Ministre Evika Siliņa nosauc lielāko izaicinājumu labklājības jomā

Kas ir jūsu prioritātes, kuras vēlaties attīstīt šajā gadā?

Viennozīmīgi tie ir jautājumi, kas ir saistīti ar bērniem un ģimenēm, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un tie, lai mēs varam nodrošināt veselīgas vecumdienas senioriem. Daļēji tas jau atspoguļojas budžeta prioritātēs.

Viena no galvenajām lietām pašlaik būs minimālā ienākuma līmeņa reforma, kas skars gan mājokļa pabalstus, gan garantēto minimālo ienākumu, gan mazākās pensijas. Tas būs liels solis. Doma ir, ka minimālais ienākuma līmenis katru gadu mainītos atbilstoši vidējo ienākumu mediānai. Šobrīd šis līmenis tiek noteikts reizi trīs gados, bet Satversmes tiesa ir lēmusi, ka tam būtu jābūt noteiktam koeficientam un tāpat būtu jāpārskata, kas šajā grozā vispār ietilpst.

Tad, protams, būs visi jautājumi, kas ir saistīti ar pakalpojumiem, - cilvēkiem ar invaliditāti, vardarbībā cietušiem bērniem, jauniešiem ar atkarībām. Arī tās šobrīd ir budžeta prioritātes. Es ceru, ka izdosies iegūt arī papildu finansējumu, jo ir vairāki projekti, kas ir uzsākti pilotprojektu veidā, un ir skaidri redzams, ka cilvēkiem arvien vairāk vajag tādus pakalpojumus kā asistenti, kā psiholoģiskā palīdzība, kā krīzes dzīvokļi. Taču tam visam ir vajadzīgi speciālisti, tādēļ tas nebūs vienas Labklājības ministrijas jautājums, tas būs sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju un Veselības ministriju.

Es neesmu slēpusi arī to, ka liela lieta ir sadārdzinājums. Minimālās algas reforma atsaucas arī uz mūsu pakalpojumu sniedzējiem. Pakalpojumus sniedz gan valsts, gan pašvaldības, gan līgumorganizācijas, un arī šīm vajadzībām mums būs vajadzīgs finansējums budžetā. Piemēram, sociālās aprūpes centros ir sadārdzinājusies ēdināšana, un mēs nevaram atstāt cilvēkus nepaēdušus.

Tāpat jautājums ir par nozarē strādājošo atalgojumu, jo nav jau noslēpums, ka labklājības nozarē nav tās labāk apmaksātās darba vietas. Taču tie ir cilvēki, kas rūpējas par citiem, un mākslīgais intelekts to neaizstās. Tā ir vēl viena prioritāte. Es jau esmu teikusi, ka, ja mēs nevaram parūpēties par sevi, tad mums būs grūti parūpēties par citiem, jo var redzēt, ka cilvēki izdeg, meklē darbu citur, kaut vai veikalu ķēdēs. Taču mums ir svarīgi saglabāt šos cilvēkus. Piemēram, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra aprēķina pensijas, dažādus sarežģītus pabalstus, un ir svarīgi, lai viņi paliek šajos amatos. Tādēļ kā viena no prioritātēm ir tieši nozares atalgojums. Tas pats attiecas uz asistentu atalgojumu, jo, kā pierādās, asistenti ir ļoti vajadzīgi un šis pakalpojums ir jāattīsta vēl vairāk.

Ar kādu atbalstu un kuras sabiedrības grupas šogad var rēķināties energokrīzes apstākļos?

Līdz maijam ir spēkā atbalsts, par kuru jau lēmumi ir pieņemti. Tas viss turpinās. Arī pašvaldībām ir atbalsts no valsts, tostarp 8 eiro tiek maksāti par katra iesnieguma apstrādāšanu sociālajos dienestos. Tādēļ šajā apkures sezonā lielas izmaiņas vairs nav paredzētas. Bet, kā jau es minēju, mēs esam paredzējuši reformēt minimālo ienākumu līmeni, kas varētu palielināt summas, kuras saņem invaliditātes un mazo pensiju saņēmēji, kā arī augtu garantētais minimālais ienākums, kas ietekmēs trūcīgā statusu.

Šobrīd lielākā daļa cilvēku izmanto mājsaimniecības pabalstu. Trīs reizes ir paaugstināts limits, no kura cilvēks var vērsties pēc palīdzības. Iepriekš tie bija 109 eiro, tad tagad tie ir 327 eiro. Tāda arī bija valdības doma - mājsaimniecībās pirmajam cilvēkam pēc tam, kad viņš samaksā visus rēķinus, šādai summai ir jāpaliek uz rokas. Pēc statistikas var redzēt, ka ļoti daudz cilvēku šo pabalstu arī izmanto. Tāpat ļoti liela daļa izmantoja 60 eiro atbalstu malkas iegādei. 98% no mājsaimniecībām ar malkas krāšņu apkuri šo atbalstu ir izmantojušas.

Pašvaldības sūdzas, ka valdība iepriekš esot solījusi segt pusi no mājokļa pabalsta un garantētā minimālā ienākuma pabalsta, taču tehniskajā budžetā, kas būs spēkā vismaz līdz martam, tas nebūs paredzēts. Vai tiek domāts par risinājumiem?

Mums šobrīd ir spēkā Energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likums, kas paredz šādu atbalstu. Labklājības ministrija neko tur nevar darīt, jo tas ir jautājums, kādā veidā Finanšu ministrija šos izdevumus sadalīs, jo iepriekš tas bija no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Man nav indikāciju, ka tā varētu nebūt, jo likums ir spēkā. Man ir grūti spriest, kāpēc pašvaldībām ir tāda sajūta, ka tā varētu nebūt.

Vai tādēļ, ka budžets tiks pieņemts ļoti vēlu, var prognozēt jomas, kur var rasties problēmas?

Šobrīd posmā no janvāra līdz martam nevar stāsties spēkā jauni pasākumi. Tas ir tas apgrūtinājums. Bet mēs darām visu iespējamo, lai budžets stātos spēkā pēc iespējas ātrāk, un šobrīd notiek ļoti intensīvas budžeta sarunas. Tādēļ es domāju, ka martā vajadzētu stāties spēkā arī jaunajām iniciatīvām. Piemēram, minimālā ienākumu līmeņa reforma varētu stāties spēkā jūlijā, jo skaidrs, ka mēs to ātrāk nevarēsim iedarbināt.

Gan Covid-19, gan tagad energokrīzes laikā atbalsta sistēma tiek kritizēta par pilnvērtīgas datubāzes trūkumu, kas neļauj sniegt precīzi mērķētu atbalstu tām sabiedrības grupām un mājsaimniecībām, kurām tas būtu vajadzīgs visvairāk. Ko darīsiet, lai šo situāciju uzlabotu?

Tas ir sarežģīts jautājums. Premjers jau iepriekš uzdeva meklēt risinājumu, kā saprast, kāds ir faktiskais mājsaimniecību ienākumu līmenis. Šobrīd arī valdības deklarācijā esam vienojušies, ka mēs mēģināsim veidot datubāzi, kurā varētu saprast, kas ir mājsaimniecības ienākumi. Bet ir skaidri redzams, ka, visdrīzāk, pašvaldības ir tās, kas ir vistuvāk iedzīvotājiem un vislabāk redz mājsaimniecību ienākumus, jo ne pēc deklarētās dzīvesvietas, ne tikai pēc laulības fakta mēs nevaram konstatēt, ka tā ir viena mājsaimniecība, un tas rada šķēršļus aprēķināt mājsaimniecību faktiskās vajadzības.

Viens veids ir veidot brīvprātīgus reģistrus. Ja cilvēkam ir vajadzīgs atbalsts, tad viņam arī ir jādefinē, kas dzīvo viņa mājsaimniecībā. Bet tas viss vēl ir izstrādes procesā. Jebkurā gadījumā mums jau ir grupas, kurām tiek sniegts atbalsts, - tie ir cilvēki ar invaliditāti, daudzbērnu ģimenes, trūcīgās un maznodrošinātās personas, seniori. Tās arī noteikti būs tās primārās grupas, kurām vienmēr atbalsts tiks piešķirts. Ja būs jāizšķiras, vai atbalstu sniegt visiem vai kādām noteiktām grupām, tad viņi noteikti būs prioritāri.

Valdības deklarācija nereti tiek kritizēta kā frāžaina un par to, ka nav skaidra prioritāšu secība, kuri pasākumi tiek uzskatīti par primāri risināmiem un kādēļ. Kā Labklājības ministrija turpmāk ar šo deklarāciju strādās un pēc kādiem principiem izvēlēsies primāri īstenojamos pasākumus?

Es jau nosaucu, kas ir šobrīd budžetā primārās lietas. Skaidrs, ka dzīve ievieš savas korekcijas, ir lietas, ko es esmu vēsturiski spiesta pārņemt, un tas ir normāli. Ir lietas, kas ir jāturpina, piemēram, minimālā ienākuma līmeņa reforma. Tāpat ir jautājums par minimālajām pensijām. Bet līdz ar šo minimālo ienākuma līmeņa reformu mēs to daļēji atrisināsim, jo pensijas divreiz gadā mainītos - viens ir indeksācijas laiks, otrs ir tas, ka 1.janvārī katru gadu noteiks minimālā ienākuma līmeni.

Turklāt Labklājības ministrijā nevar nosaukt tādu vienu galveno prioritāti. Skaidrs, ka tās ir ģimenes ar bērniem, personas ar invaliditāti, mums ir cilvēki, kuri ir cietuši no vardarbības, mums ir seniori, mums ir arī Ukrainas civiliedzīvotāji, kuriem mēs arī sniedzam ļoti lielu palīdzību. Man izcelt kādu vienu grupu negribētos. Maksimāli centīsimies palīdzēt un sistēmu uzlabot, papildinot pakalpojumus visām šīm grupām.

Esat minējusi, ka vēlaties ieviest vienotu, preventīvu agrīna atbalsta sistēmu bērniem un ģimenēm. Kas, jūsuprāt, pašlaik pareizi nestrādā un ko paredzēts ieviest?

Šobrīd ir tā, ka problēmas ar bērnu ne vienmēr savlaicīgi tiek konstatētas. Turklāt tām ne vienmēr ir jābūt lielām veselības problēmām. Tie var būt arī dažādi uzvedības traucējumi vai problēmas ar iekļaušanos kolektīvā, sabiedrībā, runas problēmas, autisma pazīmes. Tās ir lietas, kur vecāki bieži vien apjūk. Savlaicīgi to konstatējot, tas ātrāk palīdzētu sniegt atbalstu gan ģimenei, gan bērniņam, gan arī bērnudārzam vai skolai. Šobrīd tādas sistēmas īsti nav un vecākam pašam ir jāiet pie ārsta, jāmeklē atbalsts. Iecere ir, ka bērnudārzos varētu būt apmācīts personāls, kas varētu šīs problēmas konstatēt, gan arī ģimenes ārsti būtu labāk apmācīti.

Šobrīd tiek īstenota Pārresoru koordinācijas centra atbalstīta programma, kurā iesaistās gan pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogi, gan vecāki, gan atbalsta personāls. Mums to vajadzētu attīstīt vēl tālāk, lai varētu iesaistīties arī veselības speciālisti. Tam budžetā pašlaik ir paredzēti papildu līdzekļi, lai tas viss darbotos uz vietas un vecākiem nebūtu jāmeklē vairāki atbalsta punkti. Protams, tas ir sarežģīts jautājums, kas ietver ļoti lielu koordināciju, jo tur ir gan mediķi, gan izglītības, gan pašvaldības, gan sociālie darbinieki, gan psihologi. Mans mērķis ir koordinēt šo sistēmu, lai mēs varētu uzbūvēt skeletu, ceļa karti, kā tālāk ar šo jautājumu virzīties, lai tas būtu atbalsts ne tikai ļoti grūtos gadījumos, bet atbalsts vecākiem arī gadījumos, ja, piemēram, bērnam ir iekļaušanās problēmas. Savlaicīgi to konstatējot, bērnam pēc tam skolā būs vieglāk. Pašlaik tas bieži vien vienkārši veļas tālāk kā tāda sniega bumba, bet mūsdienās mēs tomēr gribam, lai bērni, kuriem ir ne tikai kādi fiziski traucējumi, bet arī šīs psiholoģiskās lietas, var iekļauties un ātrāk darboties kopā ar pārējiem.

Minējāt, ka ir arī papildu budžeta līdzekļi. Cik tas ir?

Tas nav tieši šai programmai, bet veselības aprūpes atbalstam bērniem. Tas vairāk ir domāts, lai bērniem nebūtu rindas pie ārstiem. Tas viss ir savienots un, kā jau es minēju, prasa lielu koordināciju. Tas ir milzīgs izaicinājums. Es to atzīstu.

Nesen arī valdībā tika pieņemts Bērnu, jauniešu un ģimenes attīstības pamatnostādņu īstenošanas plāns. Kad varētu būt gatava šī programmu un ko tā ietvers?

Ir paredzēts, ka Labklājības ministrija varētu vairāk koncentrēt savā pārziņā bērnu jautājumus. Tostarp pēc Pārresoru koordinācijas centra likvidācijas mēs varētu arī pārņemt viņu uzsāktās lietas, kas ir tieši agrīnā prevencijas sistēma. Ar to mēs šogad strādāsim, un tās ir lietas, kuras es redzu kā primāri darāmās. Vienlaikus ir jāuzsver, ka plāns tapa iepriekšējā ministra laikā, es amatā esmu dažas nedēļas un vēl nevaru atbildēt par visiem plāna punktiem, bet šīs lietas es redzu kā svarīgākās.

Budžeta prioritātēs ir arī audžuģimeņu atbalsta personāls, kas varētu palīdzēt bērniem iekļauties. Šobrīd tas ir paredzēts grūtiem gadījumiem, bet pēc tam atbalstu vajadzētu saņemt visiem bērniem, kuri iznāk no institūcijām, jo ne visi ir uzreiz gatavi dzīvot ģimenei pietuvinātā vidē. Tāpat asistenti varētu būt noderīgi arī bērniņiem ar citām problēmām, ko es jau minēju.

Esat arī minējusi, ka atalgojums ir jāceļ sociālajiem darbiniekiem. Kā to iecerēts nodrošināt?

Sociālie darbinieki atrodas pašvaldību pārziņā, un noteikti, ka viņu atalgojuma pieaugumu pašlaik ietekmēs minimālās algas palielinājums. Manuprāt, tas ir pozitīvi. Pašvaldībām gan, protams, tas vienmēr ir izaicinājums, bet, redzot, ka iedzīvotāju ienākumu nodoklis, cik man ir zināms, pildās labi, tad es ļoti ceru, ka pašvaldības atalgojumu sociālajiem darbiniekiem cels. Tur, kur būs nepieciešams atbalsts no Labklājības ministrijas, darīsim, ko varēsim.

Viena no Latvijas problēmām ir sabiedrības novecošanās, kas nozīmē arī lielāku spiedienu uz pensiju sistēmu. Vai Labklājības ministrija saskata nepieciešamību sākt diskusiju par potenciālām izmaiņām?

Tā ir ļoti liela problēma ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Tādēļ arī Eiropā tiek meklēti risinājumi, ko darīt ar pensiju sistēmām. Latvijā ir trīs līmeņu pensiju sistēma, kas garantē šīs sistēmas stabilitāti un ilgtermiņā efektivitāti. Taču, lai tā būtu, mums ir svarīgi, lai cilvēki maksā nodokļus, un mums ir svarīgi, lai mums būtu pietiekami daudz darbinieku un tādu darbinieku, kas spēj nopelnīt. Tāpēc šī valdība mēģinās attīstīt tautsaimniecību, lai mums būtu arī vairāk darbavietu un uzņēmēju. Mēs arī ar ekonomikas ministri un izglītības ministri esam tikušās Nodarbinātības padomē, kas varētu kļūt par Cilvēkkapitāla padomi, kā vienu no mērķiem izvirzot to, ka cilvēki daudz vieglāk varētu mainīt savu profesiju arī pēc 40 gadiem. Tā ir šodienas realitāte, ka pieprasījums darba tirgū mainās un profesijas, kurās cilvēki ir strādājuši gadiem, turpmāk vairs nav tik pieprasītas, tādēļ ir jāparedz labākas pārkvalificēšanās iespējas, kuras valsts tad arī varētu finansēt. Te būtu jau politiski jāskatās kopā ar uzņēmējiem, sociālajiem partneriem, kas ir valsts tautsaimniecības attīstības virzieni, un prognozēt to jau savlaicīgi. Protams, ka tas ietekmētu arī darbspējīgo iedzīvotāju skaitu, jo šobrīd varbūt ir cilvēki, kas nespēj pārkvalificēties. Ja valsts aktīvāk iesaistītos, tad varbūt tas mainītos, jo mums ir jācīnās par katru cilvēku. Tāpēc arī es esmu priecīga, ka mums ir cilvēki no Ukrainas, daudz bērnu, daudz mammu, un mēs darām visu, lai viņi labi šeit integrētos, jo mums viņi arī ir vajadzīgi un mēs priecājamies, ka mēs varam viņiem palīdzēt.

Taču, protams, pensiju sistēma būs izaicinājums. Tādas gatavas receptes man nav, un es domāju, tur arī tādas vienas ideālās receptes nebūs.

Pensionāru organizācijas iepriekš ir paudušas neapmierinātību, ka pensijas ir pieaugušas tikai par 18 eiro mēnesī, lai gan vidējā bruto alga valstī ir augusi par 125 eiro. Kādus risinājumus jūs redzat, lai uzlabotu mazo pensiju saņēmēju materiālo stāvokli?

Mazo pensiju saņēmēju materiālais stāvoklis daļēji tiks uzlabots ar minimālā ienākuma līmeņa reformu, jo tas tiks piesaistīts vidējam mājsaimniecību ienākumu līmenim, un, kā es jau teicu, katru gadu tiks pārskatīts. Tāpat vēl reizi gadā notiek pensiju indeksācija. Protams, ka pensija nav ekvivalents viens pret vienu ar algu, un pensiju ietekmē ne tikai tas, cik tās saņēmējs nopelnīja, bet arī demogrāfiskā situācija kopumā, cilvēka mūža ilgums un vairāki citi faktori. Skatīsimies, risināsim. Ir aktuāls jautājums arī par pensiju piemaksām. Tikšos ar pensionāru organizācijām un runāsim. Šobrīd tiešām ir pārāk mazs laiks pagājis, lai es teiktu vēl kaut ko.

Tajā pašā Bērnu, jauniešu un ģimeņu attīstības plānā viens no punktiem ir arī demogrāfiskās situācijas uzlabošana. Ko esat gatava darīt?

Man nav ilūziju - demogrāfija būs liels izaicinājums, un mēs šobrīd piedzīvojam demogrāfijas bedri. Es domāju, ka mums ir svarīgi attīstīt pakalpojumus jau tiem bērniem, kas ir, un arī tiem vecākiem un ģimenēm, kas ir, vienlaikus domājot par tiem, kas varētu būt. Latvijā, tāpat kā citur Eiropā, diemžēl sabiedrība noveco, bērnu dzimst mazāk un vēlāk. Tie atbalsta pasākumi, kas demogrāfijā jau ir ieguldīti, ir milzīgi. Šogad tie ir apmēram 340 miljoni eiro, bet ir skaidrs, ka ir vajadzīgi vēl pakalpojumi, integrētāka sabiedrība. Tas arī ir tas, uz ko jāstrādā.

Man ir jāatzīst, ka es neredzu tādu milzīgu izrāvienu demogrāfijā kaut kad tuvākajā laikā, bet tas, kas ir jāizdara, jānotur, lai šī bedre neturpinātos. Tas gan ir ārkārtīgi svarīgi, un ar pakalpojumiem, ar atbalstu jaunajiem vecākiem, ar pabalstu sistēmu un arī ar to, ka mums ir pietiekami ilgs bērnu kopšanas atvaļinājums - līdz 1,5 gadiem -, to ceram nodrošināt. Mums noteikti ir vajadzīgs vairāk bērnudārzu, un es ceru, ka to mēs kopā ar pašvaldībām risināsim. Tas varētu būt tas, kādā veidā veicināt demogrāfiju, lai mēs neiekristu vēl lielākā bedrē.

Kādas prioritātes varētu būt nodarbinātības jomā?

Karjeras attīstība, pārkvalifikācija, kvalitatīvāka un personas vajadzībām atbilstošāka izglītība. Svarīgi ir arī aktivizēt tos, kas nav aktīvā darba meklēšanas procesā, iesaistīt šos cilvēkus un palīdzēt viņiem tikt pāri šķēršļiem, kāpēc viņi to nedara.

Ir nepieciešamas arī izmaiņas, un mēs vēlamies integrēt Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā esošās pieaugušo apmācību programmas ar Nodarbinātības valsts aģentūras apmācību programmām un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras programmām, lai darbinieki satiktu uzņēmējus, varētu komunicēt un būt droši, ka, ja viņi mācās, tad viņiem būs arī darbavieta. Turklāt tas būtu attiecināms ne tikai uz tiem cilvēkiem, kas ir bez darba. Ir savlaicīgi jāiesaista arī uzņēmēji, lai viņi redz, ka ir jēgpilni ieguldīt savos darbiniekos, palīdzēt viņiem pārkvalificēties jau laicīgi un līdz ar to sekmēt arī paša uzņēmuma pārprofilēšanos. Kā jau es teicu, mēs to plānojam darīt kopā ar Ekonomikas ministriju un Izglītības ministriju, un tas varētu būt konsolidēts darbs.

Premjers iepriekš izteicās, ka Nodarbinātības valsts aģentūra kļūdaini atrodas Labklājības ministrijas pārziņā un drīzāk tai vajadzētu būt Ekonomikas ministrijas pārziņā. Vai šādas izmaiņas varētu notikt?

Šobrīd tāda skaidra plāna, ka Nodarbinātības valsts aģentūra varētu pāriet citas ministrijas pārziņā, vēl nav, bet ir plāns, ka mēs mainīsim Nodarbinātības padomi, kurā ir pārstāvji no Ekonomikas ministrijas, Labklājības ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas. Tur mēs arī izanalizēsim, kas tad būtu labākais risinājums, jo aģentūras atrašanās vienas vai otras ministrijas pārziņā noteikti nav tas, kas kaut ko mainītu. Mainītu tas, kādā veidā mainītos darbs šajā aģentūrā. Ir arī jāatgādina, ka liela daļa aģentūras klientu ir cilvēki ar īpašām vajadzībām, aģentūra veic lielu sociālo darbu, un tie ir izaicinājumiem pilni jautājumi, jo uzņēmējiem ne vienmēr ir viegli atvērties un šādus cilvēkus aicināt pie sevis darbā. Šobrīd šiem mērķiem ir labas programmas, bet tām ir arī Eiropas Savienības struktūrfondu finansējums, kurš nav izmantojams citām vajadzībām. Tādēļ tagad mums jādomā, kas būtu tas efektīvākais veids, kā mēs varam virzīties uz priekšu.

Kā jau es minēju, tad noteikti mēs varētu konsolidēt Valsts izglītības attīstības aģentūras, Nodarbinātības valsts aģentūras un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras spēkus apmācību programmās, lai cilvēki varētu efektīvāk mācīties un valsts maksātu par to, kādas darba vietas valstij ir vajadzīgas.

Ir diskusijas par to, ka pašlaik Latvijā ir ļoti garas rindas uz iekļūšanu pansionātos. Kā jūs vērtējat pansionātu sistēmu, un vai ir nepieciešamas kaut kādas izmaiņas?

Tā ir mūsu nākotnes lieta, jo mums arvien vairāk vajadzēs šādas institūcijas. Tāpēc es arī esmu minējusi, ka sociālo darbinieku un dzīves kvalitātes uzlabošanas profesionāļu prestižs un arī skaits ir jāmaina un jāuzlabo. Mums tādus cilvēkus vajadzēs arvien vairāk.

Šobrīd šo darbu lielā daļā veic pašvaldības un valsts pārziņā lielākoties ir pansionāti cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Kā jau es minēju, šādu institūciju vajadzēs vairāk, bet vairāk nozīmē, ka tie var būt arī ģimeniskai videi pietuvināti pansionāti. Tas, protams, nav lēts pakalpojums un tas ir jāattīsta centralizēti, sadarbojoties ar pašvaldībām. Jāskatās, kā mēs varam to attīstīt, lai cilvēki jūtas droši ievietot tur savus tuviniekus un arī lai šie pakalpojumi būtu pieejami, jo pašlaik liela problēma ir, ka nav jau cilvēku, kas tur strādā. Tāpēc šajā nozarē vajag vairāk profesionāļu. Mums arī Nodarbinātības valsts aģentūrā ir piedāvājums mācīties šajā profesijā. Es domāju, ka mums ir arī ar Izglītības un zinātnes ministriju jārunā, lai sociālo darbinieku profesija ir viena no tām, kur mēs palielinām budžeta vietas mācību iestādēs.

Cik šī profesija ir pieprasīta?

Ja mēs skatāmies uz profesijām, kurās cilvēki darbu atrod, tad šī ir viena no tām, kur darbs ir. Piemēram, ja cilvēks ir bijis bezdarbnieks, tad šī ir viena no profesijām, kur atrod darbu. Tā ir ļoti pieprasīta profesija. Cits jautājums ir, cik cilvēku izvēlas tajā strādāt, jo te nav tas lielākais atalgojums, bet tāpēc mēs arī šobrīd aktualizējam šo stāstu, jo mums darbinieki šajā jomā ir ļoti vajadzīgi.

Šajā kontekstā nevajadzētu aizmirst arī par paliatīvo aprūpi. Cilvēki ir satraukti par hospisa pakalpojuma turpināšanu. Nesen diskusijā Saeimas komisijās arī izskanēja, ka varbūt vajadzētu izstrādāt Paliatīvās aprūpes likumu, jo šobrīd šī aprūpe ir ļoti sadrumstalota un bieži vien cilvēkiem nav skaidrs, ko šī aprūpe ietver un kur vērsties. Kā jūs šo jautājumu vērtējat?

Pirmkārt, paliatīvā aprūpe būs. Hospisa pakalpojumu Labklājības ministrija vēl šogad nodrošinās, un es ceru, ka budžetā finansējums tiks paredzēts arī nākamajos gados. Taču viennozīmīgi šis pakalpojums ir jāattīsta. Pašlaik bija tāds pirmais pilotprojekts, un jāsaka paldies iepriekšējam ministram, kas to bija uzsācis. Tas ir jāturpina.

Viennozīmīgi ir vajadzīgs likums par paliatīvo aprūpi, jo cilvēkiem reizēm nav skaidrs, kas tas ir, un tas ir ļoti sensitīvs un niansēts pasākums. Vienu rehabilitācijas pakalpojumu, kas pašlaik tieši saucas paliatīvā aprūpe, īsteno medicīnas iestādes, un tas ir veselības aprūpes pakalpojumu sfērā. Savukārt pie mums nonāk cilvēki sava mūža pēdējās nedēļās, mēnešos, un te drīzāk vajag psiholoģisku un garīgu atbalstu tuviniekiem, uzturēšanos. Es zinu, ka Saeimā ir izveidota darba grupa, kura spriedīs, kādā veidā šos abus paliatīvās aprūpes veidus integrēt, un tas ir ļoti vajadzīgs darbs, kas jāpaveic.

Vai šajā jautājumā būtu arī jāsadarbojas Veselības ministrijai, Labklājības ministrijai un varbūt arī Izglītības un zinātnes ministrijai?

Mēs jau sadarbojamies ar Veselības ministriju, jo nevar citādāk.

Bet, kā jau minēju, mums ir jābūt atklātiem tajā, ka sabiedrība noveco un mums vajadzīgs vairāk pakalpojumu, kas ir vērsti uz cilvēku. Paliatīvā aprūpe jau nav tikai vecumā, diemžēl ar paliatīvo aprūpi nākas saskarties arī jaunāka gadagājuma cilvēkiem, dažreiz pat bērnu gadījumā. Demokrātiskā valstī šie pakalpojumi ir jāattīsta. Jā, tie ir sensitīvi, jā, tie nav lēti, bet mēs gribam, lai mūsu cilvēki varētu saņemt kvalitatīvu aprūpi, lai viņi varētu dzīvot kvalitatīvu dzīvi. Ja tuviniekam ir jāaiziet, tad ģimenēm bez tādas palīdzības ir ļoti grūti. Kādreiz mēs par to nerunājām, tagad mēs par to runājam un mums arī ir jāizveido šāds pakalpojumu tīkls. Ir kaut kādas lietas, kas kļūst mazāk vajadzīgas, piemēram, institūcijas, kurās cilvēki dzīvo, bet dzīves kvalitātes uzlabošanai vienmēr būs vajadzīgs kāds cilvēks, kas tev palīdz.

Novecošanas tendences ir redzamas arī aprūpes darbinieku vidū. Vai ir domāts, kā par šo darbu ieinteresēt jauniešus?

Es domāju, tas ir liels izaicinājums. Viens, protams, ir arī atalgojuma jautājums. Tāpēc es arī par to skaļi runāju, ka mums ir jāmaksā šāda pakalpojuma sniedzējiem, jo tas ir arī sensitīvs, emocionāli grūts darbs un ne katrs ir gatavs to veikt. Jauniešiem noteikti palīdz skaidra vīzija. Tādēļ te sava loma ir arī izglītošanai un sabiedrības informēšanai, lai jaunieši saprot, kas tas ir, iespējams, viņu ģimenēs ir cilvēki, kuriem ir nepieciešami aprūpes pakalpojumi, un tas viņus mudina iesaistīties. Mums arī ir dažādas programmas, kas palīdz jauniešus uzrunāt, tostarp iesaistīt darba tirgū arī jauniešus ar īpašām vajadzībām. Domāju, ka tajā virzienā arī jāstrādā un jādomā, kādā veidā jauniešus uzrunāt jau skolā un tostarp caur sociālajiem tīkliem. Arī mums jākļūst modernākiem. Cilvēki grib redzēt ne tikai formālas ziņas, viņi grib redzēt arī tādu varbūt neformālāku pieeju, kad viņiem pastāsta šīs problēmas vienkāršā veidā. Jā, tas ir izaicinājums, bet, manuprāt, mēs to varam darīt.