Mežs prātam un muskuļiem - orientēšanās sports
Vairāk nekā pusi Latvijas teritorijas klāj meži un mēs, latvieši, mežu pieņemam par pašsaprotamu un tradicionālu mūsu ārtelpas ikdienas sastāvdaļu. Kā visnotaļ praktiska tauta, mēs visbiežāk mežu asociējam ar sēņošanu un ogošanu. Mūsdienās arvien biežāk uz mežu dodamies arī, lai tur vienkārši pabūtu – ieelpotu svaigo gaisu, baudītu ainavu un pastaigātos. Tomēr meža piedāvātās iespējas ir bezgalīgas. Kādam tā ir ne tikai atpūtas un meditācijas telpa, bet darba vieta, dzīves vieta, vēl kādam – sporta laukums!
Nūjošana, skriešana, riteņbraukšana – šie ir populārākie sportošanas veidi, ko varam veikt mežā, papildus baudot vides fizioloģiski un terapeitiski labvēlīgo ietekmi uz mūsu veselību. Mazāk zināms un tomēr populārs šaurā zinātāju lokā ir vēl kāds pavisam nopietns sporta veids, ko lielākoties praktizē tieši mežā – orientēšanās sports.
Orientēšanās ir sporta veids, kas notiek brīvā dabā un, kas vienlaicīgi trenē gan prātu, gan ķermeni. Orientēšanās nozīmē dažādas sarežģītības iepriekš sagatavotu distanču veikšanu, lai atrastu kontrolpunktus, izmantojot karti un kompasu. Vienkārši izsakoties, orientēšanās nedaudz atgādina dārgumu meklēšanas piedzīvojumu spēli un tādēļ tā ir piemērota un interesanta gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan ģimenei kopā. Orientēšanās tiek uzskatīts par veselību veicinošu izturības sporta veidu, kas ir veicams gan individuāli, gan komandā. Tas ir pieejams un demokrātisks sporta veids, jo mežā ar karti rokās var doties gan mazi bērni, gan profesionāli atlēti, gan cilvēki, kam ir 70 un 80 gadi. Arī finansiāli šis sports ir pieejams, jo izmaksas par grupas treniņu ir ap 10 eur plus transports, lai nokļūtu uz treniņa vietu.
Lai izmēģinātu orientēšanās sportu, sākotnējais uzdevums ir izvēlēties sev piemērotāko laiku un vietu, jo organizēti klasiskie un iepazīšanās treniņi kā arī apmācības notiek gandrīz katru dienu un orientēšanās klubi ir vairāki visā Latvijā. Apmācību laikā instruktori iepazīstinās ar kartes apzīmējumiem, noteikumiem un padomiem, kā rīkoties, ja gadās apmaldīties. Taču par apmaldīšanos nevajadzētu satraukties, jo tā ir daļa no sporta un var gadīties katram, arī pieredzējušam orientēšanās sporta speciālistam. Tāpēc svarīgi zināt, ka visus dalībniekus, kas devušies mežā, finišā gaida organizatori. Ja kāds kavējas un nav sazinājies ar organizatoriem vai draugiem, to dodas meklēt profesionāla komanda.
Kā jebkurā sportā arī orientēšanās sportā ir iespējami dāžādi iesaistes līmeņi – ar to var nodarboties sezonāli, regulāri vai pat nopietnā sacensību un kausu izcīņas līmenī. Orientēšanās var būt arī lieliska atraktivitāte svētku svinēšanai vai komandas saliedēšanas veicināšanai.
Vēsturiski orientēšanās izveidojusies Skandināvijā ap 1890. gadu kad zviedru armija rīkoja kājinieku sacensības par ziņojumu nogādāšanu nepazīstamos apvidos. Pirmās oficiālās orientēšanās sacensības notika ar armijnieku un civilistu piedalīšanos 1897. gadā Norvēģijā, vēlāk arī Somijā. Latvijā par šo sporta veidu sāka runāt tikai 1935. gadā, nodēvējot to par “skrējienu nezināmā virzienā” ar karti un kompasu.
