Vēstules no Āfrikas: uz praviešu veselību

Lielās piektdienas vakarā ciemos ir atnākusi Nēmas draudzene Žaklīna, un viņām sakārojas šņabi. Vietējos veikaliņos var nopirkt zviedru “Absolut”, un neko prastāku manas afrikāņu dāmas arī negrib dzert, pat ne vietējo džinu.

Mēs sēžam uz lieveņa, tērzējam, raugāmies debesīs pār ekvatoru, un te es ievēroju, ka šoreiz Žaklīna ir apsējusi lakatu. Ne gluži kā hidžābu, tomēr matus apsegusi. “Paklau, man ir delikāts jautājums, kāda ir tava reliģija?” es vaicāju. “Es esmu musulmaniete,” viņa atbild, ar degvīna glāzi rokā.

“Un tu lieto alkoholu?” Jā, tas Žaklīnu nepavisam nemulsina, kaut viņa pat uzsver, ka lepojas ar savu ticību, kurā pārgājusi savulaik nu jau šķirtā vīra dēļ. Viņas pašas vecāki ir katoļi, reliģiju “manto”, bet var arī mainīt. Un vienā ģimenē tuviniekiem var būt pilnīgi dažādas reliģiskās piederības. Nēma pa vecāku līniju ir luterāne, bet viņas dēls no kādreizējām agras jaunības attiecībām – musulmanis, pēc tēva. Alkoholu puika, protams, nepatērē, bet cūkgaļu gan.

Un Klusās sestdienas vakarā kopā ar visiem dodas uz kristiešu baznīcu. “Tas ir normāli, tā ir cieņa pret ģimeni,” skaidro Nēma, kas pati šoreiz neiet uz savu luterāņu dievnamu, bet katoļu baznīcu, jo tai piederīgs ir ciemos atbraukušais brālis Aizeks. Ticības un konfesijas te savijas krustu šķērsu.

“Tu laikam biji pirmo reizi baznīcā?” Nēma man jautā nākamajā dienā. “Nē, protams,” atbildu. “Kāpēc tu tā domā?” “Jo esi teicis, ka neesi īpaši reliģiozs.” Tad nu es viņai skaidroju savu attieksmi pret ticību un arī to, kādos apstākļos pagāja mana bērnība. Kamēr Nēmu mazotnē tēvs katru svētdienu veda uz baznīcu, es uzaugu iekārtā, kur ateisms bija valsts oficiālās ideoloģijas daļa. Kur nebija vietas ne Ziemassvētkiem, ne Lieldienām. Nēmas ģimene katros Ziemassvētkos, Jaungadā un Lieldienās skatījās filmu par Jēzu, es to redzēju tikai 80. gadu beigās pie baptistiem Matīsa, toreiz vēl Revolūcijas, ielā, kad baznīca "nāca modē". Kopš tā laika viss mainījies, gan Latvijā, gan manī pašā. Un aiz cieņas pret ģimeni varu aiziet arī uz baznīcu.

Otrajās Lieldienās atveru Tanzānijas avīzes “The Citizen” mājaslapu. Dāresalāmas universitātes lektora asistents Džeksons Džuma Koi dalās savās pārdomās par reliģijas brīvību un, kā viņš to apzīmē, “Jēzus industriju” Tanzānijā, kur dažnedažādas baznīcas un sektas vairojas kā sēnes pēc lietus. Autors atgādina, ka valdība taču regulē krogu un naktsklubu biznesu, neļaujot tiem naktīs taisīt pārāk lielu troksni (man gan šķiet, ka regulācija nav efektīva), tad kāpēc diennakts baznīcas varot atļauties traucēt naktsmieru? Īsāk sakot, šī ir Tanzānija, un šeit ir vieta gan ticībai, gan diskusijai. Pat hidžābam un šņabītim.