaļas vadītāja Elīna Ezeriņa.
Šī gada 4. februārī DAP saņēma ziņas par, iespējams, apzinātu brūnā lāča traucēšanu. Pēc ziņas saņemšanas DAP ierosināja administratīvā pārkāpuma procesu, lai atbilstoši likuma prasībām varētu veikt pārbaudi par notikušo.
Ezeriņa norāda, ka, izvērtējot lietas materiālus, DAP secināja, ka lāču traucējums nav veikts apzināti, lācene migu bija pametusi jau kādu laiku pirms video tapšanas un mežstrādnieki tūlītēji rīkojās, lai novērstu turpmākus traucējumus konkrētajā meža nogabalā.
Lietas materiāli liecināja, ka Limbažu pusē tika veikti meža darbi, kurus meža apsaimniekotāja uzdevumā veica kāds uzņēmums. Meža darbu pārtraukumā, kad motorzāģim beidzās degviela, viens mežstrādnieks izdzirdēja dīvainas skaņas un, ievērojot darba kārtības noteikumus, ka ikvienai mežstrādnieku darbībai jābūt fiksētai video vai foto formātā, ieslēdzis kameru, devās skatīties, kas ir meža pudurī dzirdamo nesaprotamo skaņu avots. Tur mežstrādnieks pamanīja trīs dzīvniekus ar baltām apkaklītēm. Saprotot, ka tie ir dzīvnieku mazuļi, darbinieks izslēdzis kameru devās prom no notikumu vietas un brīdināja pārējos kolēģus par redzēto. Lai gan mežstrādnieks nespēja identificēt redzētos dzīvniekus, meža darbus veicošā uzņēmuma vadība pieņēma lēmumu nekavējoties pārtraukt darbus un atstāt mežu, informē Ezeriņa.
Viņa norāda, ka saskaņā ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava", kurā darbojas vadošie eksperti brūnā lāča populācijas Latvijā pētījumu un lāču monitoringa īstenotāji, viedokli, nav pamata uzskatīt, ka lāču mātīte pameta migu tāpēc, ka pietuvojās cilvēks filmēšanas nolūkā. Video dzirdamās lācēnu radītās skaņas liecina par to, ka mazuļi atradušies diskomforta stāvoklī, proti, aukstumā, kas saistīts ar jau ilgāku laiku nesaņemtu mātes ķermeņa siltumu. Cilvēka došanās pie migas un lācēnu filmēšana to izdzīvošanu tieši varētu ietekmēt vienīgi tad, ja šajā brīdī lācene būtu atgriezusies un, sastopot filmētāju, vēlreiz šo vietu pamestu. Ja mežsaimniecības darbus pārtrauc ātri pēc migas pamešanas, tad pastāv varbūtība, ka lācene atgriežas migā, kamēr mazuļi nav nosaluši.
Ezeriņa uzsver, ka kopumā Latvijā brūnā lāča populācija stabili atjaunojas. Lai gan šis gadījums negatīvi ietekmējis konkrētos sugas īpatņus, tomēr tam nav kritiskas sekas uz visu populāciju kopumā.
Jāņem vērā, ka lāču migas dabā iztraucē arī daudzi un dažādi bez cilvēka klātbūtnes esoši apstākļi un dabā tā ir normāla parādība. Pēc zinātniskās informācijas, apmēram 25-50% lācēnu iet bojā, nesasniedzot viena gada vecumu. Kā viens no lielākajiem dabiskajiem draudiem lācēnu izdzīvošanai ir citi lāči, migu postījums/bojājums, piemēram, applūšana un ar to saistītā mazuļu atdzišana jeb hipotermija, kā arī barības trūkums, infekciju slimības un ceļu satiksmes negadījumi, piebilst Ezeriņa.
Kā vēstīts, brūnie lāči (Ursus arctos) visā Eiropas Savienībā, tostarp Latvijā, ir aizsargājami dzīvnieki. Savulaik no Latvijas izzuduši, taču pēdējos gados mērķtiecīgu un zinātniski pamatotu lēmumu un rīcības rezultātā, tostarp medību lieguma, lāču populācija stabili atjaunojas, sasniedzot 60-70 īpatņu skaitu.
Lāči ir visnesabiedriskākie plēsēji. Tie dzīvo vientuļi, komunicējot savā starpā, vien atstāj aiz sevis teritorijas iezīmēšanas liecības. Izņēmums ir pārošanās un mazuļu audzināšanas laiks. Pieauguša lāču tēviņa individuālā teritorija variē robežās no 500-1300 kvadrātkilometri (km2), atsevišķos gadījumos sasniedzot pat 4000 km2. Mātīšu teritorijas ir mazākas - no 130-780 km2. Turklāt lāči ir klejotāji - tie maina gan dzīves, gan migas vietu.
Vērtējot lāčiem nepieciešamo dzīves telpu, aktīvo pārvietošanos un vientuļnieka dzīvi, Latvijā nav iespējams izveidot šīs sugas aizsardzībai atsevišķu īpaši aizsargājamu dabas teritoriju ar nemainīgām robežām. Esošās aizsargājamās teritorijas ar lieliem purvu un mežu masīviem, piemēram, Ziemeļu purvi, Teiču dabas rezervāts, jau daļēji nodrošina lāčiem nepieciešamo dzīves telpu. Tur cilvēka klātbūtne ir ierobežota, taču dzīvnieku nevar "ierobežot" noteiktā telpā. Turklāt savvaļas dzīvnieki neievēro valstu robežas - Latvijā uzskaitīto lāču dzīves areāls var iesniegties gan Igaunijā, gan Krievijā, skaidro DAP pārstāve.
Balstoties uz Igaunijas zinātnieku un dabas aizsardzības institūciju pieredzi, lāču mātes pamestu mazuļu glābšana nav rezultatīva, jo cilvēka izbaroti lāči pēcāk nevar kļūt par pilnvērtīgiem savvaļas dzīvniekiem. Izmainītas uzvedības dēļ tie allaž atgriežas pie cilvēka barības meklējumos, apdraudot cilvēkus un to īpašumus. Šo apliecināja arī Latvijas pēdējo gadu pieredze ar diviem pusaugu lāčiem, kas izrādīja sugai netipisku uzvedību.
Savukārt lāču uzturēšana nebrīvē ir dārga. Veicot detalizētus aprēķinus, lācim nepieciešamā voljera izbūve, ietverot visas drošības un labturības prasības, izmaksātu apmēram 0,5 miljonus eiro, papildu tai būtu nepieciešami arī lāča uzturēšanas - ēdināšana, veterinārija, dzīvnieku kopēja darbi un citas izmaksas 30 gadu garumā. Tā kā lāču populācija stabili pieaug, arī Igaunijā lāči nebrīvē netiek izauklēti.
