Klasesbiedru kompānija Mārupē atradusi aizraujošu nodarbošanos, bez kuras nav iedomājama viņu dzīve
Lai gan dejošanā gadās pa kādam fiziski un emocionāli grūtam brīdim, kopumā tā saistīta ar foršu kolektīvu, dažādiem pasākumiem un cilvēku grupu, kurā dalībnieki jūtas kā savējie. Tā intervijā portālam Jauns.lv sacīja ilggadējs dejotājs Normunds Sebris. Viņš pastāstīja, ka dejojot iepazinies ar savu sievu un daudziem citiem jaukiem cilvēkiem.
“Es dejoju horeogrāfes Guntas Skujas vadītajā Mārupes novada senioru deju kolektīvā “Klasesbiedri”. Pie Guntas mēs dejojam jau sen, bet, kļūstot vecākiem, sanāk pārvietoties pa deju grupām. Senioru deju kolektīvs Mārupē ir kopš 2020.gada.”
Kolektīva dejotāji ir vecumā virs 50 gadiem, bet Normunds un viņa sieva Velga ir vieni no jaunākajiem dejotājiem – viņiem ir 54 gadi.
Studiju gados sadejojās ar sievu
“Mēs ar sievu kādreiz iepazināmies dejošanā. Tas notika tautas deju ansamblī “Nākotne” studiju laikā. Kādreiz bija slavens un bagāts kolhozs “Nākotne”, kas varēja atļauties turēt pašdarbnieku kolektīvus un nomāt viņiem telpas Jelgavā. Tas notika 80.gadu beigās, 90.gadu sākumā.”
Normunds jau pamatskolā bija iemācījies polku, galopu un citus tautas deju pamatsoļus. Dejošanā viņš iesaistījās no 6.klases, bet sieva sāka dejot 10.klasē. Pēc tam viņi dejoja vēl vairākos tautas deju ansambļos, līdz nonāca Mārupes “Klasesbiedros”.
Tur ir kaut kas vairāk!
Kāpēc Normunds un Velga dejo? “Droši vien tas nav ieradums. Nedejojam tāpēc, ka pierasts. Droši vien nē. Tur ir kaut kas vairāk!
Es kādreiz jaunībā esmu dejojis rokenrolu. Tas arī bija aizraujoši, bet tur pietrūka vienas lietas – kolektīva. Šeit ir kolektīvs, kopā būšana, kopīga deju stādīšana, kopīga augstāka līmeņa sasniegšana, kopīga tiekšanās pēc labāka rezultāta un pieslīpēšanās vienam pie otra.
Dejo visi kopā, nevis katrs atsevišķi
Tas ļoti labi redzams mūsu tagadējā sastāvā. Kad pirms diviem gadiem sanācām kopā, mēs sākām dejot katrs atsevišķi. Vadītāja mums ļoti, ļoti dzina iekšā elementāras lietas pa apli, diagonālēm, lai mēs sāktu just viens otru un organiskāk un līdzīgāk dejotu.
Mēs bijām sanākuši kopā katrs par sevi mākslinieki. Katrs darīja tā, kā mācēja.
Visa pamatā – iesildīšanās
Man dejošanā patīk kopības sajūta. Pirmkārt, ir vajadzīgs labs līderis. Gunta kā vadītāja ir ļoti prasīga, ļoti stingra. Neskatoties uz to, ka mēs esam seniori, vienmēr mēģinājumos tā saucamā iesildīšanās stunda ir pilna stunda. Tā notiek pilnā kājā un pilnā slodzē. Iesildām galvu, plecus, rokas, vidukli, ceļus, potītes, visu ķermeni.
Nekad nav tā, ka mēs sanākam kopā un uzreiz mācāmies vai dejojam deju. Nekad! Pirmajā vietā ir fiziskā forma, tad ir koordinācijas un elpas treniņi. Pirmais, kas man ļoti patīk, ir ārkārtīgi kvalitatīvā iesildīšanās.
Gluži kā sportā
Tad nākošais ir deju stādīšana, bet pēdējais ir rezultāts. Tas var būt dažādos veidos. Tie var būt skatītāju aplausi, bet tas var būt arī vērtējums konkursā vai deju skatē, kur piešķir punktus.
Latvijā situācija ar dejošana ir īpaša, jo deju kolektīvi traucas uz priekšu, uzlabo savus sastāvus, cīnās par simtdaļām. Gluži tāpat kā sportā. Visi grib arvien labāku rezultātu, vairāk punktu, pašapliecināties, iegūt atzinību publikas un profesionālu vērtētāju acīs. Jā, ir tiekšanās pēc rezultāta!”
Ar vērtējumu ir mazliet sarežģītāk
Normunds piekrita, ka savā ziņā dejošanu var uzskatīt par sporta veidu. “Futbolā saskaita iesistos vārtus, 100 metru sprintā elektroniski tiek uzņemts laiks distancē un ir precīzi zināms rezultāts, bet deju mākslā ar vērtējumu ir mazliet sarežģītāk. Vērtējums ir vairāku vērtētāju subjektīvais lēmums.
Vienmēr ir diskusijas, kas tika vērtēts, kas netika ņemts vērā. Dejotāji pārspriež, kurš bija labākais un kas aiz tā vērtējuma ir.”
Sacensība un konkurence ir milzīga
“Sacensība ir milzīga, konkurence Latvijā ir milzīga. Nezinu, no kurienes nāk visi dejotāji, kāpēc viņu ir tik daudz. Domāju, ka tas ir no padomju laikiem, kad skolēniem bija pieejami daži pulciņi: dziedāšana, dejošana un orientēšanās. Nekā daudz nebija, tāpēc bērnus sūtīja dziedāt vai dejot, līdz ar to tika izaudzināta ļoti liela labu dejotāju paaudze, kas tajā laikā bija jaunieši, kas dejoja tautas deju ansambļos.
Tagad viņi ir pārvietojušies uz vidējās paaudzes vai senioru deju kolektīviem, bet neviens netaisās mest pie malas dejošanu. Viņi turpina dejot.” Atbilstoši savām spējām, vēlmēm un veselības stāvoklim katrs dejotājs atrod sev piemērotāko deju kolektīvu un grupu.
Ar cepures pacelšanu un paklanīšanos nepietiek
Nākamvasar gaidāmi lielie Deju svētki, un, tuvojoties tiem, dejotāju aktivitāte palielinās. “Cilvēki ir ieinteresēti, nāk klāt un grib dejot. Daudzi grib dejot, jo tuvojas Deju svētki.
Taču pirms diviem gadiem, kad mēs dibinājām deju kolektīvu, tā mērķis nebija Deju svētki, bet vēl viena deju kolektīva izveidošana Mārupē, lai tajā varētu dejot tie, kas vairs nevar nodejot vidējās paaudzes kolektīvā, jo tur ir par ātru. Pa gadiem muskuļi ir noguruši, kā arī dažādas veselības lietas neļauj dejot tik strauji, tāpēc daļa turpina dejot senioru deju kolektīvā.
Dejot senioros nenozīmē to, ka dejotāji iznāk uz laukuma, kungi paceļ cepures, paklanās sievām, noiet nost no skatuves un publika aplaudē. Absolūti nē! Tagad arī senioriem ir tādas dejas, ka, lai gan man ir 54 gadi, es dejojot esmu piekusis, kaut man vajadzētu teikt: “Kas tad man senioros nenodejot!””
Pusmūža vīriešu pārdomas
Normunds nav novērojis, ka deju kolektīvos īpaši trūktu vīriešu. Viņa kolektīvā sarunas brīdī dejoja 12 vīrieši un 14 sievietes. “Domāju, ka puišu problēma drīzāk ir vīriešu pārejas vecumā starp 35 un 45 gadiem. Tad normāls vīrietis sāk domāt: “Vai man to vajag? Tomēr baigā ņemšanās… Varbūt vairāk nedejot?”
Atceroties sevi, secinu, ka vīriešiem tajā vecumā ir šādas domas. Es arī teicu: “Pielieku punktu, tagad gribu atpūsties.” Tad dažus gadus mēs ar sievu nedejojām, bet atkal uznāca klikšķis: “Nē, mums tomēr patīk dejot, ir jāiet atpakaļ.”
Sieva gribēja dejot, vīrs nāk līdzi
Tas saistīts ar vīriešu pārdomu laiku par to, ko viņi ir sasnieguši dzīvē, piemēram, vai tas, ko es daru, ir tas, kas man patīk, bet varbūt es eju dejot tikai tāpēc, ka sieva man liek iet dejot?
Zinu tādus pārus, kas atnāk dejot, bet jau pirmajā mēģinājumā, kad jāiepazīstina ar sevi, vīrietis saka: “Viņa gribēja, es nāku līdzi.””
Dejotāju tā sasien, ka vairs negribas iet prom
Vai šādus vīriešus izdodas ilgstoši noturēt deju kolektīvā un viņi uz nākamajiem mēģinājumiem iet ar prieku? “Mums dejošanā kā magnēts bieži vien izveidojas foršais kolektīvs ar visādiem pasākumiem, ar ārzemju braucieniem, ar dažādiem notikumiem. Mēs organizējam pārgājienus, braucam uz “Daugavas lokiem”, laivojam.
Tas reizēm sasien cilvēku tā, ka, lai gan viņam ir grūti dejot, viņam patīk dejotāju vidē. Viņš dejotāju vidē jūtas kā savējais. Tā ir vēl viena sociālā grupa, kur tu satiecies ar savējiem. Neatkarīgi no tā, kurš kurā vietā ir direktors, kāds kuram ir amats, kāds kuram ir materiālais stāvoklis. Vienkārši visi novelk bikšeles, uzvelk šortus un dejo pie vienādiem noteikumiem.”
Ja dejo sieva, arī vīrs paliek
Parasti pat tad, ja sieva ir atvilkusi vīru uz pirmo mēģinājumu, kolektīva dalībniekiem izdodas iesaistīt vīrieti dejošanā. “Izņemot gadījumus, kad tas ir darījums, kurš ir noslēgts šādā veidā: “Es iešu, ja tu man kaut ko izdarīsi.” Tad gan droši vien tas nav uz ilgu laiku.
Mana pieredze rāda: tajos pāros, kur sieviete ir dejošanas iniciatore, vīrs dejo tik ilgi, kamēr sieva dejo. Viņam tur nemaz tik traki nav!”
Viņš norādīja uz vēl kādu aspektu: parasti vidējās paaudzes un senioru deju kolektīvos piedalās precēti pāri. Protams, ir arī vientuļie ļaudis un tādi, kas ir šķīrušies. Tāpat gadās, ka no dzīvesbiedriem dejo tikai viens partneris. “Tomēr liela daļa ir tie dejotāji, kas ir vīrs un sieva.”
Dejot māk arī dēli un mazdēls
Normunds pastāstīja, ka dejošanā bija iesaistīti arī viņa dēli. “Lai arī viņi patlaban nedejo, deju pamatus viņi apguva. Mēs arī bērnus vedām dejot, bet tagad es otrdienās vedu mazdēlu dejot. Viņam ir 5 gadi.
Mūsu ģimenē ir pēctecība – visi iet cauri tautas deju skolai. Ja aizķeras un ļoti patīk, tad paliek, ja ļoti neaizķeras, arī nekāda vaina! Vismaz ir iemācīti pamati un zina, kā meitenei roku pasniegt.
Bērnībā, jaunībā ielikt pamatus ir vieglāk, piemēram, pareizi iemācīties polku, galopu. Ne katrs nobriedis vīrietis, kurš tagad izdomā, ka grib dejot tautas dejas, var iemācīties šīs it kā elementārās kustības. Cits to var uzreiz, bet esmu arī redzējis gadījumus, kad cilvēks polku var nodejot, bet nevar nostiept purngalu, jo tas vairs nesanāk.”
Dejošana nav tikai salda nodarbe – gadās arī pa asarai
Sarunas noslēgumā Normunds izteica vēlmi, lai viņa stāsts par dejošanu neizskatās pārāk salds, tāpēc pieminēja arī vairākas dejošanas rūgtās puses, ar ko noteikti jārēķinās.
“Pirmkārt, ir jārēķinās ar iekšējo konkurenci. Latviešu tautas dejas dejo 8 pāri, bet kolektīvs nevar pastāvēt ar 8 pāriem, jo vienmēr var gadīties kādam komandējums, saslimšana un vēl kaut kas, tāpēc jābūt 10-12 pāriem. Tas, protams, rada iekšēju konkurenci.
Sievietes vairāk pārdzīvo, ja izkrīt no dejas
Vīriešiem tas nav tik izteikti, jo normāls vīrietis domā: “Ja man ir viena deju, esmu apmierināts. Man obligāti nevajag visas dejas. Man vajag vienu deju, es esmu kolektīvā, es dejoju, viss ir kārtībā.”
Sievietēm gan tas ir bišķiņ citādāk. Dejotāja, kas pati sevi uzskata par labu dejotāju, nejūtas labi, ja izkrīt ārā no kādas dejas, ko paredzēts izpildīt, piemēram, Mežaparka lielajā estrādē. 8 meitas tur dejo, bet pārējās kolektīva dalībnieces tur nedejo…
Dejošana iemāca arī zaudēt
Otrkārt, arī dejošanā ir jāprot zaudēt, kā tas notiek jebkurā jomā. Ir forši sagatavoties, labi iemācīties, iziet uz skatuves, nodejot deju, dabūt labus punktus, bet tajā pašā laikā var baigi nepaveikties.
Var iziet skatē, bet kolektīvam kopumā var aiziet centrs pa pieskari, proti, visi sāk dejot ne centrā. Var krasi kaut ko sajaukt, un tad iestājas pilnīgi nekāds raksts. Tad, protams, ir jāsamierinās ar zaudējumu. Tie ir rūgtāki brīži, īpaši tiem cilvēkiem, kas ir bijuši iesaistīti.
Viņa vairs nekad nav nākusi dejot…
Manā dzīvē bija gadījums, ka meitenei, skatē dejojot, aizķērās kurpe aiz svārku malas, bet viņa nevarēja to dabūt ārā. Tas notika uz lielās skatuves kultūras namā. Pēc šī notikuma viņa vairs nekad nav nākusi dejot… Arī nevienā citā kolektīvā. Pārdzīvojums bija tik liels!
Es gan teiktu, ka kādam bija jāpasaka: “Kam negadās?! Tā sanāca!” Tas būtu jāmet pie malas, bet ir cilvēki, kuri to uztver kā milzīgu savu neizdarību. Dejošanā ir jārēķinās arī ar neveiksmēm, ne tikai labu rezultātu,” Normunds teica.
