Vēstules no Āfrikas. No praida brīvs kontinents
Raksta autors kopš oktobra sākuma dzīvo Tanzānijā, Austrumāfrikā, vairs ne kā tūrists, bet ģimenē. Jau vairākus mēnešus viņam ir iespēja vērot Āfriku “no iekšienes” un mēģināt paskatīties uz dzīvi šeit un pārējo pasauli ar afrikāņu acīm.
ASV viceprezidentei Kamalai Harisai, marta beigās viesojoties Āfrikā, viens no galvenajiem jautājumiem bija LGBTQ+ tiesības, to viņa uzsvēra arī kopīgā preses konferencē ar Ganas prezidentu Nanu Akufo-Addo.
Pasaulē 69 valstīs par homoseksuāliem sakariem draud cietums, un puse no tām ir Āfrikā. Ugandas parlaments nesen nobalsoja, ka ieslodzījumā jāliek jau tikai par piederību “nepareizajai orientācijai”.
Starp citu, homoseksuālisma kriminalizācija Āfrikā sakņojas ne tikai vietējās tradīcijās, bet ir arī mantojums no britu koloniālisma laikiem – tā noteikts jau 1931. gadā, un pēc neatkarības iegūšanas daudzās valstīs šī nostāja saglabāta kā “daļa no reliģijas un kultūras”. Bijusī koloniālā lielvara Lielbritānija homoseksuālismu dekriminalizēja tikai 1967. gadā.
Afrikāņi uzskata, ka homoseksuālisms ir rietumu fenomens un pretrunā viņu vērtību sistēmai. Tēvi te diezgan bieži pamet savas ģimenes pat ar maziem bērniem, bet tas šķiet daudz mazāks ļaunums. Afrikāņu liela daļa ir pārliecināti, ka geji kaļ plānus, kā samaitāt viņu bērnus.
Arī Zambijas prezidents, uzstājoties vairāk nekā 400 garīdznieku priekšā, atgādināja, ka šī valsts ir “kristīga nācija” un konstitūcija neatzīst viendzimuma attiecības.
Harisai par atbildi 50 Zambijas parlamenta opozīcijas deputāti sarīkoja demonstrāciju pret valstī notiekošo demokrātijas samitu, klāstot, ka rietumvalstu pārstāvji to izmanto kā platformu LGBTQ popularizēšanai un zambiešu vērtību graušanai.
Katrā ziņā vajag lielu dūšu, lai Āfrikā spriestu par LGBT tiesībām, nevis, kā skarbāk viņus sodīt vai efektīvāk pāraudzināt. Harisa to var atļauties, viņai ir apsardze un garantēts drošs ceļš atpakaļ uz Vašingtonu. Man mājās saruna ar afrikāņu dzīvesbiedri Nēmu par šiem jautājumiem, turklāt sākta bez jebkādas paša iniciatīvas, izvērtās nelielā skandālā. Viņa ir izlasījusi par rietumu viešņas pamācībām, ir pagalam sašutusi un prasa man, ko es domāju par geju jautājumu. Mana neitrālā attieksme Nēmu satriec.
“Ak, tad tu viņus atbalsti!?” manī veras skaistas, lielas acis, kas no mīlīga antilopes skatiena pārtapušas panteras plēsonīgumā. “Nē, es tikai neuzskatu, ka pieaugušus cilvēkus par to, ko viņi brīvprātīgi dara savā starpā, ir jāliek cietumā. Es vienkārši viņus neienīstu,” mierīgi atbildu.
“Un ko tu darītu, ja tava meita izrādītos lesbiete?”
“Nepriecātos, bet ko es tur varētu darīt, viņa ir pieaugusi sieviete.”
“Vest viņu uz baznīcu, lai nāk pie prāta.” Grūti gan man iztēloties, kā iedabūt baznīcā pieaugušu cilvēku, ja pašam nav tādas vēlmes. “Tu domā, ka Dievs bija muļķis, radot vīrieti un sievieti?” Nēma neatlaižas.
Viņa turpina zibeņot un ir nostājusies uz “nopride” takas: “Tev nekad nav bijis sekss ar vīrieti?” “Oh, my God, no, honey, what’s the bullshit You are talking!” es arī neizturu. Nēma skatās acīs vēl kādu brīdi, cieši, cieši, cenšoties saskatīt, vai kaut kur viņas vīrietī neslēpjas latents gejs. Jo ko ar tiem eiropiešiem var zināt.
P.S. Pirms dažiem mēnešiem rīta pastaigā mums pretī nāca kāds vietējais vīrietis, ar kuru Nēma draudzīgi sasveicinājās un pārmija dažus vārdus. “Viņš ir gejs,” pēc tam viņa man pavēstīja. Bez dusmām un naida. Varbūt vienkārši nevajag provocēt afrikāņus ar pamācībām? Labāk nebūs nevienam.
Turklāt ir arī izņēmumi – Dienvidāfrika, Angola, Botsvāna, Šeišelas, Mozambika un Lesoto ir legalizējušas viendzimuma attiecības.
