Lielais jautājums: kā mazināt Latvijai nelojālo sabiedrības daļu?
Ikdienā esam pamanījuši Latvijai nelojālus cilvēkus. Tos, kuri nav mūsu valsts pilsoņi, varam izraidīt no Latvijas un tad viņi mums galvassāpes vairs neradīs. Bet, ko darīt ar tiem, kuri ir klaji agresīvi noskaņoti pret Latviju, kaut arī ir šīs valsts pilsoņi? To Jauns.lv jautāja trīs ekspertiem, viedokļu līderiem – uzņēmējam Pēterim Šmidrem, ārstam kardiologam Andrejam Ērglim un rakstniekam Jurģim Liepniekam.
Gan Jurģis Liepnieks, gan Andrejs Ērglis ir pārliecināti, ka mūsu galvenais ierocis ir valoda. Savukārt Pēteris Šmidre uzskata, ka mēs sabiedrības lojalitāti pret valsti vairosim ar panākumiem ekonomikā.
Zem tepiķa paslaucīta problēma
Jurģis Liepnieks uzskata, ka Latvijas sabiedrības vairākums šo problēmu nevēlas saredzēt – to “paslaucījusi zem tepiķa”. Esam nojaukuši Pārdaugavas okupekli un tad domājam, ka problēma kaut kādā mērā atrisināsies pati par sevi. Tomēr tā nav:
“Kādi divi/trīs procenti Latvijas pilsoņu tik tiešām ir klaji nelojāli, īsti kremlisti un putinisti, un tamlīdzīgi. Stingri ņemot ar viņiem nebūtu jādara nekas, jo ir pārāk dārgi un neefektīvi strādāt tur, kur nav nekādu izredžu”, saka Liepnieks un piebilst, ka pasaulē jau nav nekas daudz izgudrots kā ar šādiem cīnīties’, kā vien “pātagas stratēģija”.
Tomēr Latvijai nelojālā sabiedrības daļa, sevišķi Daugavpilī un Latgalē, ir milzīga un mums tā jāmazina. Kā? “Viņiem vienkārši ir pienākums iemācīties latviešu valodu un kļūt par latviešiem. Un viss! Kā viņi to izdarīs, tā jau ir viņu problēma,” teic Liepnieks.
Tāpēc cilvēkiem, kuri svārstās, kurā pusē nostāties – Putina vai Latvijas, jāpiedāvā stimuls, taka, ceļš, lai viņi izvēlētos Latviju, lai tas būtu moderni, izdevīgi un stilīgi.
Jāceļ ekonomika
Arī Pēteris Šmidre uzskata, ka nav ko lieki tērēt naudu, lai mēs stāstītu, cik laba esam valsts tiem, kuri Latviju nemaz par valsti neuzskata. Viņš uzsver, ka pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā pagājušā gada februāri, ir novilkta krasa sarkanā līnija starp Latvijai lojāliem un nelojāliem cilvēkiem. Bet, lai būtu vairāk Latvijai lojālu cilvēku, ir jāstiprina mūsu ekonomika:
“Ekonomiski un sociāli sekmīgā valstī lojalitāte pret valsti ir daudz lielāka nekā ekonomiski nesekmīgai valstij. Domāju, ka Igaunijā cittautiešu attieksme pret savu valsti ir lojālāka nekā pie mums. Tāpēc, lai šo jautājumu risinātu, lai cik tas paradoksāli neskanētu, mums jādomā par ekonomiskiem panākumiem,” saka Šmidre un teic, ka patriotisms principā sastāv no trim lietām: drošības, rīcības brīvības un īpašumtiesībām.
Samta cimds ar dzelkšņiem
Savukārt Andrejs Ērglis uzskata, ka lojalitāte/nelojalitāte mūsu sabiedrībā nav liela problēma. To viņš zina pēc savas pieredzes – viņa pacientu vidū ir daudz tā saucamo cittautiešu, kuri jau sen ir kā latvieši, lieli Latvijas patrioti.
Lojalitātes galvenā mēraukla ir valoda, uzsver ārsts. Un tagad, kad kara dēļ notiek mūsu kultūrtelpas maiņa no “krievu pasaules” daudz piederīgākajai Rietumeiropai, tas redzams īpaši.
“Ja mums būs pietiekams latviešu valodas lietojums, šīs lietas ļoti, ļoti ātri pašas sakārtosies. Un, protams, mums jābūt ar savu mugurkaulu”, saka Ērglis. Mums jābūt ar pietiekamu pašcieņu un jāīsteno latviešu valodas “maigās varas” politika – “samta cimds ar dzelkšņiem”. Tagad, kara laikā, no mums nevar prasīt tādu toleranci, kāda tā bija miera laikā.
Jauns.lv video Pēteris Šmidre, Jurģis Liepnieks un Andrejs Ērglis dalās pārdomās par to, kā mazināt Latvijai nelojālo sabiedrības daļu.
