"Tēti, es tevi mīlu" - Kaspara Dimitera pārdomas tēva aktiera Artūra Dimitera 100. jubilejā

Kad viņš dēlam teica "tu esi ģeniāls", pakratījis norādītājpirkstu dēla virzienā, viņš vēl piebilda "priekš tevis - ģeniāls". Kad viņš teica "ģeniāls aktieris ir tas, kas visu redz, visu dzird", viņš piebilda "kad Artmane spēlē, viņa spēlē ģeniāli, bet es visu redzu un dzirdu". Kad kāds jauns režisors pēc sava jauniestudējuma vaicāja viņam "nu, kā tev, Dimi, likās?", viņš atbildēja "ģeniāli" un piebilda "tikai es nesapratu pilnīgi neko". Kad kādā izrādē, veselības trūkuma dēļ viņš aizmirsa tekstu, viņš atbildēja vienkārši "tā ja, Auškāpiņ". Kad izrādes "Velna kaula dvīņi" laikā viņš uz skatuves, pie laivas pieslējies sēdēja un Ancāns viņam kaut ko vaicāja, viņš jau bija aizmidzis.

Viņš bija ģeniāls ģēniju radītājs, par ko liecina kā Džemmas Skulmes, tā Vijas Artmanes darbi un citi augļi. Viņu mīlēto sievu atvases glezno un dzied. Viņš spēlēja šahu, kārtis ar noreibušiem ministriem, CK sekretāriem, augsti izglītotiem, aristokrātiskiem dižalkoholiķiem vai vienkāršiem provinces plencīšiem. Ar visiem viņš filozofēja par augstām matērijām, spējot šokēt ar pardoksālu ironiju visus. Sirsnīgie ļaudis, tie ar vienkāršākām sirdīm, neapvainojās nekad. Kas ieradās piepūtušies, gaisu izlaiduši aizgāja. Viņš mācēja teikt tādus tostus, ka viņā iemīlējās visas klātesošās dāmas, to kungiem pat nemanot. Jo ko tur apvainoties uz tādu, kura mājieni, līdzības, paradoksi smīdināja līdz ģībonim, lai gan viņa jokus līdz galam saprast daudziem nemaz nebija paredzēts.

Ar viņu nebija iespējams kopā noskatīties nevienu filmu, nevienu TV uzvedumu, radījumu. Viņš visu nemitīgi komentēja. Par kompozīciju, tēlu izturēšanos, īstumu, gaismēnām, tērpu kroku vai frizūru vijumu atbilstību. Pasaules ziņas LPSR izpildījumā klausīties bija kā noskatīties kāda smīdinātāja monoizrādi. Viņam komentējot it kā nopietnas ekrāna lietās, finālā līdzesošos smiekli nokratīja no krēsla. Viņam patika daiļslidošana, hokejs, futbols, ziemas un vasaras olimpiādes. Viņš pats reiz sportoja. Bija ātrsoļotājs un pēdoja līdzās pat dižajam Dāliņam. Viņš nesekoja līdzi nekam vienīgi tad, kad pavēsījis "vasarā aktieriem ir jāatpūšas". Sākumā jau bija jautri, taču, lēni pienākot vasaras beigām, ātra pienāca palīdzība. Kad aktieris bija pārāk atpūties, bija nepieciešama stacionēšana. Taču tad atkal viss labais sākās no jauna.

Viņa traģēdija bija tā, ka, dzīvojot starp tiem, kam viņu nebija lemts saprast, viņš nespēja pie tā pierast. Viņš taču bija pat režisors. Tātad, viņa priekšā nevarēja izlikties. Arī to izlikšanos, kas caurauda sistēmu, viņš atmaskoja. Viņa deldētākais teiciens bija "šajā sistēmā mēsli būs uz katra soļa… re, bedre asfaltā, re, atkal, re, nodrupuši pakāpieni, piečurāta treptelpa, lifts nestrādā, doktordesas atkal nav…" Taču, lai kā viņš sūdzējās, viņš zināja, kur un pa kurām durvīm kā ieiet, lai iznāktu ar labāko izcirsto gaļas gabalu, desas loku, pirmajiem pavasara tomātiem vai gadmijas mandarīniem.

Viņa brālis dzīvoja Stokholmā. Kad viņam tur ļāva aizbraukt pirmoreiz, viņš atgriezās un stāstīja, ka piedzīvojis katarsi. Lidostā viņa bagāžu viņam pienesa džentlmenis baltos cimdos, ielas tīras, viekalos viss, ļaudis laipni, nerej. Viņš esot raudājis. Tur viņš satika savus vecos paziņas, no citiem laikiem - Ģērmaņu Uldi, Zīvertu Mārtiņu, daudzus citus un citas. Viņš lepojās ar brāli, kam bija Zviedrijas karaļa ordenis valsts pieņemšanu banketu rīkošanā un kurš bija servējis galdus pat PSRS Kosiginam, kurš kādā kuluāru rezumē esot teicis, ka gribētu nomirt komunismā, kāds sasniegts Zviedrijā.

No Zviedrijas viņš mājās veda milzu čemodānus. Tie visi gāja cauri muitai. Kad muitnieks vēra vaļā pirmo, visām mantām pāri gulēja Vija Artmane, protmas, fotoversijā. Muitnieks vaicāja "vai tā jūsu mīļākā aktrise?" Viņš atbildēja "nē, tā ir mana sieva". Čemodāns tika aizvērts un pārējie virināti netika. Tā mūsu grāmatu plaukti pildījās ar emigrācijā izdoto literatūru. Viņš bija kolaboracionists vai aktieris jebkuros apstākļos? Vācu laikā viņš nospēlēja aizkadra teksta lasītāja lomu nacistu propagandas filmai "Sarkanā migla". Par tādu gājienu, ienākot komunistiem, viņam vajadzēja nonākt pie sienas vai doties par frizieri polārajiem lāčiem. To viņam vajadzēja just jau Kurzemes katlā, kad bija iespēja kopā ar brāli kāpt zvejnieku laivās un doties uz, Kosiginaprāt, paraugkomunistisko Zviedriju. Taču viņš dziļi saprata, ka ir tikai un vienīgi aktieris latviešu valodā un tikai latviešiem, ka nebūs metrs (ne litrs), kas karaliski klās galdus kosiginiem un citiem "čiekuriem". Viņš izdarīja pašnāvībai pielīdzināmu soli - palika padomju Latvijā.

Kā, kam un ko viņš nospēlēja, nav zināms, taču zināma viņa pirmā padomju lomu filmā "Mājup ar uzvaru". Tā viņš sevi iespēlēja jaunajā sistēmā. Un jaņos nepalika. Savu dzīves zolīti vinnēja ar divām dāmām - Džemmu un Viju. Abas bija derīgas un režīma rotāšanās rituāliem vērtīgas, jo ar ko gan citu aizvien stagnējošākais režīms varēja rotāties. Savas otrās uzvarošās dāmas pavēnī viņš varēja atļauties režīmu lamāt pat noreibušiem ministriem un CK sekretāriem tieši pie šaha vai kāršu galdiņa. Viņš bija formā vienmēr. Viņš vienmēr reaģēja ne kā visi, bet visu virzienā. Ar sirsnīgiem sirsnīgi, ar aizdomīgiem sirnīgi diplomātiksi. Lai gan vienā jaungadā pārradās ar pārsistu brilli. Bet dzīvs taču, tāpēc kā uzvarētājs.

Viņam bija frizieris žīdiņš Roberts uz Suvorova ielas, kur cirpt veda arī mani. Viņam bija žīdiņš Izja, gaļas bodē uz Fr.Engelsa un Suvorova ielas stūra, pretī Staburagam. Viņam bija blats veikalā pie Gerasimova Brīvības un Pārnavas stūru tuvumā. Viņš gan piebrauca, gan gāja Juglas gaļas veikalā tikai no pakaļpuses. Viņam bija draudzenes perosnālo pensionāru veikalā, no kura mājās tika pārnesti ne tika deficīt gardumi, bet reizēm arī viņš pats. Deficīts prasīja upurus. Viņam draugi bij visos tuvējos kolhozos un sovhozos, veikalu vadītāji 100 km radiusā ap Murjāņiem. Lai kāda dzīve bija padomju Latvijā, tā bija īsta dzīve, īstas viesības, jāņošana. Bēdas iestājās tikai tad, kad citu šķidrumu ķermenī bija vairāk, kā asiņu.

Reiz ar gleznotāju Pinni El Greko gleznas "Svētā ģimene" priekšā, viņi divatā diskutēja vismaz divas diennaktis. Viņš teica Pinnim "tas ir oriģināls". Pinnis teica "ja tas būtu oriģināls, tavai mājai tas jau sen būtu nocelts ar visu tavu piekto stāvu". Viņš palika pie sava. Tad Pinnis meklēja un atrada vismaz 75 punktus uz audekla, kas liecināja, ka tas nav El Greko. Viņš nepiekāpās, lai zināja, ka tā ir Oto Skulmes gleznota reprodukcija. Viņam patika viss īstais. Reprodukcija bija īsta. Arī tēlošana, ka tas esot El Greko oriģināls, bija īsta.

Viņš bija ģeniāls aktieris domātājs. Ar tādu humoru, kāds nav parasts mūsu Rīgas jūras šauruma grādiem. Vienas viņa uzvarošās dāmas dēls Juris Dimiters viņa humora izjūtu salīdzināja ar angļu vai Staļina humoru. Piemērs. Vadonim esot sūdzējušies "Vorošilovs pametis ģimeni, laiž pa labi un kreisi ar visādām būtnēm, ko mēs ar viņu darīsim". Staļins esot atbildējis "kā, ko? mēs viņu apskaudīsim…"

Lai kā viņam gāja, lai kā viņš cieta no sevis, no tā, ko redzēja un saprata, viņš nekad, nekad nedumpojās pret Dievu, nezaimoja svētumu. Par Svētajiem Rakstiem reiz savai vedeklai, kad tā kādu sirdsspāpju laikā, ko tai biju sagādājis es, lasīja Bībeli, viņš teica "šo grāmatu var saprast tikai asiņojoša sirds".

Savā pārcelšanās gadā saules viņā pusē, filozofiski staigājot ap pirmos mēnešu saules šai pusē dzīvot sākušā mazdēla Jēkaba gultiņu, viņš zīdaiņpuisēnam vēstīja "tu te tagad guli, par tevi visi rūpējas, tevi mīl, bet tu izaugsi un arī tev nebūs viegli, tu mocīsies tāpāt, kā es…" Viņam tai reizē bija paģiras. Viņš tās nekad nenovēlēja nevienam. Uz tām viņš vienmēr apņēmās nekad vairs neplosīt savu sirdi un tuvinieku pacietību.

Kad es ar mammu biju koncertā Sporta Pilī, kuru ne no raķetes, bet klātienē klausījās pat kāds ievērojams PSRS kosmonauts, tētis bija atgriezies no pirmā izrādes "Minhauzens" mēģinājuma. Tā bija lekcija par laikmetu. Viņš bija sagatavojis mazus, ērtus eksemplāriņus ierasto ātršuvēju A4 formāta vietā, sakot "es tiem švančiem parādīšu kultūru". Viņš būtu bijis šīs izrādes režisors. Diennakti pirms pirmā mēģinājuma no mūsu Rīgas nama kāda cita dzīvokļa nakts melnumā pa visu ielu skanēja viņa sardoniskie smiekli. Aizgājis nākamajā dienā uz mēģinājumu viņš dzēra kafiju pēc kafijas, bez konjaciņiem (?). Grūti definēt, kāpēc bez, jo bija taču paģiras. Par sardoniskiem sauc tos smieklus, kurus smejošais raida savas bojāejas brīdī. Pārnācis no mēģinājuma, viņš iegāja vannā, nomazgāja sardonisko dzīru falšā dimanta putekļus, apvilka mājas halātu, kā karalis atgūlās savā gultā, paņēma kalendārīti un, atvēris nākamo mēģinājumu nedēļas lapiņu, pēkšņās sāpēs sakoda lūpas un mūžīgi aizmiga. Es pēc koncerta aizcēlos uz Murjāņiem, mamma uz mājām, ar līdziedotiem, kosmonauta neapēstiem pīrādziņiem un liķierīti. Iegājusi pie viņa, sajuta, ka tur neviena vairs nav. Bija tikai dziestošs tēls halātā, sāpēs sakniebtām lūpām. Kad sekcija pavēra viņa sirdi, tā bija nosēta rētām, mazo infarktu dzeltajām brūcītēm.

Tēti, es tevi mīlu. Un lūdzos, lai Dievs tev piedod visu, visu. Jo tik smalkas atziņas meistari un tāda mēroga psihes ķirurgi Rīgas jūras šaurumā vairs sen neiepeld.

Viņš dega gan dēļ mums, gan viņiem,

Viņš upurēja viedo maņu.

Par atziņu un bezsamaņu

Viņš maksāja ar infarktiņiem.

Visas Dimiteru vēl kopā sagaiņājamās dzimtas vārdā

Kaspars Dimiters

27.aprīlī, 2015. gadā